Latvijā
Sabiedrība

Dominantie tēviņi kā sociālie parazīti. Saruna ar psihoterapeitu Arturu Utinānu 16


Artūrs Utināns
Artūrs Utināns
Foto – Karīna Miezāja

Artūrs Utināns, docents Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedrā un virsārsts tāda paša nosaukuma klīnikā, ir pētījis, kāpēc cilvēki nedomā kritiski un bieži tic visam, ko viņiem pasniedz rakstiskā, mutiskā un citā veidā. Utinānam garām nav paslīdējušas “Rīdzenes sarunas” ar to dalībnieku domāšanas veidu, kas viņam kā psihoterapeitam nav nekāds pārsteigums. Viņš neatteica padalīties ar savām pārdomām.

Oligarha personības šarms ir lamuvārdi. Kā jūs skaidrotu šāda veida harismu?

A. Utināns: Cilvēku un dzīvnieku grupā ir novērojami divi sadarbības veidi – tendence dominēt jeb pakļaut vai tendence veidot līdztiesīgas, svešvārdā, egalitāras, sabiedrības. Nu, piemēram, kādu brīdi aizvēsturiskajā periodā paleolītā, kaut gan tur bija neliela virsaišu un šamaņu hierarhija, tomēr cilvēki darbojās galvenokārt uz līdztiesīgiem pamatiem. Toreiz privātīpašuma nebija un viss labums tika sadalīts vienādi. Labākais mednieks nevarēja medījumu pievākt tikai savai ģimenei, tas bija jāsadala starp visiem klaniem.

Hierarhiska cilvēku sabiedrība izveidojās, ienākot privātīpašumam, kas nostiprināja bagātnieku slāni. Viņu uzvedībai raksturīgi trīs “a”: ambīcijas, agresija un alkatība. Lamāšanos var pieskaitīt pie agresīvas uzvedības, ko atļaujas stiprākais, lai iebaidītu vājākos. Lamāšanās ir savas varas paušana, līdzīgi kā ģenerāļa uzpleči vai vēl kādas dominances zīmes.

Agresīva runa ir runāšana ar pārliecību. Šāds cilvēks var runāt arī pilnīgas muļķības – ir zināmi visāda veida reliģisko kustību, sektu un kultu piemēri, kad var sastāstīt jebko, ja cilvēks runā ar pārliecību. Bet pakļautajiem aktivizējas ticības mehānisms. Cilvēks ir ticīgs radījums.

Pretēja ticībai ir kritiskā domāšana, kas saistīta ar loģiku, zinātni, faktu analīzi… Esmu to pētījis savā zinātniskajā darbā. Cilvēks evolucionāri nav attīstījies tā, ka evolūcija būtu ļoti balstījusi loģiku. Lai cilvēks sāktu kritiski domāt, viņam diezgan cītīgi jāstrādā šai virzienā apmēram septiņus astoņus gadus. Arī gēni nosaka, cik daudz izdosies. Bet ticība autoritātei, kas kaut ko saka ar pārliecību, tas jau ir daudz vairāk – tas ir kā arhetips. Mums ir divas arhetipiskas uzvedības – vai nu dominēt, valdīt, vai pakļauties.

Ideālā barā, kuru vada hierarhija, visi padotie atzīst dominantā tēviņa virsvadību un viss, ko viņš dara, tas ir gudri. Arī pērtiķa barā imitē dominējošo šimpanzi, nevis to, kas sociālajā hierarhijā ir zemu. Savukārt dominantais tēviņš cītīgi raugās, lai kāds nekāro pēc viņa varas. Tāpēc visās sabiedrībās ir kaut kāda veida sociālie žesti, neverbālā uzvedība, kas akceptē un izrāda padevību un pakļāvību dominējošajai harismātiskajai autoritātei. Tas autoritātei sagādā miera sajūtu. Bet, ja tai izsaka kritiku, tā ieiet prostrācijā, jo kritika ir varas apšaubīšana. Tas dominējošam nozīmē, ka kāds cits kāro nostāties viņa vietā.

Otrs mehānisms, kas darbojas baros, ir tā saucamā sodīšana. Soda cilvēkus, kas nav pietiekami altruistiski pret pārējiem, un sodīšana var izpausties kā atstumšana. Dominanto tēviņu arī var atstumt zemāk esošo tēviņu alianse. Piemēram, kritika masu informācijas līdzekļos var nozīmēt divas lietas. Pirmkārt, netiek atzīta vadoņa gudrība, tātad netiek demonstrētas pakļaušanās un paklausības pazīmes. Otrkārt, var draudēt tas, ka viņam vairs neviens neticēs, neklausīs, pat ja viņam neviens neatņem sarausto bagātību. Nauda ir nepieciešama, lai realizētu savu varu, kontrolētu apkārtējos, bet, ja ar tevi vairāk nesadarbojas, neuzticas, tad līdz ar to nauda sāk kļūt bezvērtīga. Es taču nepirkšu vēl vienu mīkstāku gultu, ja man jau tā ir pati mīkstākā gulta, kāda vien šobrīd ir nopērkama.

Tā, izskatās, ir liela veiksme dominantajiem tēviņiem, ka lielai daļai sabiedrības trūkst kritiskās domāšanas…

Cilvēks var būt kritiski domājošs savā profesionālajā sfērā, bet nekritiski domājošs politikā, reliģijā, maģijā… Politiskie procesi būtu jāanalizē bez emocijām, neitrāli, vērtējot dažādus viedokļus. Tikai zem desmit procentiem no sabiedrības kopuma ir teicami kritiskie domātāji (šos kritērijus var atrast internetā ar atslēgas vārdu “ideal critical thinker”).

“Rīdzenes sarunās” iesaistītie personāži jūtas labi, jo viņi neizjūt kaunu. Vai var būt tā, ka tas tomēr kaut kad parādās?

Kauna jūtas dominantam ir tad, ja esi zaudētājs un atkāpies no amata. Tas ir kauna pilns pārdzīvojums, ko šis dominantais tēviņš negrib pieredzēt. Varu, sociālo statusu, ko vada alkatība, var pielīdzināt narkotiku atkarībai. Smadzenēs izdalās neiromediatori, piemēram, baudas hormons dopamīns, laimes hormons serotonīns, un šajā gadījumā atkāpšanās no varas nozīmē kaut ko līdzīgu kā atteikšanos no narkotikām. Pēc tam jāiziet tā sauktais fiziskās un psihiskās abstinences periods, pilns diskomforta, kas var radīt, piemēram, depresiju.

“Rīdzenes sarunās” var manīt, ka to dalībnieki vēlas kontrolēt visu: medijus, nekustamos īpašumus, dabas resursus, tranzītbiznesu… Tas ir līdzīgi kā narkomānam – vajag arvien lielāku devu.

Mantrausis nevar nomierināties, meditēt, baudīt kultūru, ja ir citi, kas ir bagātāki un varenāki. Bils Geitss ir bagātāks, Ziemeļkorejas diktators vairāk kontrolē…

Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka oligarhu lieta beidzās, nesākot tiesvedību?

Kāpēc mēs protestējam pret oligarhiem? Principā cilvēki ir gatavi pakļauties, ja augšas dalās ar apakšām un līdzekļus sadala daudzmaz vienlīdzīgi. Tas mums saistās ar taisnības izjūtu.

Cita lieta ir augšējā slāņa parazītisms. Viņi nevis dalās daudzmaz taisnīgi, bet sāk parazitēt uz sabiedrības fona. Kad tas notiek, sabiedrība augšas sāk atstumt. Man, tāpat kā citiem pilsoņiem, veidojas dažāda veida nepatikas reakcijas un gribas, lai viņus izbīda no tām siltajām vietiņām, kas viņiem ļauj parazitēt. Mūsos ir ielikta evolucionāra nepatika pret parazītiem. Tas neattiecas tikai uz mikrobiem, cērmēm, bet skar arī cilvēkus, kas alkatīgi grābj tikai sev. Šo procesu dēvē par sociālo parazītismu.

Kā viņi varētu noturēties, lai viņus nenomet no amatiem? Viņi sāk dažādos veidos mānīties. Raidīt viltus signālus, ka esot altruisti. Ziedo niecīgas summas, salīdzinot ar viņu bagātību. Viņi glābjas, stāstot, ka “Rīdzenes sarunas” nav īstas.

Psihoterapeitiem ir tāds sauklis, ka pasaulē nekas nav noticis pēc taisnības. Bagātu cilvēku advokāti palīdz izplatīt šos signālus – ka viņa klients nav vainīgs, viss ir safabricēts. Diemžēl daudzi advokāti palīdz slēpt vainīgo, kas pēc idejas ir iracionāli. No līdztiesības viedokļa advokātam vajadzētu cīnīties par taisnību, lai viņa klients saņem pelnītu sodu un lai valsts vai apsūdzošā puse nenodara klientam pāri, nepārkāpj viņa cilvēktiesības, nesafabricējot liecības. Bet nereti advokāts darbojas kā pārkāpuma līdzdalībnieks. Saki to, nevis šito, to iznīcini… Advokāti palīdz izplatīt signālu, ka viņu klients nav sociālais parazīts, viņš neko jums nav atņēmis, pret viņu darbojas nelabvēļu grupas, kas viņu grib aizvākt projām, jo viņš ir tik labs un taisnīgs, ka traucē citiem. Tas ir skaidrs, ka cīņā ar bagātajiem klientiem un advokātiem par taisnīguma principu valsts zaudē. Tas arī noticis ar šīm oligarhu sarunām.

Valsts taisnīga likumdošana, policija, pretkorupcijas iestāžu darbība un pilsoniskā aktivitāte ir kā tautas organisma imunitāte pret sociālo parazītismu. Imunitāte var būt stipra vai novājināta, vai pat pati par sevi inficēta līdzīgi kā AIDS gadījumā.

Izstumtie no politikas dažkārt grimst depresijā, un viena no tādām personām bija Āris Auders, kurš savā laikā, būdams veselības ministrs, vēlējās ieviest radikālas izmaiņas veselības aprūpes jomā. Tiesa, nebija jau tā, ka viņš bija bez vainas, tomēr gala iznākums – bēdīgs. Vai šādos gadījumos ir iespējams atmodināt cilvēkā dzīvesprieku?

Ja cilvēkam izdodas atrast kādu citu ceļu, kur viņš var iegūt kaut kādu savu pašrealizāciju un sociālo lietderīgumu, tad, visticamāk, būs prieks dzīvot. Cik esmu sapratis, izlasot intervijas ar Āri Auderu, varēja savu lomu nospēlēt arī tas, ka viņš netika atpakaļ medicīnā. Medicīna bija viņa sirdslieta. Ar skujkoku kolekcionēšanu vien acīmredzot viņam nepietika. Tas ir kā, piemēram, bagātniekam – viņš ir sapelnījis daudz naudas, nu var beigt plēsties ar darbiem un spēlēt tikai golfu, bet viņam ar to ir par maz.

Ir kāds labs pētījums, kur viens cilvēks daudzu desmitu gadu ilgumā izpētīja noteikta veida cilvēkus, lai noskaidrotu, kur viņi redz savu dzīves jēgu. Sākumā gandrīz visi to redzēja bagātībā un slavas gūšanā. Vēlāk, kad tika izpētīts, kas nosaka dzīves labsajūtu, tika noskaidrots, ka galvenais ir labas, mīļas attiecības ar cilvēkiem. Būtiskākais ir cilvēku pār-
orientēt uz to, kā izveidot siltas attiecības ar cilvēkiem gan ģimenē, gan ārpus ģimenes – ar draugiem, kolēģiem… Šis attiecību tīkls ir būtiskākais laimes sajūtai. Protams, ir nepieciešams arī noteikts naudas daudzums, jo nabadzīgajam ir grūti.

Vai depresijas skartie nonāk arī pie jums?

Vienā laidā. Lielākajai daļai ar laiku uzlabojas veselība. Depresija zināmā mērā ir simptoms, tāpat kā temperatūra gripas laikā. Ja cilvēks nepareizi veido savas attiecības ar dzīvi, ir ieciklējies kaut kādā vienā lietā, piemēram, bagātībā vai varā, ārējā izskatā un skaistumā. Agri vai vēlu pierādās, ka tas nedarbojas – bagātība pēkšņi izplēn, skaistums – novīst. Depresija sākas tad, ja šādai dzīves jēgai nav aizvietotāja.

Vai esat saskāries ar politiķiem, kuri, izstumti no ierastās vides, meklē jūsu palīdzību?

Ir bijuši, bet ne visai bieži. Ne tās pašas augšas pie manis ir nākušas. Relatīvi maz, salīdzinot ar intelektuālo vidusslāni, kas nāk visbiežāk. Politiķiem negribas domāt, ka viņiem kaut kas nav kārtībā, viņi labāk izdomā, ka viņu dzīvē ir pietrūcis garīgums – brauc to smelties uz Indiju, Tibetu, Nepālu… Brauc uz retrītu nometnēm pie Jura Rubeņa, daži aizraujas ar budismu…

Viens no jaunākajiem virzieniem psihoterapijā un ārpus tās, lai cilvēks sajustos labāk, ir tā sauktā apzinātība. Apzināties pēc iespējas vairāk savas sajūtas, emocijas, motīvus un dažāda veida domāšanas šablonus un aizspriedumus. Ko tik ar apzinātību neārstē! Sākot ar alkoholismu un narkomāniju, beidzot ar slimīgu kāri pēc varas, naudas un slavas. Cilvēkam jāsāk sarunāties ar sevi un jāpavaicā, kāpēc man īstenībā visu to vajag? Zinātne apliecina, ka tādas brīvās gribas mums nemaz nav. Alkatība un agresija ir smadzeņu programmas – jo augstāks testosterona līmenis vīriešiem un arī, iespējams, sievietēm, jo vairāk viņi tiecas pēc varas. Jautājums ir, vai man jābūt tādam biorobotam testosterona ietekmē vai varbūt labāk praktizēt apzinātību, kas nozīmē, ka es apturu darbību, bet sāku vairāk reflektēt – novēroju, kā man tā alkatība pieaug, sasniedz kulmināciju, bet es vairs nedzenos pēc tās, jo man pietiek. Tā var attīstīt pieres daivas tā saucamo prefrontālo garozu, kura ir galvenā mūsu atšķirība no pērtiķiem.

Apzinātībai līdzīgs vārds ir emocionālā inteliģence, un to vajadzētu audzēt. Tad cilvēks spēj labāk veidot attiecības, viņam nav jānogremdē citi konkurenti. Tad biežāk rodas jautājums – kāpēc gan ar viņiem nesadarboties? Vai nepietiek raust, jo naudu kapā nepaņemšu? Varbūt kaut kas tomēr jāmaina savos dzīves mērķos?

Dominanto tēviņu mantraušu grūtība ir empātijas un līdzcietības trūkums. Tieši empātija, altruisms un līdzcietība, nevis vara un kontrole ir svarīga dzīves jēgas un laimes izjūtas sastāvdaļa.

LA.lv