Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
21. marts, 2014
Drukāt

Par psihoemocionāliem traucējumiem var liecināt fiziskas saslimšanas (1)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Pēc Pasaules veselības organizācijas datiem, 60% pacientu, kas Latvijā apmeklē ģimenes ārstu, ir psihoemocionāli traucējumi. Par to pārliecinājusies arī ģimenes ārste Līga Kozlovska. Sirdzēji parasti sūdzas par sirds, muguras vai galvassāpēm, taču patiesībā fiziskās vainas ir saistītas ar garīgās veselības problēmām. Līdz ar ekonomiskās krīzes sākšanos viņa arvien biežāk pacientiem atklāj depresiju un tā saukto posttraumatisko stresa sindromu.

Valstī kopumā pieaudzis tā saukto organiski psihisko traucējumu skaits, kas saistīti ar smagām fiziskām saslimšanām, piemēram, insultu, alkohola lietošanu un gūtām traumām. Statistikas dati gan neatspoguļo patieso ainu, jo daudzi ārstu neapmeklē, bet citi konsultējas pie privātprakšu psihiatriem un psihoterapeitiem, kas datus nesniedz, kā arī ģimenes ār­stiem, neirologiem un citiem speciālistiem, kuri visbiežāk atklāj neirozes un trauksmi.

Diemžēl depresijas un citi psihiskie slimnieki ne vienmēr jūt motivāciju meklēt palīdzību. Bieži vien to nedara tādēļ, ka pastāv aizspriedumi pret garīgajām kaitēm. “Svarīgi, kā ģimenes ārsts pamato nepieciešamību konsultēties ar psihiatru. Ja pats dakteris attiecas pret psihiatriju noliedzoši un nepaskaidro, kāpēc būtu jāapmeklē speciālists, pacients pēc palīdzības nevērsīsies,” uzsver Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas slimnīcas ambulatorā centra “Pār­daugava” vadītājs Elmārs Tērauds.

Kā stāsta ārsts, īpaši lielas problēmas ir reģionos, kur daudzi nespēj saņemties apmeklēt poliklīnikā vienīgo psihiatru, jo vizīti nav iespējams noslēpt. Rīgā vieglāk saglabāt konfidencialitāti, tādēļ uz galvaspilsētu brauc ārstēties pat no attālākām valsts vietām.

Pacientu vairāk, 
speciālistu – mazāk


Taču kaut arī slimnieku kļuvis vairāk, ne visiem pieejama palīdzība, piemēram, Balvos psihiatra nav. Tuvākajā apkārtnē viens speciālists pieņem Gulbenē un Alūksnē. Līdzīga situācija ir arī citviet valstī. “Dažas slimnīcas ir gatavas aicināt darbā visus vienā gadā uzņemtos psihiatrijas rezidentus, taču daudzi jaunie ārsti labprātāk izvēlas doties uz citām valstīm, kur alga ir līdz pat desmit reizēm lielāka, taču slodze – mazāka,” atzīst E. Tērauds.

Ja psihiatrs nav pie­ejams, slimnieku ārstē ģimenes ārsts, taču šie pacienti prasa ļoti daudz laika. Kā stāsta L. Kozlovska, depresijas gadījumā valsts kompensētos antidepresantus ir tiesības izrak­stīt tikai tad, ja pacients jau trīs mēnešus ārstējies pie psihiatra, taču sasirgušajam palīdzība būtu nepieciešama nekavējoties.

Dārgā ārstēšana


Veiksmīgai depresijas ārstēšanai medikamentu lietošana jāpapildina ar psihoterapiju. Valsts kompensē antidepresantus 50% apmērā, izņemot gadījumus, kad tie nav līdzējuši trīs mēnešu laikā. Ne katram ir piemēroti lētākie vecās paaudzes medikamenti, taču jaunie maksā pat vairāk nekā 30 eiro mēnesī, un tas daudziem nav pa kabatai.

“Vairākkārt esam vērsušies valsts institūcijās ar lūgumu atjaunot 75% kompensāciju antidepresantiem, taču bez panākumiem. Diemžēl šizofrēnijas pacientiem neapmaksā ļoti nepieciešamos ilgas darbības neiroleptiķus injicējamā formā,” teic E. Tērauds.

Citās Eiropas valstīs ārsti vairāk izraksta antidepresantus, taču Latvijā – trankvilizatorus, no kuriem daudzi ir lēti un palīdz slimniekam īslaicīgi nomierināties, taču neārstē slimību, kas ar laiku var kļūt hroniska. Turklāt šīs zāles mēdz izraisīt atkarību. Ilgstoši ciešot no trauksmes un depresijas, var rasties galvassāpes, sirds un citu orgānu darbības traucējumi. Sākumā izpaužas tikai atsevišķi simptomi, kas ar laiku var pāraugt hroniskā psihosomatiskā saslimšanā.

Jo mazāk līdzekļu valsts iegulda psihisko slimību ārstēšanā, jo vairāk jāatvēl sociālajiem un invaliditātes pabalstiem. Psihiatri aprēķinājuši, ka valsts budžets neārstētas depresijas dēļ ik gadu zaudē 68 miljonus latu. Turklāt nereti tā ir saistīta ar alkohola un citu apreibinošu vielu lietošanu.

Psihoterapeits Artūrs Utināns uzsver, ka Latvijā atšķirībā no citām Eiropas valstīm valsts neapmaksā pat psihoterapijas minimumu. Daudzi, kas to sāk par saviem līdzekļiem, nereti ārstēšanu pārtrauc naudas trūkuma dēļ.

Uzziņa


 Psihiatrs ir tiešās pieejamības speciālists, kura apmeklējumam nav nepieciešams ģimenes ārsta nosūtījums.

 Par vizīti nav jāmaksā, ja vien psihiatrs nestrādā privātpraksē.

 Ambulatorā ārstēšana mūsu valstī ir brīvprātīga.

 Noteikt psihiatrisko ārstēšanu pret pacienta gribu, ievietojot viņu stacionārā, atļauts tikai atsevišķos gadījumos.

VIEDOKLIS


Psihosomatikas klīnikas psihoterapeits Artūrs Utināns: “Aptuveni puse problēmu šajā jomā rodas cilvēku aizspriedumu dēļ, jo daudzi kautrējas no garīgiem traucējumiem un nemeklē palīdzību. Vieglāk atzīt kuņģa čūlu vai citu fizisku kaiti, nevis trauksmi un depresiju. Daudzi cilvēki uzskata, ka, izrādot greizsirdību un agresiju, pauž savus morālos uzskatus, lai gan tie ir psihiski traucējumi. Par ārstēšanās nepieciešamību grūti pārliecināt alkoholiķus, kuri domā, ka spēj nelāgo paradumu kontrolēt, vienkārši pagaidām negrib no tā atteikties. Taču, neapmeklējot speciālistu laikus, problēmas kļūst arvien smagākas.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Paldies par rakstu Atbildēt

    Paldies par rakstu, diemzhél LA ir vienígá, kas par sho samilzusho problému raksta. Já, man arí ir ieilgusí depresija, kuru pati ilgi neapzinájos, likás, ka vienkárshi ljoti slikti jútos, neko negribas, vélos tikai gulét, uz darbu eju ká robots – automátiski celjos, gérbjos, visu laiku ir hronisks nogurums, lídz péc gada sáku apjégt, ka visticamák tá káda depresijas forma, jo gadu gadiem esmu gájusi, cíníjusies, un tikko notici, ka varbút bús druscinj vieglák, tá valdíba ar saviem tautai nedraudzígajiem lémumiem iegrúzh atpakalj, kríze tautai nav beigusies un pédéjais piliens man bija elektríbas tarifu pacelshana, kas tikai par godu véléshanám nu tiek atlikta. Var jau likties smieklígi, ka sákás depresija jauno elektríbas tarifu délj, bet esmu sapratusi, ka cilvékam kopéjá kausá vajag tikai pédéjo pilienu, lai aizietu ciet. Labi, ka esmu sapratusi, ka tápat vien mans ieilgushais inertais stávoklis nepáries, vél jo vairák kaut kas ir jádara, jo man ir maza meita. Tá ká griezíshos pie ársta visticamák péc antidepresantiem, bet uzskatu, ka valsts politika nedríkst bút tik nedraudzíga cilvékiem nemitígi párbaudot to gan materiálás, gan psihoemocionálás izturíbas robezhas.

Draugiem Facebook Twitter Google+