Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
17. decembris, 2013
Drukāt

Katru gadu slimnīcās nonāk daži salatēti un cietuši bērni

Foto - Shutterstock.comFoto - Shutterstock.com
Doma laukumā, aiz tirdzniecības būdas aizslēpies, bārdu nolaidis, smēķē Ziemassvētku vecītis. Katru gadu slimnīcās nonāk daži salatēti – parasti viņi paziņo, ka vates bārda aizdegusies no svecīšu liesmiņām vai brīnumsvecītēm. Man nav pieredzes šajā jomā, bet esot sintētiska bārda, kas degot gauži labi līdz ar salavecīša ādu, ūsām, uzacīm un skropstām. Kādam salatētim bārdas degšanu bija mēģinājuši dzēst ar šņabi. Pārāk dziļus apdegumus neesmu redzējis, bet ārstēšanas metodes ir visdažādākās – vislabāk izskatās, ja salatētis noziests ar krējumu. Padomju un Atmodas laikā katru gadu uz slimnīcu ar sejas apdegumu tika atvests arī kāds rūķis bērnudārza vecumā. Rūķim sejas apdegums bija ļoti nopietns, jo maigā bērna āda sadega švirkstēdama līdz ar mākslīgo bārdu.

Pēdējos gados bērniem bārdu pantiņu skaitīšanas laikā vairs nesien vai šādos brīžos iztiek ar elektrisko svecīšu virtenēm.

Neredzams Lauris Reiniks dzied: “Zvani un sveces, un pīrāgu smarža, galdauti balti un eglīte mirdz.” Skatoties, cik steidzīgi smēķē vecītis pie Doma baznīcas, rodas iespaids, ka daļa no šiem apdegušajiem salatētiem nemaz nav tikuši līdz eglītei un mantiņām – sintētisko bārdu vienkārši nosmēķējuši jau pirms svinībām. Salatēti taču arī ir dažādi – vislabāk apmaksātie ir aktieri ar dabiskām bārdām, apmeklē vispaklausīgākos bērnus baņķieru un tirdzniecības firmu vadītāju ģimenēs, bet ir taču arī tādi, kas salst pie bankas ārdurvīm kā iekšālaidēji vai pierunā lielveikalā apmeklētājus čaklāk iepirkties.

Doma laukuma vecītis liek atjaust, cik tuvu ir Ziemassvētki un Jaunais gads – ne tikai ar saldsērīgām džinglbelz dziesmiņām, bet arī bērniem, kuriem uzkritušas degošas eglītes, uzliets verdošs ūdens, iedots pār mēru iedzert šņabi vai vienkārši ēst to, kas plašā slānī pieejams veikalā Maxima vai Rimi pie kases aparāta. Katru gadu šajā laikā reanimatologa Pētera Kļavas gādībā nonāk daži duči apdegušu, apsaldējušos vai piedzērušos bērnu. Ak vai – es pazīstu arī Latvijas vadošos patologanatomus.

Ziemassvētki sabrauc rakstītās kamanās no Rietumiem. Eiropa, sākot no decembra vidus, līdz janvāra sākumam nestrādā un laiku tērē iepirkšanās drudzī. Uzdevums apdāvināt visus radus un paziņas ar nelietderīgām, lielām, relatīvi dārgām un grūti laukā izmetamām dāvanām, kur noteikti priekšroka būtu dodama rakstītiem cimdiem vai stikla-plastmasas-spīdmetāla suvenīriem.

Latvietim nav tik daudz naudas stulbiem iepirkumiem kā vācietim, toties visādi citādi Ziemassvētku bezdarbībā un veselības bojāšanā mēs esam noķēruši ne tikai vāciešus, bet pat grieķus. Bet mums ir lietas, kas nav ne vācietim, ne grieķim.

Mums ir pareizticīgo tradīcijās sakņojušies “vecie Ziemassvētki un vecais Jaunais gads”, kas multinacionālos kolektīvos dzeršanas prieku pagarina līdz janvāra vidum. Valdība mūs mīl – pārcēlusi dažas darbadienas no Ziemassvētku nedēļas, kurā neviens nestrādā, uz sestdienām, kurās arī visi imitē strādāšanu. Kā iestādes vadītājs es uz Ziemassvētkiem un Jaungada sagaidīšanu raugos ar bažām, ja ne ar paniku.

Redzu – sanāk kopā draugi un sāk gatavoties garajai naktij no 23. decembra līdz 2. janvārim ar trekniem ēdieniem, krutku un raķetēm. Viņi taujā cits citam:

– Tu atceries, kā mēs pagājušo Jauno gadu sagaidījām?

– Nē.

– Nu tad lai mums šogad tikpat jautri.

Tad nu jāmēģina atcerēties – kas šajos svētkos ir tik jautrs. Jautra iepirkšanās lielveikalā Maxima. Rinda pēc eglītes, pēc tam eglītes kāja tiek ielikta starp divām papes kastēm, lai var šūpoties kā vējā. Eglītē svecītes, zem eglītes piemidzis salavecītis. Latviešu mentalitāte liek Ziemassvētkos pierīties līdz ūkai, turklāt tas nozīmē pārēsties piparkūkas, čipsus, pīrāgus, hotdogus, cūkas šņukurus un makburgerus. Baltiem miltiem taukos cepts pīrāgs ar speķi iekšā ir vēl neveselīgāks par makburgeru, kurā ir vismaz viena veselīga lieta – salātu lapa. Sevi mīlošs latvietis Ziemassvētkos savu kuņģi un visu vielmaiņas sistēmu spēj pārslogot līdz žultsakmeņu lēkmei vai vismaz līdz gastrītam. Godprātīga latviešu zeltene salavecītim raksta vēstulīti: “Atnes man biezu naudas paciņu un plānu tauku slāni uz vēdera. Pērn Tu kļūdījies un izdarīji visu otrādi.” Profesors Anatolijs Danilāns (nesajaukt ar salavecīti, izskata līdzība maldina) te komentē: “Latvijā ir raksturīga tendence pārbaroties.”

Visas Ziemassvētku dziesmiņas, kuras sarakstījuši konjunktūras pārņemti dzejdari un muzikanti, aicina saēsties vismaz labi daudz zirņu ar piparkūciņām. Visas televīzijas programmas ir pārbāztas ar Mezym, Galstena un bezreceptūras zālēm vai apšaubāmiem uztura bagātinātājiem.

Līdz 19. gadsimta otrajai pusei pārlieku paēdis latviešu zemnieks un viņa ģimene nebija. No tā nāk paradums, ka vecmāmiņas un krustmāmiņas par savu galveno uzdevumu bērnu audzināšanā uzskata iestūķēt puišeļiem un meitenēm visu, kas vien iespējams, citādi bērniņš tāds vājiņš, nepaēdis. Šo ideoloģiju latvietim kultivē arī mūsu literatūra, māksla un kultūra kā tautas mentalitātes nesēja.

Latviešu literatūras klasika joprojām rezonē uz Cibiņa un Buņģa ass (J. Poruks Kauja pie Knipskas), kur vājais iet bojā no nosalšanas un hipotrofijas, viņš ir hroniski nepaēdis vai nepilnvērtīgu uzturu saņēmis.

Latviešu nacionālie varoņi vai izcilākie nācijas pārstāvji (Eduards Veidenbaums, Rūdolfs Blaumanis u.c.) agri miruši ar plaušu slimībām, kur kā pneimonijas izraisītājs prevalēja tuberkulozes nūjiņa. Arī tuberkuloze bieži korelē ar nepilnvērtīgu uzturu un hronisku salšanu.

Latviešu ģenētiskais patriarhs nevarēja katru dienu aiziet uz lielveikalu pēc svaigas gaļas šķēles. Cūku vai citu lopu, kā likums, kāva uz svētkiem. Speķi jau varēja sažāvēt dažiem mēnešiem, kotletes nedēļai sacept, bet vismaz daļu labuma nācās nolocīt tūlīt (citādi aizies bojā), vismaz putraimdesas – cik lien. Tā nu latvietim, kurš citādi nebija lāgā paēdis, svētki asociējās ar pierīšanos (kamēr nekust). Ja pierīšanās starplaiks nāca no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem, tad pārlieka slodze vielmaiņai nebija. Mūsdienās ofisā, automašīnā, kafejnīcā sasēdušais vidējais latvietis ik dienu ieēd nedaudz par daudz. Un, ja šādam ikdienā (taukus un ogļhidrātus) nedaudz par daudz ēdošam latvietim ir nacionālajā mentalitātē sakņota Ziemassvētku-Jaungada nedēļa ar ļoti nosacītu vai pat imitētu strādāšanu, viņš tajos uzēd daudz vairāk. Labi, ja tikai uzēd. Viņš vēl uzdzer labi daudz spirtotu un gāzētu dzērienu, lai pilnībā noslogotu aizkuņģa dziedzeri un nomāktu tauku vielmaiņu. Dziļi iesakņojies ticējums, ka, šņabi dzerot, vajag riktīgi paēst, īpaši treknu un sātīgu ēdienu. Aizkuņģa dziedzeri tādējādi mēģina iznīcināt kā tādu.

Latvieši no visai nabadzīgas kalpu tautas par eiropeiski mazkustīgu un pārēdušu nāciju ir kļuvuši relatīvi īsā laikā. Pat cilvēki, kas ikdienā pēc garas darba dienas paspēj aizskriet uz vingrošanas zāli vai basketbolu uzspēlēt, svētkos sēž pie galda un ar glāzi rokās vārtās dīvānā pie televizora.

Senči Ziemassvētkus svinēja vienu vakaru un nākamo dienu, nevis nedēļu, turklāt Ziemassvētkos gāja ķekatās. Astoņas mājas, katra cita no citas vidēji 600 metru attālumā, divdesmit minūšu riņķa dancis ar palēcieniem un pietupieniem, kopumā patērētas 3600 kilokalorijas. Protams, pie katra galda tika arī piesēsts un cūkas šņukurs pagaršots, bet kopējais saldo negatīvs. Mūsdienu latvietis deviņstāvu mājā, ar lifta palīdzību apmeklējot astoņus kaimiņus, 3600 kilokalorijas pieēd, bet 100 notērē, žestikulējot ar glāzi.

Ne tikai ēšanā latvietis nav mentāli pārstrukturējies, viņš joprojām absurdi vērtē kustību lomu. Visspilgtāk tas izpaužas Izglītības un zinātnes ministrijas vadības, latviešu vecāku, bet nereti arī mediķu attieksmē pret fizisko kultūru un sportu. Vismazākās iesnas ir iemesls bērnu atbrīvot no sporta nodarbībām. Un tas tiek darīts ultimatīvā veidā, it kā bērna iešana uz treniņiem nozīmētu nerūpēšanos par bērna veselību. Arī šai filozofijai pamats meklējams pirms saviem gadsimtiem – tad, kad puišelis no agras rīta rasas līdz vēlam vakaram ar stibu skraidīja pakaļ cūkām, vēlāk pļāva zāli, zāģēja malku un darīja citus lauku darbus, tad, protams, viņam, pirmajiem slimības simptomiem parādoties, slodzi vajadzēja samazināt. Toties tagad bērnam, kas pavada daudzas stundas dienā pie datora, pats svarīgākais uzdevums ir fizisko slodzi palielināt.

Bet jūs pamēģiniet vecmāmiņai iestāstīt, ka puišelim no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam jāsporto divas reizes, nevis vienu reizi dienā, tad jūs izbaudīsiet nacionālo latviešu sievietes mentalitāti.

Tam salatētim no Doma laukuma Ziemassvētkos vai Jaunajā gadā būtu īstais laiks atmest smēķēšanu. Tiesa, es nekad neesmu redzējis nevienu, kas to apņēmies un paveicis šajā nedēļā, īpaši uz kārtīgām paģirām. Saliekot kopā smēķēšanu, pārlieku rīšanu un dzeršanu, mēs iegūstam apstiprinājumu ar 2013. gada decembri noslēgt Sirds veselības gadu – latvieši būs atjaunojuši savas sirds vātis, savu holesterīna līmeni būs pacēluši līdz infarkta līmenim un droši kļūs par angioplastijas klientiem. Neredzamais Lauris Reiniks dziesmu beidz: “Zvani un sveces, un pīrāgu smarža, pasaule tīra un balta kā sniegs, zvani un sveces, un eglīte zaļa, latvieša Ziemassvētku mīļums un prieks.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+