Veselam
Psiholoģija

Pieredzes stāsts: ar HIV inficējos no ļoti parasta, normāla vīrieša…1

Foto – Shutterstock

Autore: Madara Muižniece, Delfi.lv

HIV jeb imūndeficīta vīrusā ir kaut kas fascinējoši biedējošs. Kā kaut kas neredzams, var būt tik bīstams? Universitātes laikā rakstot kursa darbu par šo tēmu, manī tika salauzti daudzi priekšstati un stereotipi. Pirmkārt, liels bija šoks, apstrādājot datus, uzzināt, ka Latvijā jauno inficēto gadījumu skaits visbiežāk ir tieši heteroseksuālo cilvēku vidū. Otrs stereotips, kurš tika salauzts, bija par to, ka HIV ir tas pats, kas nāves spriedums. Patiesībā mūsdienās ar veiksmīgi piemērotu un laikus sāktu terapiju, dzīves ilgums var būt pat septiņdesmit gadi. Bet Latvijas sabiedrībā joprojām valda daudz aizspriedumu un nezināšanas par šo infekcijas slimību. Sarunājos ar Māru, kas jau sešus gadus ir HIV pozitīva.

Ar Māru (vārds mainīts) tiekos kādā no parkiem, ārā valda jauka pavasara diena, čivina putni, un saulīte silda degunus. Plānotā intervija izvērtās sarunā par un ap dzīvi. Mani aizrāva un aizkustināja, cik dzīva un iedvesmojoša ir šī sieviete, kas sevī nēsā šo it kā nāvējošo vīrusu.

Māra stāsta: “Inficējos pirms sešiem gadiem, mani inficēja ļoti parasts, normāls vīrietis, ar kuru tajā laikā biju attiecībās. Nekad nebūtu iedomājusies, ka kaut kas tāds varētu notikt ar mani – braucu uz LIC (šeit un turpmāk tekstā Latvijas Infektoloģijas centrs) un raudāju: “Lūdzu, lūdzu, kaut tas nebūtu HIV, jebkas cits, tikai ne HIV, kaut vai vēzis vai hepatīts, tikai ne HIV! Lai gan zemapziņā jau zināju, ka tāpat vien pēc ikgadēji nodotajām asins analīzēm uz LIC nesūta…”

Tajā laikā Mārai bijusi ļoti maza izpratne par to, ko HIV patiesībā nozīmē, tikai biedējošas asociācijas, ka tas ir kaut kas šausmīgs un nāvējošs. “Un tad tev pasaka to, no kā tu visvairāk esi baidījies – esat HIV pozitīvs. Es biju šokā, visa mana ideāla dzīve sabruka, visa mana nākotne. Man stāstīja visus manus pienākumus un atbildības, lika parakstīt dažādus papīrus, teica, ka tas neesot dzīves gals, noņēma analīzes vīrusa stadijai un vīrusa slodzei, bet to visu atceros kā pa miglu, ” atmiņās dalās Māra. Pēc tam viņa aizbraukusi mājās, aizvērusi aizkarus un iekritusi gultā. To viņa neesot pametusi veselu mēnesi…

Mani izglāba suņuks

“Jā, man bija depresija, bet mani izglāba suņuks!” par neparasto pavērsienu stāsta Māra. “Manī valdīja stereotipi – ka neviens mani nemīlēs, neviens mani negribēs, visi mani nicinās un ka nevarēšu atrast cilvēku, kurš vēlēsies man būt blakus. Un tā es nopirku sunīti – sunīti, kurš mani burtiski izglāba un izvilka no tās emocionālās bedres, kurā es biju iekritusi. Nolēmu, ka suns mani mīlēs tādu, kāda es esmu. Es varēju visu savu mīlestību dot viņai, un viņa (suņu meitenīte) varēja man dot mīlestību pretī,” savu lēmumu skaidro Māra. Tagad suņukam jau ir seši gadi, un, kā atzīst pati Māra, pagaidām suņuks ir un paliks pirmajā vietā Māras sirdī. “Jā, dažreiz draugs ir greizsirdīgs, bet tad es cenšos paskaidrot, ka es viņu pazīstu tikai trīs gadus, bet suņuks man ir jau sešus gadus neatņemama dzīves sastāvdaļa. Bez viņa mana ikdiena nav iedomājama. Viņa ir mans balsts un acu raugs!”

Bieži ir dzirdēts, ka pēc inficēšanās ar HIV vīrusu, izplatīta ir nedēļu gara gripai līdzīga saslimšana. Vaicāju, vai Mārai nebija ne mazāko aizdomu, ka persona, ar kuru bijusi attiecībās, viņu ir inficējusi? “Nē, tiešām man nebija ne mazāko aizdomu, kā jau minēju, tajā laikā neko daudz nedomāju un nezināju par HIV vīrusu. Runā, ka inficējoties pirms latentā perioda (laiks, kurā nav simptomi un ķermenī nevar diagnosticēt HIV antivielas), cilvēkiem ir smaga, gripai līdzīga, saslimšana. Man nekā tāda nebija, vismaz nevaru atcerēties. Varbūt tāpēc, ka man ir diezgan laba imūnā sistēma, pat ja saslimstu, tas parasti ir uz divām līdz trim dienām, turklāt vieglā formā. Un nekad jau neliekas, ka kaut kas tāds varētu notikt ar tevi.

Man arī neienāca prātā tā frontāli pajautāt tā laika partnerim – vai tev gadījumā nav HIV? Mēs bijām kopā krietnu laiku un tas nav tāds tipisks jautājums, ko pajautāt pie brokastu galda vai, skrienot pēc tramvaja. Tas laikam ir jautājums, ko ir pat dīvaini pajautāt vēlāk, ja tas netiek pajautāts jau attiecību sākumā… Tagad, kad dzirdu draudzenes stāstām savus intīmos piedzīvojumus, uzreiz, kā dzirdu, ka kāds/-a neizsargājas, man gribas bļaut un plēst matus, es domāju: “Nu, ko tu dari?! Bļāviens! Tev ir jābūt vai nu 100% pārliecinātam par to otru cilvēku, vai arī jāuzņemas atbildība pašam par savu dzīvību. Ja otrs negrib izsargāties, un tu neesi uz to uzspiedusi un pateikusi “nē”, bet es gribu – tad jau tā ir tava atbildība, un pati vien esi vainīga… Pat, ja šķiet, ka intīmais partneris ir skaists, nosauļojies, sakopies un kārtīgs, tu nekad, uzsveru, nekad nevari zināt. Ja nu viņa iepriekšējā draudzene nebija tik kārtīga?”

Nāvējošās brūces

Pamazām un ar laiku Māra sākusi aprast ar savu situāciju, un dzīve iegriezusies vecajās sliedēs. Četrus gadus rādītāji bijuši labi un, iespējams, pateicoties veselīgajam dzīvesveidam, ko Māra piekopj, tādi tie arī turējušies. Ja neskaita vienu reizi pa trim mēnešiem kad bija jābrauc atrādīties uz LIC, dzīve ritējusi ierasto gaitu. Bet tad rādītāji sākuši slīdēt uz leju… “Četrus gadus es gāju, un viss bija labi, un te pēkšņi – bladāc, viņi krītas. Sliktie rādītāji nenormāli grauj tevi pašu, kad redzi, ka cipari slīd uz leju, tava pašapziņa lēnām grimst aizvien dziļāk un dziļāk.”

Māra zāļu terapiju uzsākusi pirms diviem gadiem, kad viņas CD4 šūnu skaits uz vienu kubikmilimetru bijis 261. Šobrīd Latvijā terapiju uzsāk, kad pacienta šūnu skaists nokrītas līdz 350 šūnām uz vienu kubikmilimetru.

Tagad Māras ikdiena sastāv no divām, kā pati raksturo, milzīgām tabletēm, kas jādzer vienā un tajā pašā laikā bez izņēmumiem, un tā visu mūžu. “Man nav problēmu atcerēties iedzert zāles. Es domāju, ka tad, kad zini, ka no tā ir atkarīgs tavs veselības stāvoklis, tava dzīvība, tur nekādi atgādinājumi nav jāliek,” skaidro Māra.

Zāļu terapijas uzsākšanas procesu Māra raksturo tā: “Tu savā ķermenī iemet bumbu, un tu turpini viņu mest un skaties, kā ķermenis tiek ar to galā. Lai gan Māra ir uz vienas no smagākajām terapijām, tā ir efektīva.”

Šobrīd Māras CD4 šūnu skaits ir 500 šūnas uz vienu kubikmilimetru asiņu. Veselam cilvēkam CD4 šūnu skaits var svārstīties no 600 – 1000 šūnām uz vienu kubikmilimetru. Visvairāk Māra priecājas par to, ka jau pēc pirmajiem trim terapijas mēnešiem viņas vīrusa slodze ir nenosakāma. Tas nozīmē to, ka citu cilvēku inficēšanas risks ir tuvu nullei. Bet vienmēr tas tā nav bijis. Māra stāsta: ”Atceros vienu reizi, kad ar draugu braucām ar riteņiem, tas bija pirms trīs gadiem, un tajā laikā es vēl nebiju “uz terapijas”. Es kaut kur aizskatījos, aizķēros un ļoti smagi nokritu no velosipēda, ātrums bija liels un puse sejas un visa labā roka bija asinīs. Draugs steidzās man klāt, jo gribēja man palīdzēt, bet es kā izbiedēts meža zvērs bļāvu, lai viņš iet prom, bet nespēju pat piecelties. Man bija tik ļoti bail, jo redzēju sevi kā kaut ko ļoti bīstamu, nāvējošu… Tev jāsadzīvo ar domu, ka tevī iekšā ir kaut kas ļoti briesmīgs.”

Uz pieres jau nav rakstīts

Tagad Māra jau trīs gadus ir laimīgās attiecībās, draugam par HIV izstāstīja trešajā randiņā, un, kā atzīst pati, nav vērts šo tematu atlikt uz vēlāku laiku. Tā viņa arī izdarīja – saņēmās un izstāstīja par savu situāciju: “Galvā viss vārījās, un vārdi nenāca man pār lūpām, teicu, ka mums jāiet pastaigāties, ka man vajag parunāties. Redzu, ka viņš jau arī paliek tramīgs, nesaprot, kas par lietu. Un tad es saņēmos un pateicu, viņš bija pārsteidzoši saprotošs, un tad es sapratu, ka viņš ir ļoti maz informēts par to, kas tas HIV tāds īsti ir. Un tad pārņem tā muļķīgā sajūta, ka it kā esi novēlis to smagumu no krūtīm, bet tas otrs cilvēks ne vella nesaprot, uz ko viņš parakstās. Tad man vēl nācās izskaidrot, ko tad tas nozīmē. Bet mēs joprojām esam kopā – viņš mani atbalsta un cenšas, kā var. Protams, viņš nekad līdz galam to nevarēs izprast, bet varbūt pat labi.

Mana ikdiena šobrīd rit kā parastam cilvēkam. Ikdienā jau nav uz pieres rakstīts, ka man ir HIV. Reizi trijos mēnešos ir jādodas uz LIC, lai nodotu analīzes un saņemtu receptes medikamentiem, tie arī ir tie smagākie mirkļi, jo ir kā pļauka sejā. Tad es sēžu tajā uzgaidāmajā telpā un domāju – kāpēc? Kāpēc tas ir noticis ar mani? Grūtākās ir tās reizes, kad pārējie no uzgaidāmās telpas ir narkomāni, tad tiešām liekas – es taču te neiederos! Tas nav iespējams. Bet bieži ir reizes, kad pārējie ir smalki biroja darbinieki, sakoptām frizūrām un kostīmiņos, un liekas – cik patiesībā nepareizi ir sabiedrības stereotipi par šo vīrusu. Tagad jau esmu iemanījusies, kuri ir tie labākie laiki, kad ir mazāk cilvēku, mazākas rindas – ātrāk varu tikt cauri visam procesam. Bez tam katram HIV pacientam ir jāievēro viena lieta, ko varu aprakstīt kā koks ar diviem galiem – mums ir pienākums informēt ārstus, zobārstus vai tetovētājus, ka esam HIV inficēti, bet tajā pat laikā mums ir tiesības arī to noklusēt. Un tā es jau piecus gadus nevaru saņemties aizdoties atjaunot tetovējumu, ko uztaisīju pirms divpadsmit gadiem, jo mana sirdsapziņa neļauj ko tādu noklusēt, bet tajā pat laikā zinu, ka, ja no manis atteiksies, tas būs ļoti, ļoti sāpīgi…”

HIV pozitīvā ietekme

Uz atvadām prasu, kas ir grūtākais un labākais, ko Māra var pateikt par HIV infekciju: “Protams, katrs HIV inficētais ir saplānojis savas bēres, tas ir neizbēgami – HIV asociējas ar nāvi, grūtākais ir morālais un garīgais smagums, bet paiet laiks, un tu saproti, ka gluži jau tā tas nav. Patiesībā HIV infekcija ir mainījusi manu dzīvi uz pozitīvo pusi. Cenšos katru dienu novērtēt un izbaudīt, dzīvoju ar pilnu krūti, ja tā varētu teikt. Lai cik neticami tas neizklausītos, bet nebūtu HIV infekcijas, diez vai es būtu tāds cilvēks, kāds es esmu tagad.”

Saistītie raksti

“Ko man patīk darīt?” Māra lēnām atbild uz manu jautājumu. Sabīstos, ka varbūt esmu nošāvusi greizi ar savu jautājumu, bet viņa pasmaida un atbildes birst kā pupas: “Man patīk pavadīt laiku svaigā gaisā, man patīk braukt ar riteni, man patīk skriet un iet pastaigās kopā ar suņuku. Apceļot Latviju, ļoti patīk dažādas ekskursijas. Ar draugu bieži braucam geokešingā, kas ir labs komandas piedzīvojums, es vairāk palīdzu ar loģiku, viņš savukārt veic ekstrēmāko daļu – aizlec, aizlien vai uzrāpjas slēpnī. Piemēram, es saprotu, ka slēpnis ir kokā, viņš rāpjas pakaļ, nomet man lapiņu, es to parakstu un metu viņam atpakaļ. Un ziemā es peldu, ļoti daudz. Un suņuku es visur ņemu līdzi, viņa ir iemācīta gan skriet pakaļ ritenim, gan peldēt. Es viņu mīļi dēvēju par Ūdensžurku,” Māra stāstot plaši smaida. Viņai ir ļoti gaišs un jauks smaids. Vaicāju, kas ir tas, kas liek viņai smaidīt: “Man patīk, ja varu kādam palīdzēt. Man no HIV inficēto puses ir izveidojusies draugu grupa, ar kuru tiekamies ik pa vienai vai divām nedēļām, tad izrunājam, kas katram par sāpi, un viens otru atbalstām. Tā ir tāda milzīga kopības sajūta, kas liek man smaidīt. Turklāt mēs kopā ejam uz kino, atpūšamies un braucam izbraukumos,” Māra pasmaida un uz atvadām atgādina, cik svarīgi ir pārbaudīties, lai nenodarām pāri sev vai citiem, un aizminas ar riteni mājup.

Bet es sēžu un domāju, ka man tagad HIV asociēsies ar saulaino dienu parkā, smaidīgo meiteni uz velosipēda un viņas uzticamo sirdsdraugu – suņuku…

 

http://www.delfi.lv/vina/veseliba/

LA.lv