Veselam
Dzīvesveids

Slavena svaigēdāja, sabojājusi veselību sev un bērniem, atzīst: cilvēks nav šimpanze67

Fotošāviņš no Youtube.com

Viktorija Butenko ir slavena ar savām grāmatām par zaļajiem kokteiļiem, svaigēšanu un veselīgu dzīvesveidu. Padsmit gadus bijusi svaigēdāja (tāda uztura piekritēja, kurā lieto augļus, lapas, dārzeņus, riekstus, sēklas, daļa – arī gaļu un zivis svaigā veidā vai apstrādātus apstrādāti temperatūrā, kura nav augstāka par 45 grādiem) un vegāne (neizmanto dzīvniekus vai to produktus pārtikā, apģērbā un citur). Viņa ir pārskatījusi attieksmi pret šādu ēšanas veidu un vairs neiesaka simtprocentīgi būt svaigēdājiem. Šis secinājums nācis, skaudri saprotot, ka veselības problēmas sev un, kas vēl skumjāk, bērniem, bijušas nepilnīgas ēdienkartes dēļ.

Tiesa, viņa nesaka, ka svaigēšana ir slikta – tai vajadzētu būt ar mēru. Pati šobrīd viņa ir svaigēdāja par 80-95 procentiem, atkarībā no sezonas.

Video viņa stāsta par svaigēšanas un vegānisma plusiem un mīnusiem.

Raidījums pamatā adresēts svaigēdājiem, tāpēc komentāros Viktorija netiek saudzēta, pat apvainota, ka viņas viedoklis ir nopirkts, kamēr citi izrāda cieņu cilvēkam, kurš pats uz savas ādas, ne tikai no teorijas vai īsas svaigēšanas un vegānisma prakses, pārbaudījis šādu dzīvesstilu, un ir bijis gana drosmīgs, lai dalītos savā daudzkrāsainajā pieredzē ar citiem, arī atzītu to, ko uzskata par savām kļūdām.

Lūk, ieskats intervijā.

Sākumā efekts bija pārsteidzošs, izārstējāmies no nedziedināmām slimībām

Kādi bija plusi un mīnusi svaigēšanai un vegānismam?

Viktorija Butenko: “Civilizācijas attīstība aizgājusi tik tālu no dabiska dzīvesveida, ka varētu domāt – vairs nezinām, kā pareizi iet, gulēt, elpot, ēst. Klausāmies lekcijas, kā pareizi elpot. Kā ēst. Mēs patiešām no jauna apgūstam dabas likumus, kaut tam vajadzētu būt dabiski no dzimšanas.

Pirmoreiz par svaigēšanu uzzināju 1993. gadā, mani ļoti aizrāva šī ideja – lasīju visu, ko vien varēju dabūt. Domāju – kāpēc nepāriet pilnībā uz svaigēšanu, jo manī ir tāds maksimālisms – ja ko darīt, tad līdz galam. 1994. gadā 21. janvārī  mēs  pārgājām uz svaigēšanu – es ar vīru un divi no mūsu bērniem (jaunākie). Mēs bijām tik fanātiski, ka pat, piemēram, veikalā ieejot un ieraugot kaltētus pētersīļus, jautājām – vai esiet pārliecināti, ka tie nav žāvēti augstā temperatūrā? Vai šie rieksti patiešām ir svaigi, nav grauzdēti? Mēs bijām tik strikti, ka citus tas pat kaitināja. Atceros apkārtējo aizrādījumus, bet es biju ļoti pārsteigta, teicu – vai tad jūs nevēlaties iegūt ideālu veselību? Un, kas interesanti, sākumā efekts bija pārsteidzoši labs – bija redzams, ka vizuāli kļūstam jaunāki, mēs izārstējāmies no neārstējamām slimībām. Mēs uzreiz pārgājām gan uz simtprocentīgu svaigēšanu un vegānismu. Šobrīd pat domāju, ka būt simtprocentīgi vegānam ir kaitīgāk nekā būt simtprocentīgam svaigēdājam. Kaut gan es līdz galam vēl nezinu, cik kaitīgs ir viens un otrs…

Sākumā, pat vairākus gadus, jutāmies ļoti labi. Bijām enerģijas pilni, pat skrējām 10 kilometru maratonus ar visu ģimeni. Bija veselīga āda, brīnišķīga redze, domu skaidrība. Pēc kādiem septiņiem gadiem parādījās satraucoši simptomi. Bet mēs tik ļoti ticējām, ka svaigēšana ir vienīgais pareizais ceļš, jo dzīvnieki neēd ceptu vai vārītu ēdienu un cilvēki nepiedzimst ar kastroļiem pie nabassaites. Loģiskā domāšana lika palikt pie svaigēšanas, kaut vai tikai ar gribasspēka un mērķtiecības palīdzību. Taču galu galā mums nācās no tās atteikties. Sāka parādīties neveselīgi simptomi: izkrist mati, strauji attīstījās zobu kariess – caurumi radās viens pēc otra, sākās kaut kāda “migla” galvā, bija grūti koncentrēties, pasliktinājās atmiņa, radās aizkaitinājums, āda kļuva tik sausa, ka izskatījās veca. Tobrīd mēs izskatījāmies tādi kā izmocīti.

Beidzot, 2004. gadā, mēs sākām lietot zaļos kokteiļus, un veselība kļuva labāka. Bija izrāviens. Man likās, ka ar svaigēšanu un zaļajiem kokteiļiem mums var būt ideāls uzturs. Droši vien viss notika egoisma dēļ. Pagāja laiks, un atkal parādījās slimīgi simptomi. Turpinājās tie paši simptomi un pievienojās zvērīga apetīte – gribējās putras, maizi, daudz saldu augļu un riekstu, īpaši sausu. Tajā pašā laikā no riekstiem kļuva slikti. Bija tāds paradokss – gribas to, no kā kļūst slikti!



Negribējās pārstāt būt ideāliem, bet nācās mainīt ēdienkarti

Kaut kādā brīdī nolēmu veikt analīzes, un tās atklāja, ka mums ir ļoti daudz problēmu – pietrūkst dažādu vielu, minerālu, izrādījās, ka visiem bija liels B12 deficīts, mums bija vitamīna B12 anēmija. Tāpat trūka Omega 3, D vitamīns, lai cik jocīgi tas arī nebūtu – A vitamīns, neskatoties uz tiem daudzajiem burkāniem, ko ēdam. Tāpat mums bija magnija trūkums. Nācās pārskatīt savu attieksmi pret vegānismu un svaigēšanu. Un, lai cik negribējās pārstāt būt ideāliem un lai kā negribās atzīt (ka kaut kas jāmaina), sākām pievienot savai ēdienkartei lauku vistu olu dzeltenumus un zivis. Vienkārši nebija citas izvēles. Man personīgi ārsts pateica – ja neēdīšu gaļu, jāiet slimnīcā un jāinjicē daudz dažādus vitamīnus. Bet vispār esmu injekciju pretiniece – uzskatu tās par nedabiskām, un tās arī Amerikā, kur dzīvojam, ir ļoti dārgas. Divu nedēļu laikā es apēdu pa diviem jēlu olu dzeltenumiem. Pēc tā manas analīzes nedaudz uzlabojās. Taču kopumā bija vajadzīgi divi gadi, lai B12 paceltos līdz normas zemākajai robežai.

Domāju, ka ļoti sabojāju savu veselību, un vēl sliktāk, ka bojāju bērnu veselību. Viņi uz mani neapvainojas un ir piedevuši, bet es pati sev ar grūtībām piedodu, jo viņiem ir simptomi, ar kuriem mēs šobrīd strādājam.

Nedomāju, ka svaigēšana kā tāda ir slikta. Uzskatu, ka visam jābūt ar mēru. Ja 70-80% no ēdienkartes ir svaigēšanas produktu, domāju, tas ir normāli.

Pētījums par vegānismu

Amerikas higiēnas speciālistu asociācija, kuru 20. gadsimta 60. gados izveidoja Herberts Šeltons, veikusi pētījumu par vegānismu. Šīs organizācijas pārstāvji ir pamatlicēji veģetāriešu dzīvesveidam Amerikā. Pētījums veikts pēc tam, kad vairāki no viņu līderiem mira no smagām slimībām, piemēram, pašu Šeltonu nebūt ne lielā vecumā (viņam bija 72 gadi) pievārēja Parkinsona slimība.

2008. gadā veiktajā pētījumā piedalījās 1000 pārliecināti vegāni, kuri šādu dzīvesveidu dzīvojuši piecus gadus. Viņiem atklāja šādus simptomus:

67% – izklaidība vai domu “miglainums”;

62% – vēlme pēc siera vai citiem piena produktiem;

60% – nav vēlēšanās nodarboties ar fizkultūru;

60% – trūkst spēku;

60% – nomocījušies ar pārlieku apetīti (tātad ne tikai mana ģimene);

60% – ēd daudz augļu vai maizes;

56% – sausa āda;

56% – muskuļu masas zaudēšana un muskuļu tonusa mazināšanās;

55% – grūti uzturēt ķermenī siltumu;

55% – vajadzība papildus lietot uztura bagātinātājus;

55% – atmiņas pasliktināšanās;

51% – vajadzība visu laiku uzkost (tas ir ļoti mokoši – nevari normāli pastrādāt, visu laiku gribas ēst);

51% – zema tolerance pret stresu;

46% – plāni, lokani nagi;

45% – vitāla izskata mazināšanās, piemēram, bāla āda, blāvi mati, acis;

45% – ēdiens nevis sniedz spēkus, bet nomāc;

44% – matu izkrišana;

44% – sāpes locītavās (iedomājieties – piecus gadus ēst vegānu kotletes un vienalga piedzīvot locītavu sāpes, apbēdinoši);

40% – īdēšana, negatīva domāšana, noskaņojuma biežas maiņas;

40% – depresija;

38% – sausums un spiešanas sajūta acīs (tas man arī bija);

38% – nespēja koncentrēties;

38% – grūtības uzņemt ēdienu noteiktās kombinācijās;

36% – trūkst motivācijas ikdienas darbiem;

38% – nespēja samazināt svaru, sievietēm – pat samazinot uzņemtā ēdiena daudzumu;

18% – grūtības vīriešiem pieņemties svarā (es zinu daudzas sievietes, kuras agrāk bijušas vegānes un svaigēdājas, un kurām ir nopietnas svara problēmas, arī man);

35% – pastāvīga riekstu graušana;

33% – galvassāpes, sāpes plecos;

33% – tieksme pēc sāls (tas liecina par virsnieru nogurumu);

33% – nespēja ātri pārstrādāt ēdienu (ļoti lēna vielmaiņa);

31%  – hronisks nogurums;

20% – pazemināta dzimumtieksme;

20% – nepārvarama vēlme pēc gaļas;

27% – cilvēki izskatās vecāki par saviem gadiem;

26% – balti plankumi uz ādas vai ādas krāsas zaudēšana;

26% – krampji kājās;

24% – nevienmērīgs pulss;

24% – arteriālais spiediens vai nu par augstu vai nu par zemu;

18% – acu baltumi kļūst dzeltenīgi vai sarkanīgi;

18% – pārlieks zobu kariess;

18% – pazemināta vairogdziedzera funkcija (tas ir nopietns simptoms, kas negatīvi ietekmē organismu);

15% – smaganu asiņošana;

11% – panikas lēkmes;

11% – zobu zaudēšana;

11% – pārāk mazs augums savam vecumam pusaudžiem (es domāju, ja mans dēls manas vainas dēļ nebūtu desmit gadus vegāns, viņš varētu būt bijis garāks);



Ar ko papildināt uzturu

Pasaulē izmēģinām dažādas diētas un pakāpeniski uztaustām, kā pareizi ēst. Mēs nevēlamies ēst to ēdienu, ko pārdod lielveikalos, bet mēs saprotam arī, ka nevaram baroties kā šimpanzes.

Esiet uzmanīgi. Manuprāt, 100% svaigēdāja ēdienkarti var ievērot droši divus trīs mēnešus. Vairāk es neiesaku, neskatoties uz to, ka biju svaigēdāja desmit gadus. Es ļoti to nožēloju, man vajadzēja ātrāk sabalansēt savu diētu. Bet divi trīs mēneši nevienam nekaitēs, jo būs vitamīnu un mikroelementu uzkrājumi organismā. Kamēr būsiet divus trīs mēnešus svaigēdājs, varēsiet attīrīt aknas, pazemināt holesterīna līmeni un justies labāk. Pēc tam var atgriezties pie diētas, kuru uzskatiet par pareizu. Tajā noteikti vajadzētu būt iekļautiem kādiem dzīvnieku valsts produktiem. Manuprāt, vislabāk, ja tie būtu lauku olu dzeltenumi. Par pienu produktu lietošana gan nepiekrītu – tos labāk nevajadzētu lietot. Var lietot kaut ko no zivju produktiem, piemēram, kalmārus. Kalmāros ir daudz minerālvielu.

Veselības atjaunošanai pēc ilgstošas svaigēšanas vajadzīgs ļoti daudz laika. Es pat nevaru apgalvot, ka veselība ir pilnībā atjaunojusies – ir pazuduši galvenie traucējošie simptomi. Pārstāja lūst mati un nagi, āda vairs nav tik sausa, svars mazinās ļoti lēni, atgriezusies laba atmiņa, spēja koncentrēties, rakstīt grāmatas, jokot. Nezinu, cik laika tas aizņems, bet ceru, ka veselība atgriezīsies.

Svaigēdāji ģimenē bijām es ar vīru un divi jaunākie bērni. Vecākais dēls, kurš nekad nav bijis svaigēdājs, kaut kādos periodos jutās par mums labāk.

Tomēr šī ir ļoti vērtīga pieredze.

Augstāk minētā higiēnas speciālistu organizācija raksta, ka vegānismam uzticīgi 10-20 var palikt tie tie vegāni, kuri “pa kluso” kaut ko ēda ārpus vegānisma postulātiem. Piemēram, pie kādas svaigēdājas pēc viņas nāves atrasta baltā šokolāde… Vēl kāds svaigēdājs nofilmēts lidostas kafejnīcā, ēdot spageti. Manuprāt, tie, kas pilnībā bijuši vegāni, cietuši visvairāk. Mēs bijām ļoti stingri vegāni – kā jau teicu, veikalā ieiedami, pat pārjautājām, cik grādos pētersīļi kaltēti.

Saistītie raksti

Taču es nesaku, ka svaigēšana ir slikta. Svaigēšana ir laba, taču par kādiem 80%. Jo patiešām ir labāk apēst svaigu ābolu, svaigu tomātu, svaigu kāpostu… Kāpēc nevar par 100%? Ēdot, piemēram, daudz riekstu, uzņem pārāk daudz Omega 6 taukskābju. Zinu, ka esmu kaitējusi savu bērnu veselībai, man tas ir ļoti smags krusts, kaut gan viņi saka, ka viņi uz mani neapvainojas un ir piedevuši. Man vienalga jāpalīdz viņiem pilnībā atgūt veselību, tas vēl līdz galam nav noticis.

Šobrīd pēta ilgdzīvotāju ēdienkarti

Šobrīd pētu cilvēkus, kas dzīvo vairāk nekā 100 gadus – tātad, ja viņi dzīvo tik ilgi, acīmredzot kaut ko dara pareizi. Nu jau trīs ilgdzīvotāju vietas esmu apciemojusi. 2013. gadā biju Jakutijā, kas slavena ar ilgdzīvotājiem. Interesējos, ko viņi ēd. Izrādās – gaļu un svaigas zivis. Jautāju par augļiem. Viņi paskatījos kā uz idioti – mums te neaug nekādi augļi. Un dārzeņi? To viņiem ir maz un ieviesti salīdzinoši nesen. Izrādījās, ka no dārzeņiem viņi ēd tikai kāpostus, kartupeļus un burkānus mazos daudzumos. Bet viņi ļoti daudz ēd dzērvenes. Tā es sapratu, no kurienes viņi uzņem vitamīnu C. Tātad nav viennozīmīgi, ka ilgdzīvošanai jābūt vegānam. Kaut ekoloģiskie apstākļi tur ir ideāli. Es pat paņēmu no turienes ūdens paraugus, ko pārbaudīt laboratorijā, un izrādījās, ka ūdens ir teju vai destilēts.”

Plašāk interviju krievu valodā var skatīties šeit:

LA.lv