“Vairākas diennakts dežūras man ir ļoti bieži”. Mediķu pieredzes stāsti 0
Autore: Agija Kalve, speciāli Veselam.lv
Šoreiz ielūkojamies reālos mediķu stāstos par to, cik daudz laika tiek veltīts darbam un kā viņus ietekmē pārslodze.
Portāls Veselam.lv iesāk rakstu sēriju par mediķu pārslodzi, tās sekām un risinājumiem.
Mājas dežūras ārstiem, medmāsām – mikrouzņēmums
Ārsts Alfrēds (vārds mainīts) šobrīd strādā divās darbavietās – valsts slimnīcā un vēl citā valsts veselības aprūpes iestādē. “Valsts slimnīcā strādāju pusotru slodzi un teorētiski otrā vietā – pusslodzi, bet, tā kā otrs darbs ir saistīts ar diennakts dežūrām, tad principā laika limits nav normēts vispār – tik, cik nostrādā, tik arī ir, – vai tās ir piecas diennaktis, vai sešas, septiņas vai deviņas. Stundu ziņā tā sanāk kā vēl viena slodze.”
Savukārt medicīnas māsa Svetlana (vārds mainīts) sevi par valsts darbinieku nesauc jau pāris gadus. Viņa atšķiras no kolēģiem, jo, kā pati saka, ir “sava uzņēmuma priekšniece”, pārdodot māsu pakalpojumus, taču tāpat, lai nopelnītu naudu, strādā vairākās vietās.
Svetlana arī stāsta par kādu savu kolēģi, kura pēc nostrādātas dežūras Kuldīgā, savā dzīvesvietā, brauc uz Rīgas slimnīcu, neatpūtusies. Viņa uzsver – “ja nav vairākas darba vietas, tad par pusotru slodzi vienā vietā tāpat ar algu nepietiek.”
Jautāju Alfrēdam, kā viņam veicas ar divu slodžu apvienošanu. Viņš atklāj, ka valsts slimnīcā jāstrādā nodaļā un neatliekamās uzņemšanas klīnikā, kā arī jādežurē diennakts maiņās. “Otrs darbs ir mājas dežūras, kad esmu mājās, bet jebkuru brīdi mani var pasaukt uz jebkuru Latvijas stūri, darbs nav normēts.”
Ne viena, bet divas un vairāk diennaktis darbā
Vairākas diennakts dežūras pēc kārtas Alfrēda praksē gadoties ļoti bieži. “Man ir bijis tā, ka principā ir trīs diennakts mājas dežūras, kur relatīvi esmu mājās, bet visu laiku jābūt ieslēgtam telefonam un vajadzības gadījumā jābūt gatavam braukt; tad ir darbi nodaļā un vēl diennakts dežūra uz vietas slimnīcā. Tāpēc tas mēdz būt trīs, četras, piecas diennaktis darba pēc kārtas.”
Savu un kolēģu darba grafiku Svetlana raksturo šādi: “Es cenšos strādāt tā, ka piecas darba dienas man ir pilnas un sestdiena, svētdiena – brīvas. Diennakts darbiniekiem, ja viņi strādā pusotru slodzi, jāstrādā divas līdz trīs diennaktis nedēļā.” Taču Svetlana mēdz strādāt arī diennakts dežūras. Pāris gadus izdevās no diennakts darba izvairīties, tad gan bijusi labāka pašsajūta, gan atdeve no darba bijusi augstāka. “Diennaktis strādāt ir diezgan smags darbs,” Svetlana secina.
