1910. gada 14. aprīlī. Satiksmes tvaikonis Aiviekstes upē 0
Pirms 110 gadiem “Jaunā Dienas Lapa” vēstīja: “Pāris gadu atpakaļ pa Aiviekstes upi iesāka mēģināt tvaikoņi braukt. Ar šo pavasari top nodibināta pastāvīga tvaikoņa satiksme pa Aivieksti starp Jaunkalsnavas Cūkas krogu un Lubānes muižu. Jaunā tvaikoņa “Oļeg” īpašnieki ir divi vietējie saimnieki.”
Regulāro satiksmi šajā upes posmā ap 70 km garumā izmantoja vietējie iedzīvotāji un plostnieki, kas vēlējās atgriezties augštecē. Periodiski, kad ūdenslīmenis Aiviekstē kļuva par seklu, kuģošanu nācās pārtraukt. Galvenais šķērslis mazūdens periodos bija Saikavas krāces. Tās traucēja ne tikai tvaikonītim, bet arī plostniekiem – Aivieksti plaši izmantoja koku pludināšanai.
Jau drīz pēc kuģošanas uzsākšanas “Oļega” stūrmanis Aizpurvs bija lūdzis atļauju varasiestādēm tās “izlabot”, tas ir, iekārtot kuģu ceļu.
Aizpurvs lūdza finansējumu 6000 cara rubļu. Pirms Pirmā pasaules kara un arī starpkaru posmā daudzi uzskatīja Aivieksti par perspektīvu ūdensceļu, kas veicinātu visa reģiona saimniecisko attīstību.
“Diemžēl dažu vietējo piekrastu iedzīvotāju pretējā izturēšanās šinī ziņā visam apgabalam nāk par sliktu,” 1914. gada martā atzīmēja “Dzimtenes Vēstnesis”. Proti, 1912. gadā Aiviekste kā ūdensceļš bija nonākusi Krievijas Ceļu ministrijas pārziņā. Ierēdņi sāka likt šķēršļus vietējo ļaužu patvaļīgajām darbībām upē. Bet tie iedomājās, ka pie visa vainīgs tvaikonis, tādēļ raudzīja “atrast kādus šķēršļus, lai tvaikonim nebūtu iespējams uzturēt satiksmi”.
Dažus mēnešus pirms Pirmā pasaules kara sākuma, 1914. gada pavasarī, varas iestādes noraidīja “Oļega” stūrmaņa lūgumu, norādot, ka viņš reizē ar finansējumu prasa arī ekskluzīvas tiesības kuģošanai pa upi. Kronim tas nebija pieņemams. Ierēdņi pasludināja, ka valsts “nolēmuse pate stāties pie Aiviekstes padziļināšanas kuģošanai un šo jautājumu vistuvākā nākotnē likt uz dienas kārtības”.
Plostniekiem un kuģīšiem bīstamās Saikavas krāces pēc kara sāka tīrīt jau Latvijas valsts – darbs sākās 1924. gadā, bet 30. gadu sākumā krāces metodiski izspridzināja Aiviekstes padziļināšanas un Lubānas ezera regulēšanas darbu gaitā. “Oļegs” gāja bojā 1917. gada juku laikos.
