Latvijā
Vēsture

1990. gada 10. februārī. PSRS armijai “nē”, alternatīvajam dienestam – “jā”0


Iesaucamie PSRS armijā 80. gados.
Iesaucamie PSRS armijā 80. gados.
Arhīva foto

Pirms 30 gadiem Latvijā plaši apsprieda likumprojektu “Par alternatīvo (darba) dienestu”, ko 8. un 9. februārī bija publicējusi republikas prese. Likuma pamatuzdevums bija dot iespēju Latvijā dzīvojošajiem atteikties no divus gadus ilgā dienesta PSRS armijā un tā vietā trīs gadus pildīt alternatīvo dienestu savas dzīvesvietas tuvumā Latvijā.

Proti, strādāt mazkvalificētu darbu komunālās saimniecības vai dabas aizsardzības jomās.

Pilsoņus attiecīgajā darbā uzņēmumos norīkotu izpildkomitejas tās apdzīvotās vietas vai reģiona robežās, kur šī persona dzīvoja. Atmodas pārņemtajā Baltijā sabiedrība ko tādu pieprasīja vēl kopš 1989. gada. Latviešu, igauņu un lietuviešu jauniešu vidū, tāpat sabiedrībā kopumā dienests PSRS armijā sevi bija pilnībā diskreditējis un kļuvis ārkārtīgi nepopulārs.

Iemeslu tam bija daudz, taču viens no galvenajiem – padomju armijā valdošās ārpusreglamenta attiecības, tostarp tā sauktā “ģedovščina”. Piekaušana, pazemošana, īpaši dienesta pirmajā pusgadā, padomju armijā skaitījās “normāla” parādība. Netrūka arī jauniesaukto nogalināšanas un pašnāvību gadījumu.

Turklāt pēc 1979. gada, kad PSRS iesaistījās karā Afganistānā, motivācija izvairīties no iesaukšanas tikai pieauga.

Līdz ar atmodas sākumu aizvien skaļāk un atklātāk skanēja balsis, ka iesauktajiem no Latvijas dienests PSRS armijā tās tābrīža veidolā ir nepieņemams, dzīvībai un veselībai bīstams. Pēc mēnesi ilgām diskusijām Latvijas PSR Augstākā padome likumu “Par alternatīvo (darba) dienestu” pieņēma 1990. gada 1. martā. 20. aprīlī tam pievienoja Ministru padomes noteikumus “Par alternatīvā (darba) dienesta pildīšanas kārtību”.

Šīs normas paredzēja, ka republikā jāizveido alternatīvā dienesta nodaļa, kas nodarbotos ar to jauniesaucamo uzskaiti, kuri būtu uzrakstījuši attiecīgu iesniegumu par ieskaitīšanu alternatīvajā dienestā.

Kā norādījis PSRS armijas Latvijā darbības pētnieks Ilgonis Upmalis: “Tīri psiholoģiski svarīga nozīme bija tam, ka Latvijas pilsoņus vairs nevarēja prettiesiski nosūtīt ārpus Latvijas robežām. Tomēr praksē šī likuma ieviešana saskārās ar grūtībām, jo daudzas vēl iepriekšējam režīmam simpatizējošās izpildkomitejas, kurām bija jānodrošina likuma izpilde, tā izpildi sabotēja vai izpildīja formāli.”

Alternatīvais dienests zaudēja aktualitāti līdz ar brīdi, kad Latvija pasludināja pilnīgu neatkarību un sāka veidot savus aizsardzības spēkus. 1991. gada 10. septembrī tika pieņemts likums “Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu”.

 

Saistītie raksti
Latvijas valsts simtgades zīme

Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”

Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķpro­grammas “Latvijai – 100” atbalstu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.