Foto: ZumaPRess/Scanpix/LETA

Aizvien jaunu pandēmiju draudi: Nipahas sikspārņu, pērtiķu baku vīruss un citi potenciālie scenāriji 0

Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Ķermeņa valodas eksperte analizē Putina 29.februāra uzrunu: Sejā parādījās dažādās sāpju vai nožēlas mīmikas
Viņi piepildīs savus draudus: Hodžess nosauc iespējamo termiņu, kad Putins varētu uzbrukt Baltijas valstīm 53
Gada ienākumu deklarāciju iesniegšana sagādā nepatīkamu pārsteigumu – vīrietis atklāj, ka parādā valstij vairāk nekā 3000 eiro 43
Lasīt citas ziņas

Patlaban cilvēce nonākusi situācijā, par kādu vēl tikai gluži nesen atļāvās spriedelēt zinātniskās fantastikas rakstnieki vai arī varbūt atsevišķi drosmīgākie zinātnieki. Proti, tagad tas, par ko savas lieliskās grāmatas “Dēmonu pilna pasaule: zinātne kā svece tumsā” nobeigumā visus centās brīdināt astrofiziķis Karls Sagāns, jau kļuvis par ikdienas realitāti: joprojām praktiski visās zemeslodes vietās turpinās, lai arī salīdzinājumā ar baisākajiem analogiem pagātnē nelieli, bet tomēr kari; joprojām turpinās gan atklāta, gan slepena kodolieroču un citu šaušalīgu masu iznīcināšanas ieroču ražošana; cilvēku pamatmasas vispārējā bezspēcības sajūta jau pāraugusi mērenā bezcerībā un apātijā.

Un plus vēl šodienas galvenā aktualitāte, proti, absolūtā neskaidrība par koronavīrusa pandēmiju: gan nespēja to praktiski apkarot, gan neprasme sakarīgi un visiem saprotami paskaidrot, vai vispār tāda ir, un tajā gadījumā, ja tomēr ir, tad ko vēl var darīt tā, lai viss pasākumu komplekss kopumā neizskatītos tik gaužām dumji un atbaidoši?

CITI ŠOBRĪD LASA
Koronavīrusa Covid-19 uzbrukums cilvēka plaušām.
Foto: SHUTTERSTOCK

Taču visas šīs un citas neveiksmes nekādā ziņā nenozīmē, ka problēmām kā tādām nevar rast risinājumu. Piemēram, tās pašas zināšanu druskas, kas gūtas patlabanējās pandēmijas laikā, var palīdzēt ja ne gluži uzreiz novērst visus nākamos tamlīdzīgos apdraudējumus, tad vismaz laikus, kvalitatīvi un pietiekami viedi tiem sagatavoties.

Un, runājot tieši par jaunu iespējamo pandēmiju draudiem, speciālisti pasaulē aizvien pārliecinošāk brīdinoši vēstī, piemēram, par Nipahas vīrusu, kuru pārnēsā galvenokārt sikspārņi, kā arī pērtiķu baku vīrusu, kura uzliesmojums fiksēts Āfrikā. Pētnieki pauduši, ka šiem vīrusiem piemīt pandēmisks potenciāls, un tas katrā ziņā vērtējams kā ļoti nopietns apdraudējums visai pasaulei.

Foto: SHUTTERSTOCK

I

Noslēdzoties otrajam pandēmijas gadam, speciālisti ne tikai apkopo un izvērtē visu tās plosīšanās laikā notikušo un paveikto, bet vienlaikus arī ļoti nopietni runā par aizvien jauniem apdraudējumiem. Katrā ziņā ir absolūti skaidrs: arī neskatoties uz visām tām nelaimēm, kuras pasaulei atnesusi koronavīrusa pandēmija, tas diemžēl nav ne pirmais, ne arī pēdējais tāds gadījums, ar kuru cilvēcei jāsastopas.

Var droši apgalvot, ka krasās un straujās klimata izmaiņas, par kuru iemesliem arī vēl nav un diezin vai vispār kādreiz būs viennozīmīgs viedoklis – proti, vai tas ir cilvēku darbības, vai tomēr no šīs niecīgās radības pilnībā neatkarīgu dabas procesu rezultāts –, nostādījušas cilvēci absolūtas kaujas gatavības pozīcijās.

Ārkārtīgi lielais ogļskābās gāzes daudzums, kas sakrājies Zemes atmosfērā, neizbēgami turpinās sekmēt globālu temperatūras paaugstināšanos. Kopā ar karstuma un sausuma periodiem vienā reģionā un plūdiem un šļūdoņiem citā cilvēcei jau tagad nākas saskarties ne tikai ar masveida klimata migrācijām, bet arī ar gūzmu joprojām salīdzinoši maz pazīstamu vai pat vispār nezināmu sērgu.

Reklāma
Reklāma

Vēstīts, ka, aizvien vairāk un dziļāk ielaužoties savvaļas dzīvnieku apdzīvojamajā vidē, cilvēks arī aizvien nopietnāk riskē atvērt savdabīgu jauno Pandoras lādi. Protams, neviens nav atcēlis tos draudus, kurus var radīt ledāju un mūžīgā sasaluma kušanas rezultātā atbrīvojušies aizvēsturiskie vīrusi, kuri tur var būt izdzīvojuši pat simtiem miljonu gadu, taču tieši zoonozās jeb tātad zooloģiskās infekcijas, kuras dzīvnieki var pārnest uz cilvēkiem, mūsdienās esot jāuzskata par vislielāko no apdraudējumiem.

Galu galā taču jāielāgo, ka tieši tā sākās Covid-19 – pateicoties dabiskiem evolūcijas procesiem. Vismaz tā pagaidām noformulēts oficiālais skaidrojums, lai gan daudzi, protams, to neuzskata par “vienīgo pareizo reliģiju”. Bet tas jau ir cits, gluži politisks aspekts, ko šoreiz pacentīsimies atstāt maliņā.

Tostarp viss šeit iepriekš minētais absolūti nav arī nekāds īpaši satriecošais jaunums, vēl jo vairāk speciālistiem, pētniekiem un visām vairāk vai mazāk iesaistītajām atbildīgajām organizācijām. Piemēram, jau patālajā 1947. gadā Pasaules veselības organizācija (PVO) uzsāka pastiprināti pētīt vīrusus, kuriem piemīt pandēmisks potenciāls.

Noteikt konkrētā apdraudējuma lielumu pētniekiem palīdzēja standartizētie simptomu kontrolsaraksti, kas paredzēti tieši signālu meklēšanai par jau esošajām vai vēl tikai topošajām slimībām to pacientu grupās ar simptomiem, kurus nav viegli ātri un vienkārši diagnosticēt.

Taču ir labi saprotams, ka pro­blēma ir šāda: ja slimnieks jau nonācis slimnīcā, tas nozīmē tikai to, ka uzliesmojums jau plosās pilnā sparā. Un tieši tā tas bija arī ar aktuālo koronavīrusa pandēmiju: visdrīzāk, infekcija jau bija paspējusi maksimāli tālu izplatīties krietni ilgi pirms tā, kad to vispār pirmo reizi konstatēja.

Un tas, lai kā arī kādam to negribētos dzirdēt, pārliecinoši nozīmē tikai to, ka iepriekš izstrādātās stratēģijas tomēr izrādījušās pilnībā nekam nederīgas, savukārt visas jaunās rekomendācijas pagaidām nav nekas vairāk kā atbildīgo speciālistu izmisuma pilna, haotiska rosme nolūkā puslīdz attaisnot vismaz pašiem savas eksistēšanas jēgu.

II

Tāpēc gluži objektīvā kārtā tapa jauna stratēģija, kas balstīta krietni vien aktīvākā pieejā, un tā ir tā dēvētā vīrusu evolucionārā teorija. Šī teorija paredz, ka laika gaitā dzīvnieku vīrusi pakāpeniski kļūst bīstami arī cilvēkiem.

Citiem vārdiem sakot, runa ir par zoonozēm. Realitātē zoonožu vīrusu pārnēsāšana ir pietiekami ilgs process, kurā līdzdarbojas vienlaikus uzreiz vairākas dzīvnieku sugas. Dažkārt vīrusa mutācijai var būt nepieciešams kāds “starpposma” dzīvnieks, piemēram, ķirzaka vai cūka, vai kāds cits. Stabili un droši iemitinājies starpposma saimnieka organismā, vīruss sāk gatavošanos nākamajam lēcienam. Un aizvien biežāk var redzēt, ka par gala saimnieku šādos gadījumos kļūst tieši cilvēks.

Ebolas vīruss grauj imūnsistēmu.
Foto: SHUTTERSTOCK

Vīrusu evolucionārās teorijas galvenā īpatnība ir tāda, ka tā attīstās reālajā laika režīmā. Vīrusi pārlec starp sugām nejaušu mutāciju procesā, un tas tiem ļauj sekmīgi aplipināt savus jaunos saimniekus.

Kad jaunie zoonožu vīrusu slimību uzliesmojumi (piemēram, Ebolas vīruss) pirmo reizi sāka piesaistīt pasaules sabiedrības uzmanību (tas notika pagājušā gadsimta 70. gados), slimību pārnēsājamības mērogu pētījumi balstījās antivielu analīzē – runa ir par asins analīzēm nolūkā fiksēt tos cilvēkus, kuri jau ir inficēti. Proti, seroloģiskie pētījumi palīdz noteikt, vai, piemēram, tas pats Ebolas vīruss jau cirkulē iepriekš nepamanīts kā slimība.

Izrādās, tieši tā tas arī ir bijis: antivielas Ebolas vīrusam atklāja vismaz 5% to cilvēku, kuri bija 1982. gadā izgājuši testēšanu Libērijā. Un tas notika vairākas desmitgades pirms lielās epidēmijas Rietumāfrikā 2014. gadā. Iegūtie rezultāti tādējādi pilnībā apstiprina vīrusu evolūcijas teoriju, proti: ir nepieciešams laiks – dažkārt pat ļoti ilgs laiks –, lai dzīvnieka vīruss kļūtu bīstams un to varētu savstarpēji pārnēsāt cilvēki.

Sjerraleone 2015. gada jūlijā – Ebolas epidēmijas laikā Āfrikā apbedīšanas brigāde gaida, kamēr ģimene pabeidz lūgšanu pirms mirušā aizvešanas uz kapiem.
Foto: SHUTTERSTOCK

Tomēr, kā savā publikācijā izdevumā The Conversation savulaik paudusi Kolumbijas universitātes epidemioloģijas profesore Morēna Millere, šie iegūtie rezultāti vienādā mērā nozīmējot arī to, ka pētniekiem ir gluži noteiktas izredzes te iejaukties. Citiem vārdiem sakot, virkne mūsdienās izplatītu metožu, piemēram, tā dēvēto “karsto punktu” epidemioloģiskā uzraudzība, kā arī seroloģiskie pētījumi dos iespēju speciālistiem labāk saprast to, kura no slimībām, kuras cirkulē uz planētas, sevī nes potenciāli vislielāko apdraudējumu un ir ar visaugstāko pandēmisko potenciālu.

III

Orthopox vīruss.
Foto: SHUTTERSTOCK

Un, kā mēdz teikt dzejiskāk no­skaņoti prāti, vēsture dažkārt mēdz atkārtoties. Oficiāli pausts, ka baku vīruss kopš 1980. gada skaitās cilvēku populācijā pilnībā uzvarēts, taču savvaļā tas ne tikai turpina eksistēt, bet vienkārši jūtas tur brīnišķīgi. Un tā, piemēram, pērtiķi kļuvuši par sava veida drošo šā vīrusa (ortopoksvīruss) rezervuāru. Turklāt joprojām esot tā, ka baku simptomi pērtiķiem esot faktiski līdzīgi cilvēcei labi zināmajām bakām, taču pamatā izpaužoties ievērojami vieglākās formās.

Pētnieki uzsvēruši, ka pērtiķu bakas esot uzskatāmas par absolūti klasisku zoonozes piemēru. Slimība no dzīvnieka pārceļo pie cilvēka, un saslimšanas ļoti bieži novērojamas tieši tropu mežu tuvumā, kur mīt šā vīrusa pārnēsātāji. Vēstīts, ka mūsdienās pērtiķu baku saslimšanas gadījumi reģistrēti arī vāverēm un vēl daudziem citiem dzīvniekiem, un šīs infekcijas mirstības rādītājs esot nostabilizējies 10% robežās.

Līdz ar to varētu rasties iespaids, ka infekcijas nodošana no cilvēka cilvēkam ir mēreni ierobežota: vīrusu var nodot tālāk, kontaktējoties ar organisma izdalītajiem šķidrumiem, ādas vai iekšējo gļotādas apvalku virsmu bojājumiem, piemēram, mutē vai rīklē, kā arī saskaroties ar netīriem vai piesārņotiem priekšmetiem. Taču, izrādās, gluži nesen PVO iepazīstinājusi ar sarakstu, kurā apkopoti 8800 pērtiķu baku gadījumi Āfrikā 2021. gadā. Un jau burtiski pavisam nesen pasaules sabiedrībai kļuva zināms tieši par šīs bīstamās slimības uzliesmojumu Nigērijā.

Foto: SHUTTERSTOCK

Speciālisti skaidrojuši, ka pirmie pērtiķu baku simptomi esot drudzis, vājums, galvassāpes, dažkārt vēl arī sāpes rīklē un klepus. Īpaša pērtiķu baku atšķirība no parastajām bakām ir tā dēvētā limfadenopātija jeb tātad limfātisko mezglu palielināšanās. Puslīdz izsargāties no infekcijas varot, maksimāli bieži mazgājot rokas un izvairoties no kontaktiem ar savvaļas zvēriem, kā arī no tiem pagatavotajiem produktiem. Papildus vēl teikts, ka pērtiķu baku inkubācijas periods esot no trim līdz 17 dienām.

Daudzi speciālisti šobrīd pauduši, ka tieši pērtiķu bakas viņus faktiski satraucot visvairāk, jo par tām esot skaidri zināms – tās var mākslīgi sintezēt laboratorijā. Piemēram, Krievijas valsts zinātniskā virusoloģijas un biotehnoloģijas centra “Vektors” ģenerāldirektors Rinats Maksjutovs plašsaziņas līdzekļiem atklāti atzinis, ka patlaban viņi kopā ar vārdā nenosauktiem “amerikāņu kolēģiem” turpinot kopīgo darbu pie baku vīrusa, galvenokārt izstrādājot efektīvus pretdarbības līdzekļus.

Jautājums ir šāds: kāpēc un kādā nolūkā? Pamatā esot runa par šeit jau itin vērienīgi aprakstīto pērtiķu baku vīrusu un saistībā ar to minētajiem 10% letālo iznākumu. Taču piebilsts, ka vīrusa izplatīšanas avots tomēr varot arī nebūt tikai pērtiķi, bet katrā ziņā arī citi dzīvnieki un tā varot aiziet arī līdz cilvēkiem. Turklāt tieši tāpat esot saglabājies govju baku vīruss – vīrusu variants, no kuriem viens var pēkšņi evolucionēt līdz jaunam naturālo baku vīrusam.

Vēl var piebilst, ka galvenais apdraudējums, kā uzskata pietiekami daudz speciālistu, tomēr nākot no paša cilvēka un viņa spējām visdažādākajos veidos manipulēt ar vīrusiem laboratorijas apstākļos. Un tajā gadījumā, ja vīrusam kaut kādu apstākļu dēļ izdodas “izmukt” no laboratorijas, iespējams sagaidīt arī visbaisākās sekas. Ja vien tās tieši tādā veidā cilvēce jau nav piedzīvojusi saistībā ar patlabanējo koronavīrusa pandēmiju.

IV

Nipahas vīruss.
Foto: SHUTTERSTOCK

Viens no pēdējiem Nipahas vīrusa uzliesmojumiem Indijā piespiedis pētniekus ļoti nopietni aizdomāties, vai tikai arī to nevajadzētu uzskatīt par vienu no nākotnes bīstamākajiem apdraudējumiem. Zināms, ka pirmo reizi šī infekcija uzliesmojusi Malaizijā 1998. gadā, taču tieši kāda zēna nāve Indijas pavalstī Keralā raisīja vislielākās bažas par to, ka Nipahas vīruss varētu uzsākt mutāciju un tādējādi ievērojami paaugstināt savas pārnēsāšanas efektivitāti, kas savukārt neizbēgami izraisītu tā visplašāko izplatīšanos.

Un šāds iespējamais scenārijs lielāko daļu speciālistu patiešām nopietni biedē, jo patlaban mirstība no šā vīrusa diemžēl esot vismaz 50%, savukārt vakcīnas vai efektīvu medikamentu pret to joprojām nav.

Nipahas vīruss – tas ir tā dēvētais paramiksovīruss, kas līdzīgs cilvēka paragripas vīrusam, kurš savukārt ir viens no tiem nedaudzajiem, kas izraisa visparastāko saaukstēšanos. Šā vīrusa dabiskais saimnieks ir sikspārņi (atkal!), kas pārsvarā mīt Āzijas dienvidos un dienvidaustrumos. Bet visi cilvēku inficēšanās gadījumi ar šo vīrusu bijuši saistīti ar tiešu vai pastarpinātu kontaktu ar šiem inficētajiem sikspārņiem.

Foto: SHUTTERSTOCK

Savukārt sikspārņiem šī infekcija ir ar subklīnisku raksturu, tāpēc parasti tā noris praktiski nepamanāmi. Vīrusu no organisma izvada ar urīnu, kas tad arī ir galvenais veids tālāknodošanai kolonijas ietvaros un arī savstarpēji ārpus tās. Un tostarp, piemēram, ar sikspārņu urīnu apslacīti augļi vai augļu sulas jau ir vistiešākais ceļš šā vīrusa pārnešanai uz cilvēkiem.

Ilgus gadus veiktie pētījumi Bangladešā, kur regulāri mēdz uzliesmot Nipahas vīruss, apliecinājuši, ka sikspārņu populācijas blīvums, vīrusa izplatība un cilvēki, kuri uzturā lieto svaigu dateļpalmas sulu, tad arī uzskatāmi par galvenajiem faktoriem, kas izskaidro šā vīrusa pārnešanas raksturu un mehānismu. Nipahas vīruss vairākumā gadījumu tomēr izraisa nāvi asa encefalīta rezultātā, jo vīruss vislabāk spēj vairoties audos, kur tam ir garantēta pietiekami viegla iekļūšana šūnās.

Šis vīruss nelielā pakāpē mēdz vairoties arī asinsvados, kuri nodrošina ceļu vīrusa izplatībai no lietotajiem pārtikas produktiem uz nervu sistēmu. Iespēja, ka šis vīruss sāks vairoties augšējos elpošanas ceļos, no kurienes tas, protams, kļūtu maksimāli pārnēsājams, esot salīdzinoši ļoti neliela, un, lai arī tas, protams, neizslēdz pandēmijas uzplaukumu, tomēr ievērojami samazina tās izcelšanās iespējamību.

Un tomēr Nipahas vīrusa un pērtiķu baku vīrusa uzliesmojumi nenotiek daudzās vietās pasaulē, un speciālisti apgalvo, ka tie diezin vai jebkad spētu iemantot tādu potenciālu, kāds radās Covid-19.

Taču tas nekādā gadījumā neļauj atslābināties, jo tajā gadījumā, ja neturpināsies stingra atsevišķu dažādu infekcijas slimību uzliesmojumu novērošana, cilvēce atkal var kādā brīdī izrādīties pamatīgi ievainojama. Un tagad jau var droši apgalvot, ka zinātnes ļaudis tieši vīrusiem sākuši veltīt pastiprinātu uzmanību, tādējādi attiecīgā pētniecības joma uzsākusi paātrinātu attīstību.

Zikas vīruss.
Foto: SHUTTERSTOCK

Savukārt, runājot par iespējamo gatavību sagaidīt pandēmiju koncentrētā un ilgtermiņa perspektīvā, acīmredzot vispirms galvenā uzmanība būtu jāveltī visu citu apdraudējumu raisošo vīrusu atklāšanai, kā arī aktīvi jānodarbojas ar jaunu vakcīnu, kā arī citu aizsardzības līdzekļu un veidu izstrādāšanu.

Un katrā ziņā jāielāgo, ka vispār jau cilvēce tieši ar vīrusiem apņēmīgi cīnās visu savas pastāvēšanas laiku, tāpēc allaž jāsaglabā vismaz cerība, ka mēs tos spēsim pieveikt, nekļūstot par upuri mūžīgajai sīko vīrusu un baktēriju evolucionārajai sacensībai.

SAISTĪTIE RAKSTI
TV24
Parādnieks ir kategorisks: “Pabalsti nav tāpēc, lai laistu pasaulē bērnus, bet pabalsti ir tāpēc, lai varētu atļauties bērnu!”
Ķermeņa valodas eksperte analizē Putina 29.februāra uzrunu: Sejā parādījās dažādās sāpju vai nožēlas mīmikas
Krievija aktīvi vervē algotņus trūcīgajās pasaules valstīs. Okupētajās teritorijās apmāca Kubas un Nepālas algotņus
TESTS. Izpildi testu, un mēs centīsimies uzminēt, kurā zodiaka zvaigznājā esi dzimis