Lieldienu sestdienā Pasienes kultūras namā darbojās radošā darbnīca bērniem “Nāc nākdama, Lielā diena”.
Lieldienu sestdienā Pasienes kultūras namā darbojās radošā darbnīca bērniem “Nāc nākdama, Lielā diena”.
Foto: Timurs Subhankulovs

Arī Pasiene ir Latvijā 2

Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
Jūs nekad vairs neēdīsiet šos ēdienus, kad uzzināsiet to sastāvu 38
14 iecienīti produkti, kuru sastāvā ir vielas, kas var veicināt vēža veidošanos 16
Rezerves pulkvedis: “Krievijas armija kā prusaki iet uz visām pusēm. Diemžēl viņi iet diezgan veiksmīgi” 2
Lasīt citas ziņas

2023. gadā – laikā, kad jau vairāk nekā gadu turpinās Krievijas uzsāktais nežēlīgais karš Ukrainā ,– “Kultūrzīmes” rakstu sērijā “Kultūrtelpa” viesojās Latvijas pierobežā, tiekoties ar cilvēkiem un jautājot, kā viņi jūtas šajā saspringtajā laikā, kādā informatīvajā telpā dzīvo, kāda ir profesionālās mākslas pieejamība un iesaiste Dziesmu un deju svētku procesā viņu dzīvesvietā. Pirmajā sērijas ceļojumā žurnāliste Diāna Jance viesojās Ludzas novada Pasienē pie Krievijas robežas.

Līdz Pasienei no Rīgas jāmēro 320 kilometru, vēl tālāk uz austrumu pusi mūsu valsts robežās aizbraukt nav iespējams. No ciema centra Krievijas robeža ir aptuveni piecu kilometru attālumā, skaidrā laikā, stāvot Pasienē, var saskatīt Krievijas robežas sargtorni.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šķiet, Pasienē ne par tālo Rīgas valdību, ne dzīvi Latvijā īpaši nesūdzas. Pat bezdarbnieku skaits ir krities – salīdzinot ar vairākiem simtiem deviņdesmitajos gados, tagad to ir ap 70. Kā galvenā dominante pāri ciemam slejas 1761. gadā celtā krāšņā baroka Svētā Dominika Romas katoļu baznīca, un turpat netālu uzņēmējs no Rīgas pamazām atjauno veco muižas ēku. Pašā ciema centrā atrodas Pasienes kultūras nams, vasarās pie mājām vietējos un tūristus iepriecina krāšņi puķu dārzi.

Tomēr vietējā kultūrtelpa liek uzdot jautājumus, kuri “Kultūrzīmju” īsā apmeklējuma laikā paliek neatbildēti – kādēļ Pasienē nav iespējams redzēt Latvijas TV, bet saklausītais radio un interneta signāls ir vājš, kādēļ vairākumam iedzīvotāju latviešu valodas zināšanas ir sliktas, neviens cieminieks pat neatceras, kad pie viņiem būtu ciemojusies kāda profesionāla teātra trupa vai mūzikas kolektīvs.

Protams, visi bērni latviski mācās gan pirmsskolā, gan arī vēlāk, skolā, un, kā pārbaudīja “Kultūrzīmes”, latviski runā labi, tomēr cieminieku vairākuma vienīgā saskarsme ar latviešu valodu ir katoļu mācītāja iksvētdienas dievkalpojuma sprediķa laikā. Kā sarunā jautāja Ludzas novada Pasienes pagasta pārvaldes vadītāja Skaidrīte Marčenoka – kā gan lai cilvēki šeit runātu latviski, ja šeit esmu vienīgā īsta latviete?

“Pie mums pat latvieši runā krieviski”

“Kultūrzīmes” Pasienē satikās ar pagasta pārvaldes vadītāju SKAIDRĪTI MARČENOKU, kura, lai gan ienācēja no Jūrmalas, Pasienē dzīvo kopš 1976. gada. Liekas, ilgajās darba gaitās viņa iepazinusi vai ikvienu pagasta iedzīvotāju un sarunā daudz biežāk izskan “mēs”, nevis “es”. Tieši viņa, vienīgā apkārtnes latviete, ir viena no tiem dažiem stiprajiem, kas tur kopā ne tikai savu lielo ģimeni, bet arī visus cieminiekus.

– Lieldienu sarīkojumā likās, ka bērni latviski nesaprot.

Skaidrīte Marčenoka: “Te palikuši tie, kas nekur citur nav vajadzīgi, un sīkstie, spītīgie.”
Foto: Timurs Subhankulovs

S. Marčenoka: – Mazie tiešām nerunā latviski. Arī viens no maniem mazbērniem tagad iet trešajā klasē, latviešu plūsmā, bet ar valodu klājas grūti. Viņš skolā sāka iet kovida gadā, tolaik mācības bija attālināti, it kā jau latviski, bet ģimenē viņi pārsvarā runā krieviski. Parasti, pabeidzot ceturto klasi, bērni latviski runā brīvi, tad mācās tālāk un ar valodu problēmu vairs nav. Arī otrs mazbērns nāk no jauktās ģimenes, bet mācās Ulbrokas skolā, tur ir vairāk latviskās vides. Šeit jau viņi it kā mācās valsts valodā, bet, tikko iziet pa durvīm, apkārt viss notiek tikai krieviski.

Reklāma
Reklāma

Jaunajiem gan jau vairs nav valodas problēmu, viņi runā abās valodās. Pagrūti ir vecākajiem, diez vai viņus vajadzētu mocīt. Ir, protams, arī Krievijas pilsoņi, bet valodu nemāk arī mūsu valsts pilsoņi. Krievijas pilsonību cilvēki izvēlējās tikai tāpēc, ka tur pensiju deva jau no 55 gadu vecuma, nekad viņi tur nav dzīvojuši un nedomāju, ka te kāds īpaši Krieviju atbalstītu. Tad, kad viņi pieņēma pilsonību, bija bezdarbs, likvidēja paju sabiedrības, tas bija šausmīgs laiks, izmisums, mūsu pagastā bija ap 200 bezdarbnieku. Toreiz te aizvēra skolu, pasta nodaļu, daudzi aizbēga no šejienes.

Tā tiešām ir, visus piecdesmit padomju gadus šeit runāja tikai krievu valodā, un tas tā arī turpinās. Tad, kad septiņdesmitajos gados atnācu šeit dzīvot, man bija ārkārtīgi grūti, latviski šeit nerunāja nemaz, atbildēt nespēja ne veikalā, ne pastā, ne ambulancē. Tolaik jau te pat nevarēja uzdziedāt latviešu dziesmas… Tagad atkal, ja aizbraucu kur ciemos, par mani brīnās – kā var mācēt tik daudz krievu dziesmu? Bet es dzīvoju tādā vidē, visas esmu iemācījusies.

Dzīve te ir citāda nekā Rīgā, parasti ir kluss, tikai Lieldienās daudzi sabraukuši. Manējie brauc pat katru sestdienu un svētdienu gan no Rīgas, Ulbrokas, gan Ludzas, brīvdienās visi esam mājās.

– Kad jūs pati pēdējo reizi bijāt teātrī vai kino?

– Apmēram pirms trim nedēļām biju Rēzeknes “Jorikā”, skatījāmies ukraiņu aktiera monoizrādi “Liec man pasmaidīt”. Nekādu lielo problēmu aizbraukt mums nav, tagad transports ir visiem. Reizēm braucam arī uz Rēzeknes “Goru”, pēdējā laikā tur gan koncertu ir pamaz, sevišķi pēc pandēmijas.

– Vai tiesa, ka agrāk esot pagastā organizēts kopējs teātra apmeklējuma brauciens ar autobusu?

– Tas bija pirms kovida, bet tolaik mēs vēl paši pārvaldījām savu pagastu, tagad vairs neesam vara, esam izpildvara. Neesam jau arī prasījuši. Te pārsvarā dzīvo krievu valodā runājošie, viņus īsti neinteresē latviešu teātris. Mums pašiem arī ir amatierteātris, izveidots arī ansamblis, dziedam. Tam finansiāli palīdz Ludzas novads, vienreiz nedēļā pie mums brauc mūzikas skolotāja no Zilupes. Amatierteātris darbojās jau agrāk, bet tikai šogad vadītājai par darbu piešķirta arī piemaksa pie darba algas, agrāk tas ietilpa darba pienākumos. Šo variantu piedāvāja Ludzas novads, bijām to lūguši, jo par darbu vajag samaksāt.

– Vai skatāties televīziju, klausāties radio?

– Latvijas televīzijas pro­grammas redzam ļoti slikti, bet Krievijas un Baltkrievijas televīzija ir par brīvu, to redz visi, paskatieties, antenas daudziem pagrieztas Krievijas virzienā. Vairāk gan skatās baltkrievu TV. Tagad cilvēki par politiku cenšas nerunāt, laikam jau domas ir dažādas. Sajūsmu par Krieviju gan īsti neizrāda, bet Baltkrievija mūsu cilvēkiem gan patīk, vienmēr saka – “batjka molodjets” (tēvocis – malacis). Pašlaik robežas šķērsošana ir brīva, mūsējie uz Baltkrieviju brauc ārstēties, uz sanatorijām.

– Kādā valodā dziedat Jāņu ielīgošanā?

– Latviski, tikai latviski, mums ir repertuārs. Un tagad ir arī savi tautastērpi, agrāk tos aizņēmāmies Zilupes tautas namā, bet pagājušajā gadā nopirkām arī paši savus. Principā jau Jāņi ir vienīgais īsteni latviskais brīdis, un, kad dziedam, dzied līdzi visi iedzīvotāji. Pēdējos gados svinam arī Mātes dienu, arī tad dziedam latviski. Un 18. novembrī ir pasākums, arī tā ievaddaļa ir valsts valodā. Tautas namā ir simt vietu, un valsts svētku sarīkojums vienmēr ir pārpildīts.

Ja sāktu tā īsti “rakāties”, tad jau vēl viens otrs reiz latviešu valodu ir mācējis, tikai sadzīvē neizmanto. Arī man pašai vairāk vajadzētu runāt latviski, bet, ja atnāk kāda veca tantiņa, neiešu jau lauzt valodu un teikt viņai – nāc ar tulku! Iedzīvotāji nāk pie manis ar savām bēdām, nemaz jau nevaru atļauties runāt tā, lai viņi mani nesaprastu. Viņi nāk ar dokumentiem, lūdz palīdzēt iztulkot, lai palīdzu uzrakstīt, piezvanīt.

– Ko vajadzētu darīt, lai cilvēki vairāk runātu latviski?

– Te tas ir par vēlu. Jaunieši jau runā, bet, kā teica mani bērni, mammu, mūsu dzimtā valoda ir krievu, mācījāmies krieviski, ar tēvu sarunājamies krieviski. Mājās gan runājam abās valodās – mums ģimenē ir baltkrievi, latgalieši, krievi un es – vienīgā latviete.

Skan visas valodas, kādas vien te apkārtnē var skanēt. Piemēram, ar mazmeitiņu visu laiku runāju krieviski, savā starpā cītīgi sarunājāmies krieviski pat tad, kad viņa mācījās Zilupes latviešu skolā. Tad viņa aizgāja mācīties Latvijas Universitātē, un tagad sarunājamies latviešu valodā. Tad ir divi mazdēli, ar viņiem runāju tikai latviski. Ar meitu, ja tuvumā ir puikas, tad – latviski, ja divatā, tad krieviski.

Pie mums pat latvieši runā krieviski. Padomju laikos, kādus gadus piecdesmit, šeit nebija latviešu skolas, arī visi mani bērni mācījās krievu skolā. Tikai deviņdesmitajos gados Pasienē atvēra pirmo latviešu klasīti. Toreiz skolas direktore bija latviete, viņa pat aizgāja no direktores amata un uzņēmās audzināt sākumā pilnībā krievu valodā runājošus bērnus – izmācīja latviski no nulles.

– Vai iznāk laika lasīt grāmatas, avīzes un žurnālus?

– “Dzīvoju” internetā. Bibliotēkā viss ir krievu valodā. Pagājušajā gadā teicu bibliotekārei – pasūti tak vismaz “Latvijas Avīzi”! Viņa atbildēja – “labi, pasūtīšu, bet tu to lasīsi vienīgā. Tad pārējiem no naudas, kas iedota avīzēm, paliks daudz mazāk. Ja atnāks mani krievu valodā lasošie lasītāji, viņiem vairs nebūs ko dot.” Presei ir iedoti 700 eiro gadā. Mēs, protams, varētu sapirkt latviešu grāmatas un salikt plauktā, bet tās tur paliks stāvot. Ja cilvēks latviski nelasa, tad viņš tās arī nesāks lasīt tikai tāpēc, ka tā ir valsts valoda.

– Cik tālu no Pasienes ir domas par Dziesmu svētkiem?

– Ludzā ir ļoti daudz kolektīvu, bet mēs vēl tik stipri neesam sadziedājušies, sākām tikai nesen. Ansamblī esam sešas dziedātājas. Jūnijā brauksim uz Rugājiem, tur notiks vietējie Dziesmu svētki. Esam vairākas reizes uzstājušies savā tautas namā, arī Zilupes tautas namā. Cilvēkiem patīk.

– Uz šejieni ved labs ceļš, nemaz neredz daudz pamestu māju…

– Tukšās mājas ir nojauktas, uzpircēji aizveda vecos baļķus. Taisnība, Latgale tagad ir ļoti sakopta, toreiz, kad atbraucu, tik vien kā zāle bija nopļauta. Tagad tiešām ļoti kopj, visur puķes sastādītas. Te palikuši tie, kas nekur citur nav vajadzīgi, un sīkstie, spītīgie; tie, kam dārga dzimtā vieta.

Grēkus nožēlo latviski

Vitālijs Filipenoks: “Man nav problēmu komunicēt un lūgties poliski, latgaliski, krieviski vai latviski.”
Foto: Timurs Subhankulovs


VITĀLIJS FILIPENOKS, Pasienes Svētā Dominika draudzes prāvests

– Kā jūtaties, vadīdams dievkalpojumu latviski, kaut gan draudzes vairākums latviski nesaprot?

– Cenšos vadīt bilingvāli – gan latviski, gan latgaliski, gan krieviski. Lasījumus vai sprediķi saku krieviski, visas pamatlūgšanas gan ir latviski, arī pati mise notiek latviski, lūdzamies latviski, draudze zina visas atbildes. Pasienieši paši saka, ka esot poļi, pasē ierakstīts, ka baltkrievi, bet ikdienā runā krieviski. Valoda baznīcā gan ir tikai instruments, man nav problēmu komunicēt un lūgties poliski, latgaliski, krieviski vai latviski.

Senos laikos daudzi pasienieši, arī mana vecmamma, runāja īpašā dialektā, tā nebija ne tīra krievu, ne poļu valoda, bet sajaukums ar baltkrievu akcentu. Padomju laikos par tādu runāšanu skolās pazemoja, cik zinu, tagad vēl palikusi tikai viena pati Marusja, kas spēj šajā dialektā sarunāties. Mūsu pusē bijusi ļoti sarežģīta vēsture: šeit cara laikā, pēc poļu sacelšanās, bija diezgan represīva politika. 1832. gadā slēdza dominikāņu klosteri, par labu valstij atņēma ēku un zemi, mūkus aizveda ar varu, tas degradēja gan saimniecisko, gan cilvēku noskaņojumu.

Lieldienu mise Pasienes Svētā Dominika Romas katoļu baznīcā.
Foto: Timurs Subhankulovs

– Pasienes iedzīvotāji Latvijas valstī regulāri latviešu valodu dzird tikai baznīcā, no jums… Iznāk, ka esat vienīgais, kurš Pasienes iedzīvotājiem atgādina, ka viņi tomēr dzīvo Latvijā.

– Tā tiešām iznāk. Man gan nav sajūtas, ka viņi būtu naidīgi no­skaņoti pret Latviju un gribētu pievienoties Putinam. Interesanti, ka deviņdesmitajos gados te bija kāds priesteris, kurš teicis, ja jau draudze grēko krieviski, tad arī Dievs būtu jā­lūdz krieviski. Tad bija mēģināts lūgties krieviski, bet vēlāk tomēr pārgāja uz latviešu valodu.

Dziesmu svētkos nepiedalās

Kultūras nama vadītāja Jekaterina Sovāne šogad austajos Pasienes brunčos.
Foto: Timurs Subhankulovs


JEKATERINA SOVĀNE, Pasienes kultūras nama vadītāja: Mums ir finansējums no pašvaldības, varam organizēt gan pasākumus, gan koncertus, bet cilvēki nāk nelabprāt, pēc kovida vairs tikai kādi 20. Pie mums brauc arī ciemiņi – nesen bija Vecslabadas kultūras nama leļļu teātris, kas atrodas 18 kilometru attālumā. Vēl šogad pie mums bija atbraukuši dziedātāji no Rēzeknes, savukārt Sieviešu dienā ar koncertu uzstājās Zil­upes mūzikas un mākslas skolas direktore Vera Doreiko-Sinkeviča.

– Vai kādreiz pie jums bijis ciemos kāds teātris, piemēram, Rēzeknes teātris “Joriks”?

J. Sovāne: – Nē, nekad.

– Kad notiek koncerts, cik atnāk skatītāju?

– Martā bija atbraucis cirks no Lietuvas, bet biļete maksāja astoņus eiro, sanākuši bija apmēram 30 bērnu. Tā nu tas ir, arī par Lieldienu pasākumu varam pateikties Ludzas novada pašvaldībai, diemžēl ne visiem ir iespēja nopirkt materiālus, līmi un diegus.

– Vai Pasienē nebija vēlēšanās piedalīties Dziesmu un deju svētkos?

– Nē. Vispirms jau mums vajadzētu vadītāju, kas mācītu. Neesmu dzirdējusi, ka jebkad no Pasienes kāds kolektīvs būtu braucis uz Dziesmu svētkiem.

– Vai cilvēki nāktu, ja te atbrauktu uzstāties teātris, kas spēlētu latviešu valodā?

– Domāju, ka nāktu, bet diez vai viņi saprastu, ko tur saka, jo šeit visi runā krieviski. Kad pirms pasākumiem izlīmējām afišas, tās, protams, ir latviešu valodā, un daudzi zvana, jo nesaprot, kas tur rakstīts.

VIEDOKĻI

“Te ir krieviska vide”

Foto: Timurs Subhankulovs


JEĻENA HMELIDZE, izaudzinājusi 34 audžubērnus: “Krievijas TV ir atslēgts, varbūt to var redzēt ar parasto, veco antenu, bet mums tās vairs nav. Pagājušajā gadā Rīgā biju uz baletu, man tas ļoti patika. Tur viss notika latviski, nebija neviena vārda krievu valodā. Mēs saprotam latviski, ja runā lēni, bet atbildēt gan nevaram. Domu spēju uztvert, droši vien, ja kaut kad agrāk būtu pa īstam saņēmusies, nebūtu baidījusies par garumzīmēm, nebūtu baidījusies, ka par mani smiesies, varbūt tagad runātu. Te jau nav neviena, ar ko runāt latviski, agrāk bija divas sievietes, tagad palikusi viena.”

Foto: Timurs Subhankulovs


MAIJA ADAMOVIČA, veikala pārdevēja: “Kādreiz, sen, sen, Pasienē bija arī kino. Man ir dārzs, tur audzēju dārzeņus un puķes, man tas ļoti patīk. Tagad palicis pavisam maz cilvēku, pat autobuss brauc tikai reizi nedēļā. Te ir krieviska vide, ja te dzīvotu vairāk latviešu, droši vien visi vairāk arī runātu latviski, tagad latviešu valodu nedzird nemaz. Taisnība, Krievijas robeža ir tuvu, bet mēs nevienu neaiztiekam, mūs neviens neaiztiek. Te dzīvo tikai tie, kuriem patīk zeme, visi citi aizbraukuši.”

Foto: Timurs Subhankulovs


ANASTASIJA ATZEĻEVIČA, skolniece: “Skolā lasu avīzes, piemēram, “Ludzas Zemi”. Mana vecmāmiņa reizēm klausās latviešu radio, skolā skatāmies latviešu filmas. Man liekas, ka te nekā netrūkst, uz teātriem un koncertiem jau var aizbraukt uz Rēzekni vai Daugavpili, ir vilciens. Ir jauki, ka uz Pasienes kultūras namu brauc uzstāties no tuvējiem pagastiem, arī mēs braucam pie viņiem. Uz Dziesmu svētkiem gan netiekam, te ir par maz cilvēku.”

Uzziņa

PASIENES PAGASTS

Teritorija – ap 12 000 hektāru, tajā dzīvo 500 iedzīvotāji, no kuriem ap 70 ir bezdarbnieki.

Kultūras iestādes: bibliotēka, kultūras nams un Svētā Dominika Romas katoļu baznīca. Gan kultūras centrs, gan bibliotēka regulāri rīko sirsnīgus pasākumus, radošās darbnīcas un izstādes. Lieldienu sestdienā kultūras namā bija kupli apmeklēta radošā darbnīca bērniem “Nāc nākdama, Lielā diena”, bet svētdienas vakarā – diskotēka. Kultūras namā darbojas mūzikas ansamblis un amatierteātris “Assorti”.

Vietējā pamatskola slēgta 2017. gadā, un pagājušajā gadā bijušo skolas ēku iegādājušies privātuzņēmēji, kuri tur plānojot ierīkot kalti un graudu noliktavu.

Skolas vecuma bērni gan uz pirmsskolu, gan vidusskolu brauc uz 12 km attālo Zilupi, tur darbojas arī Mūzikas un mākslas skola.

Jau vairākus gadus pagastā slēgta arī pasta nodaļa. Ciemā darbojas viens veikals un ambulance, tā teritorijā darbojas vairākas veiksmīgas vietējo zemnieku saimniecības.

Lielākā daļa pagasta teritorijas meža platību un lauksaimniecības zemes pieder uzņēmējiem no Zviedrijas.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.