“Atbrīvošana” Kremļa stilā. “Latvijas Avīzes” reportāža no Hostomeļas, kas vēl nesen atradās krievu okupantu rokās 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīzes” speciālkorespondents Kijivā
Ir priecīgi saņemt vēstis par katras kārtējās apdzīvotās vietas atbrīvošanu Ukrainā no krievu iebrucējiem, taču šī sajūsma pazūd, kad savām acīm nākas ieraudzīt vietu, kur plosījušies okupanti. Viena no tādām ir Hostimeļa, kas joprojām kā padomju laikos administratīvi tiek dēvēta par pilsētciematu.
Pat par kūrortu dēvētais zaļais ciemats desmit kilometru attālumā no pašas Kijivas atrodas pie Irpeņas upes. Tā Hostimeļu sadala divās – vienā nelielā un otrā galvenajā – pilsētciemata daļās. Tilts pāri upei spridzināts ar nolūku tā, lai pāri tam netiktu krievu tanki, bet to pēc tam varētu izmantot vieglās automašīnas.
Kauju vēsturē Hostimeļa tiks pieminēta kā vieta, kur tika iznīcināta 24. februārī izsēdinātā krievu desantnieku vienība.
Pēc tam vairākas dienas ilga cīņas pie šī tilta un vēlāk drosmīgā aizstāvēšanās izpelnījās armijas un valsts vadības atzinību.
Hostimeļai tāpat kā Mariupolei, Bučai un citām apdzīvotajām vietām Ukrainā vienai no pirmajām tika piešķirts pilsētas varones nosaukums.
Natalka nokļūst mājās
“Latvijas Avīzes” pielikuma “Zemessargs” ukraiņu korespondente Natalka Pozņaka-Homenko savu māju Hostimeļā nebija redzējusi kopš kara aktīvās fāzes sākuma pirmajām dienām. Pēc tam viņai kopā ar savām trim meitām bija sekmējies izkļūt drošībā no kauju vietas un aizbraukt līdz pat Ternopilei valsts rietumu daļā. Tur viņas pavadījušas visu šo laiku.
Tagad kopā ar Natalku Kijivu sasniedzām šonedēļ trešdienas pievakarē, taču tikām aizturēti vienā no posteņiem un tālāk mums tika aizliegts doties.
Policists skaidroja, ka vēl veselu nedēļu nevarēs braukt uz atbrīvotajām apdzīvotajām vietām – Buču, Hostimeļu un citām.
Tomēr no rīta atkal meklējām laimi un tas izdevās – preses karte savu padarīja, un, kā redzams pēc daudzu citu pasaules žunālistu darba, presei faktiski netika traucēts nokļūt šajās apdzīvotajās vietās.
Piebraucam pie Natalkas mājas. Pirmais ārkārtīgi priecīgs viņai pretī skrien nelielais kaimiņu krancītis Barsiks. Izrādās, ka dzīva ir arī pašas Natalkas kucīte Busja, taču viņa esot guvusi ievainojumus, šķiet, to sakoduši citi suņi. No 25 vistām dzīvas vēl bija četras, arī divi gaiļi sevi spējuši nosargāt, taču bez pēdām pazudis kaķis, vārdā Misters Pusnakts.
Mājas tuvumā sakrituši augļu kociņi, viena mīnas izrauta bedre ielas pusē, otra pagalmā. Tieša trāpījuma mājā nav. Logi gan visi izbiruši. Viena neliela istabiņa būtībā sagrauta un būs jābūvē par jaunu. Natalka steidz apmīļot Busju, ieber graudus vistām. Arī paņem olas, kas visu laiku cītīgi dētas. Kad dodos aprunāties ar ukraiņu karavīriem, Natalka aiziet pie kaimiņa. Viņa arī fotografē to, kas palicis pāri no citu kaimiņu rūpīgi būvētajām mājām.
Hostimeļas aizstāvēšana
Esmu pārbraucis pāri tiltam. Mašīna sasveras uz vienu pusi, taču bīstami tas nebija. Fotografēju sadegušo, pirms 24. februāra par varenu uzskatītās krievu armijas tehniku. Nožēlojami dzelži. To tuvumā vairākas dienas gulējuši apdegušie krievu karavīru līķi. Varbūt kādreiz šāds skats varētu izraisīt līdzjūtību pret “nevainīgajiem” okupantiem, taču pēc noziegumiem Bučā un citur tas vairs neesot iespējams.
Daudzi ukraiņu karavīri tādēļ ir noskaņoti ārkārtīgi naidīgi pret iebrucējiem. Daži pasaka tieši, ka gūstekņus viņi vairs neņemšot.
To pašu man saka karavīrs, bijušais Kijivas policists ar segvārdu Majors no Teritoriālās aizsardzības 131. bataljona. Redzot viņa vienību, jūtos pat nedaudz pārsteigts, jo pats Majors, viņa komandieris Petrovičs un citi nemaz neatgādina iesācējus kara lietās, par kādiem gluži taisnīgi sevi uzskata viens otrs teritoriālo vienību ierindnieks. Visi labās formās, apavos, labi ekipēti. Pārliecinoša izturēšanās, kas iegūta pēc aizsardzības kaujām.
Aizstāvējušies pozīcijās netālu no tilta. Bijušas smagas apšaudes, viņu virzienā lidojušas mīnas, reaktīvo iekārtu “Grad” šāviņi. Reiz vienā no pirmajām dienām uzradušās divas krievu lidmašīnas, ar kurām kauju uzsācis viens ukraiņu iznīcinātājs. Drosmīgais uzbrukums beidzies sekmīgi – viena krievu lidmašīna sašauta nogāzusies.
Vaicāju, kā karo ukraiņu pretinieks? “Kā viņi karo, reiz izslavētā armija? Muka ļoti ātri.
Sākumā mums pretī no tilta otras puses mēģināja nākt čečeni – kadirovieši. Kad tie redzēja, ka te var vienīgi norauties pa ģīmi, tad pazuda no šejienes.
Viņi jau māk tikai zīmēties! Viņu vietā atsūtīja “lielgabalu gaļu” – krievu obligātā dienesta karavīrus. Kadirovieši jau nevēlas tikt samalti kā gaļas mašīnā, viņien patīk zīmēties,” stāsta Majors.
Pretinieks sākumā mēģinājis arī ar nelielām izlūkdiversantu grupām pārkļūt pāri upei ukraiņu pozīciju tuvumā. Taču tad pieturējies auksts laiks ar biezu miglu un viņi nevis krituši, bet drīzāk bijuši tuvu nosalšanai. Tad mukuši atpakaļ.
Pēc šo karavīru teiktā, tālāk daudzās apdzīvotajās vietās uz ziemeļiem no Kijivas esot daudz mīnu. Kādēļ krievi tās salikuši? “Tas taču tik vienkārši. Redzot, ka viņi mums te neko nevar nodarīt, ka jāatkāpjas no šejienes, centās izdarīt mums pēc iespējas kaut ko sliktāku. Sabojāt zemi, ēkas nopostīt, tāda, lūk, iecerētā “atbrīvošana”!” teica karavīrs ar segvārdu Skorpions.
“Man tomēr veicies!”
Natalka uzskata, ka viņai paveicies, jo viņas mājā pēc relatīvi nelieliem remontdarbiem tomēr būs iespējams atgriezties. Protams, ja vien karš austrumos beigsies. Tad viņa paņems savas meitas un dosies atpakaļ.
Rīt abi ar Natalku dosimies uz Buču, lai no turienes uz Ternopili izvestu kādu gados vecu viņas radinieci, kas tur nodzīvojusi visu laiku kopš 24. februāra un zina, ko nozīmē krievu okupācija.
