Portrets – tas nozīmē pasūtījums 8
– Vai jums tuva Spānijas māksla?
– Tā ir ārkārtīgi daudzveidīga kā kolorīta, tā krāsu ziņā. Piemēram, eiropiešiem melnā ir fona krāsa, spāņiem – emociju vēstnese, katarses izraisītāja. Kaut vai iedomājieties Fransisko Goijas dāmas melnajos apmetņos, melnos zirgus ar melnajām klapēm uz acīm, melnos inkvizitorus, melnās debesis, šī krāsa viņiem ir ļoti, ļoti īpaša.
– Kurš no divpadsmit “Rīgas biržā” tagad aplūkojamajiem Prado muzeja sieviešu portretiem jums pašam patīk visvairāk?
– Protams, Goijas gleznotais portrets (gleznā redzama aristokrāte Tadeja Arjasa Enrikesa visā augumā. – V. K.). Pret Goiju man ir īpaša attieksme. Šis gleznotājs ir ļoti kārtīgs, smalkjūtīgs cilvēks. Ne labējs, ne kreiss, ne “augšējš”, ne “apakšējs”. Savās gleznās viņš pauž Spānijas garu, elpu un vēsturi kā neviens cits. Paskatieties, piemēram, Muriljo darbus – saldi, skaisti bērniņi, sievietes… Husepe de Ribera – tie ir interesanti svētie, viedie, vecie… Bet Goija ir godīgs, reālists. Kas ir reālisms? Prasme uzgleznot pareizus sejas pantus vai arī notikumu reāls atainojums? Tas ir mūžīgais strīds. Bet Goija man atgādina profesionālu duelantu, tikai viņam ota ir kā zobens un molberts – kā vairogs. Ir mākslinieki, kuri savus darbus slīpē, pulē vai gluži kā ar arheologa otiņu, bet Goija strādā plašiem, spēcīgiem vēzieniem, virzās gleznā uz priekšu platiem soļiem kā paukotājs duelī. Un viņš zīmē visus un visu – kā koridu, tā nabagus, tā karaļus. Turklāt dara to ļoti nopietni. Goijas gleznās visa karaliskā ģimene ir uzzīmēta arī kā karikatūra. Augstmaņu noziedzīgo darbu atspulgs atklājas viņu baismīgajās sejās. Taču, lai cik dīvaini tas arī liktos, karaliskā dzimta sevi atpazīst un par spīti portretos paustajam neglītumam viņi sev patīk.
– Kad Latvijas Nacionālo mākslas muzeju pēc restaurācijas atklāja ar Miervalda Poļa izstādi, daļa sabiedrības izrādīja sašutumu, ka tajā izlikti sabiedrībā pazīstamu, bet ne pārāk cienītu personību portreti…
– Bet vai domājat, ka pagātnē mākslinieki ļoti vēlējās gleznot augstmaņu portretus? Nē, taču, bet viņiem vajadzēja dzīvot. Un portrets nozīmē pasūtījumu. Tātad naudu. Un tad atkal ir jautājums – kā šo portretu uzgleznot? Izdabāt, izdaiļot vai zīmēt reāli un atklāt portretējamā būtību tik dziļi un smalki, ka skatītājs saskata portretētās personības pašas dziļi slēpto un ne pārāk pievilcīgo būtību. Tā ir tā lielākā māksla.
– Esat teicis, ka no mākslām jūs vairāk saista vizuālā un literatūra. No kurienes saknes šai interesei?
– Mani vecāki bija izglītoti, bet ne īpaši augstās skolās gājuši. Taču mājās glabājās apmēram seši septiņi tūkstoši grāmatu. Ar tām dzīvoklī visriņķī vai visas sienas. Tāpēc vai no galvas zināju, ka, lūk, oranžās “muguriņas” ir Mains Rīds, dzeltenās – Gončarovs, zaļās – Kuprins. Kultūrslānis ne pa jokam. Tiesa, mājās ģimenē krievu rakstnieku darbus nelasījām, vairāk interesēja aizrobežu literatūra. Tāpēc to līdz šim zinu labāk nekā krievu klasiku. Es pat nevaru izskaidrot, kāpēc. Man ir vairākas augstākās izglītības, pirmā no iegūtajām – medicīnas. Kad domāju par šo izvēli, atceros padomju laikus un valdošo attieksmi – nu kam vajadzīgi tie filologi? Ko ar to izglītību var nopelnīt? Kur strādāt?
– Nu ja, toreiz sprieda – nākotnē gaidāms ne pārāk augstais skolotāja amats un prestižs.
– Nu, lūk, es arī tā domāju. Bet, kad jau biju ieguvis izglītību medicīnā, biznesā, kino, varbūt izklausīsies neticami, bet sāku apskaust filologus, vēsturniekus, šos liriķus, humānistus. Un zināt par ko? Viņi tieši savas izglītības dēļ spēja saskatīt daudz dziļākas lietas. Ināra (B. Tetereva dzīvesbiedre. – V. K.) var apliecināt, ka man vienmēr bijis interesanti salīdzināt izglītību krievu un latviešu skolās. Padomju laikos jums latviešu skolā mācīja ārzemju literatūru, estētiku, kā pareizi rakstīt vēstules… Mums krievu skolās no tā visa nekā nebija, un es latviešus apskaudu. Starp citu, skaudība ir ļoti labas jūtas, jo tās tevi dzen uz priekšu un palīdz sasniegt vismaz to, uz ko esi spējīgs. Es apskaužu gandrīz visus un par visu. Man gribas uzzināt daudz ko no tā, ko zina citi, bet kas man līdz šim vēl nav bijis sasniedzams. Skaudība var būt ārdoša, bet var būt arī ļoti radoša. Un tādējādi, arī šo jūtu mudināts, vēlējos iedziļināties mākslā, tās vēsturē, savā ziņā arī biznesa dēļ. Savulaik, bieži esot Krievijā, iepazinos ar profesori viņu mākslas akadēmijā Irinu Kazačenko, pie kuras nu jau septiņus gadus apgūstu mākslas vēsturi – vai nu lekcijās klātienē, vai sarunās ar viņu attālināti skaipā. Mani pārņēmusi pat tāda kā alkatība pēc šīm zināšanām, gribas vēl un vēl, un vēl. Profesore teica, sākumā domājusi, ka es, tāds turīgs un aizņemts cilvēks, varbūt noklausīšos divas, nu piecas lekcijas, bet, ka manas studijas ilgs jau septiņus gadus…
– Kurš no Latvijas māksliniekiem jūs saista vairāk?
– Man interesants ir Imants Lancmanis (un Maija Tabaka – sarunā iesaistās Borisa Tetereva dzīvesbiedre Ināra. – V. K.). Arī – Mākslas akadēmijas kādreizējais rektors Indulis Zariņš. Savulaik Ineses Riņķes vadītajā galerijā “Daugava” starp gleznām, kas bija pieslietas pie sienas, ieraudzījām viņa darbu “Aizkulises”, kas mums ļoti iepatikās un ko tāpēc arī nopirkām. Inese stāstīja, ka mākslinieks ir ļoti interesanta personība. Un tad kādā pieņemšanā mēs viņu pašu nejauši satikām, tādu smalku, jau cienījamos gados, augumā sīciņu kungu. Iepazināmies, pastāstījām, ka esam nopirkuši viņa gleznu. Varbūt varētu satikties, paciemoties, iepazīties tuvāk. Gandrīz jau norunājām, taču nepaspējām…
Ceļojot pa pasauli, mums ir trīs dzīvesvietas – Latvijā, Amerikā un Krievijā, kur tagad gan uzturamies mazāk, –, un visās mākslas kolekcijās mums ir latviešu mākslinieku darbi.
Atbalsts gan kalnu gorillām, gan Indonēzijas laukkopjiem
– Ja salīdzinātu valsts atbalstu mecenātismam Latvijā un citās valstīs?
– Es sevi vairs nepieskaitu mecenātiem, bet gan filantropiem. Zināt, kāda starpība? Mecenātisms ir atbalsts vai līdzdalība kādā diezgan nelielā, lielākoties ar mākslu saistītā jomā – teātrī, operā, baletā, mūzikā. Būtībā tas ir atbalsts radošām personībām. Bet filantropija ir vēlēšanās palīdzēt cilvēkiem, vēlēšanās mazliet, mazliet uzlabot šo pasauli. Mēs ar Ināru neesam vairs mecenāti, esam filantropi. Un mūsu atbalsts nav tēmēts tikai izredzētajiem, radošām izcilībām, bet ir daudz plašāks, sniedzas arī tālu ārpus Latvijas, kur mums ir apmēram 250 projekti, bet mēs palīdzam cilvēkiem vēl divpadsmit pasaules valstīs. Piemēram, arī tai pašai “Vikipēdijai”, kas ir visā pasaulē pazīstama interneta uzziņu vietne.
– Dzirdēts, ka tai gan ne vienmēr pilnībā var uzticēties…
– Piekrītu, es pats tur reizēm šo to palaboju (pasmaida), tomēr tā pašlaik ir visplašākā bezmaksas informācijas krātuve. To pārvalda milzu nekomerciāla organizācija, mēs esam vieni no desmit lielākajiem tās patroniem un atbalstām to jau sešus gadus. Taizemē atbalstām rūpes par ziloņiem, Āfrikā – kalnu gorillu populācijas saglabāšanu, Indonēzijā finansējam bāreņu namu un dzeramā ūdens aku ierīkošanu vietējiem laukkopjiem. Nepālā bija zemestrīce. Četrsimt bērniem, kuri strādā smagu darbu ķieģeļu rūpnīcā, palīdzējām pamata skolas zinībās.
– Varbūt tas izklausīsies mazliet nekorekti – bet, vai šī filantropija jums jau nav tāda kā atkarība?
– Absolūti! Es tik tiešām izjūtu atkarību no šīs labdarības. Ja mums lūdz un mēs varam palīdzēt, mēs no tā gūstam kaifu.
– Bet kā jūs pats bagātināt sevi, kā atvelkat elpu, kad ir brīvs brīdis?
– Skatoties labu filmu, lasot labu grāmatu – sākot ar Bībeli un beidzot ar māksliniekiem veltītiem romāniem. Es vienlaikus lasu kādas piecas grāmatas. Kad viena apnīk, ņemu nākamo.
– Cilvēki var jautāt – bet ar kādu biznesu tagad nodarbojas Boriss Teterevs?
– Tērē naudu. Nesmejieties! Tas ir ļoti, ļoti grūti. Protams, viena lieta ir šķērdēt naudu dārgām automašīnām vai lidmašīnām, jūs taču saprotat, ka par šādu tērēšanu es te nerunāju (iesmejas). Man nav ne jahtas, ne lidmašīnas, pat ne auto, braucu ar dzīvesbiedres automašīnu. Protams, neapgalvošu arī, ka mēs sev daudz ko atteiktu. Bet jūtos šokēts, izlasot vai izdzirdot, ka kāds mašīnai iztērējis simtiem tūkstošu dolāru vai jubilejai miljonus kā Krievijā. Jo par šo naudu varētu ļoti daudz ko izdarīt, daudziem palīdzēt. Piemēram, Gvatemalā atbalstījām vairākus tūkstošus fermeru, kurus apmācīja labāk saimniekot. Bet izšķirties, kam tērēt fonda naudu, ir visnotaļ sarežģīti. Tādēļ fondā ir jāiesaista pareizie, īstie cilvēki, jo naudu mums lūdz dažādi ļaudis. Daudzi tiešām grib labu, palīdzēt vērtīgai lietai, bet ir arī tādi, kuri grib vienkārši paņemt. Un atsijāt īstos projektus no apšaubāmiem ir ļoti liels darbs.
– Teicāt, ka jums ir trīs dzīvesvietas – Latvijā, Amerikā un nedaudz uzturaties arī Krievijā. Nav noslēpums, ka viena un tā pati lieta vai notikums šajās valstīs tiek uztverts atšķirīgi. Kas, no vienas valsts otrā ierodoties, šajā attieksmes maiņā jūs pārsteidz visvairāk?
– Esmu ļoti tālu no politikas. Protams, zinu, ir komunisti un fašisti, ir labējie un kreisie, sarkanie un baltie un starp viņiem notiek lielāki kari un sīkāki ķīviņi. Taču esmu pārliecināts, ka tas nebūs mūžīgi un kādreiz beigsies. Savā būtībā esmu optimists un domāju, ka pasaule iet pareizā virzienā. Bet cilvēki manā uztverē dalās pavisam vienkārši – gudrajos un muļķos (mudrije i mudaki. – krievu val.), un šie pēdējie gan dalās pēc nacionālās, reliģiskās, partijiskās un seksuālās orientācijas. Bet normāli un gudri cilvēki tā nedalās. Man ir draugi jebkurā valstī un nācijā, reliģijā un arī seksuālajā orientācijā. To izvēlē man svarīgi vien tas, lai cilvēks ir domājošs un lai man būtu ar viņu saistoši un interesanti sarunāties.
