Valsts mēroga gājiens Baku, Azerbaidžānā, lai pieminētu Hodžali genocīda 30. gadadienu.

Azerbaidžāna piemin Hodžali genocīdu 13

Autors: Dr. Vasifs Huseinovs, Starptautisko attiecību analīzes centra Rietumu studiju nodaļas vadītājs un asociētais lektors Hezeras Universitātē un ADA Universitātē Baku, Azerbaidžānā.

Reklāma
Reklāma
“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri 69
RAKSTA REDAKTORS
“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80
Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns 19
Lasīt citas ziņas

Azerbaidžānas Karabahas reģiona un septiņu apkārtējo rajonu okupācija un etniskā tīrīšana, ko 1990. gadu sākumā veica Armēnijas bruņotie spēki, bija neizmērojamu zvērību un ārkārtējas  vardarbības process. Armēnijas vadītāji, sapratuši, ka vairāk nekā 700 000 cilvēku, kas atrodas šajā reģionā, nebūs viegli pierunāt bēgt un atstāt savas mājas, nolēma viņiem to piespiest ar varu. Armēnijas bruņoto spēku veiktā reģiona etniskā tīrīšana 1990. gadu sākumā izraisīja daudzas humanitāras traģēdijas gadu gaitā, bet traģiskākais notikums bija vairāk nekā 600 azerbaidžāņu civiliedzīvotāju slaktiņš Hodžali pilsētā, kur dzīvo septiņi tūkstoši cilvēku, 1992. gada 26. februāra rītā.

Hodžali genocīds
CITI ŠOBRĪD LASA

Seržs Sargsjans, Armēnijas prezidents no 2008. līdz 2018. gadam, reiz atzina, ka viens no galvenajiem civiliedzīvotāju slaktiņa mērķiem Hodžali bija atbaidīt citus azerbaidžāņus un piespiest viņus pamest reģionu. Sargsjans, kurš 1992. gadā bija Karabahas separātistu režīma militāro spēku komandieris, 2000. gada decembra intervijā britu žurnālistam Tomasam de Volam sacīja, ka “pirms Hodžali azerbaidžāņi domāja, ka viņi ar mums joko, viņi domāja, ka armēņi ir cilvēki, kas nevar pacelt roku pret civiliedzīvotājiem. Mums tas viss bija jāpārtrauc. Un, lūk, kas notika.”

Armēnijas bruņotie spēki veica nežēlīgus kara noziegumus, lai sasniegtu šo mērķi. Vairāk nekā 600 cilvēku, tostarp 106 sievietes un 63 bērni, tika spīdzināti un brutāli noslepkavoti. 150 no viņiem, tostarp 68 sieviešu un 26 bērnu, liktenis līdz šim nav zināms. Slaktiņa rezultātā tika ievainoti 487 cilvēki, pilnībā tika iznīcinātas 8 ģimenes, 130 bērni zaudēja vienu un 25 bērni zaudēja abus vecākus.

Hodžali, kas ir stratēģiski svarīga Azerbaidžānas Karabahas reģiona daļa un pilsēta, kurā atradās vienīgā reģiona lidosta, okupācija bija izšķirošs solis Armēnijas plānos pārņemt kontroli pār apkārtējiem rajoniem. Nākamajos mēnešos vairākas citas reģiona pilsētas un ciemi tika vardarbīgi okupēti, iedzīvotāji tika padzīti, un visas okupētās teritorijas tika pakļautas nerimstošai izlaupīšanai un iznīcināšanai.

Hodžali genocīdu dokumentēja daži žurnālisti, un vēlāk par to ziņoja dažādas starptautiskas cilvēktiesību organizācijas, tostarp cilvēktiesību organizācija “Human Rights Watch”, kura masu slepkavību Hodžali raksturoja kā “līdz šim lielāko slaktiņu” konfliktā starp Armēniju un Azerbaidžānu. Pēc Otrā Karabahas kara (no 2020. gada 27. septembrim līdz 10. novembrim), kas beidzās ar Azerbaidžānas uzvaru un okupēto teritoriju atbrīvošanu, Hodžali traģēdijas nozīme ir pieaugusi, arvien lielākam skaitam valstu un pasaules parlamentiem to atzīstot par genocīdu. Līdz šim 17 nacionālās likumdošanas institūcijas, 24 ASV štati, Islāma sadarbības organizācija un Turku valstu organizācija ir pieņēmušas rezolūcijas, kas nosoda slaktiņu un klasificē to gan kā noziegumu pret cilvēci, gan kā genocīdu. Savā 2010. gada 22. aprīļa spriedumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa nonāca pie svarīga secinājuma attiecībā uz Hodžali pastrādātajiem noziegumiem, nosodot zvērības veicēju uzvedību kā “īpaši smagus aktus, kas var līdzināties kara noziegumiem vai noziegumi pret cilvēci”.

Reklāma
Reklāma

Azerbaidžānas Ārlietu ministrija savā paziņojumā par godu Hodžali genocīda 30.gadadienai norādīja, ka “civiliedzīvotāju slepkavības Hodžali izraisīja etniskā naida un rasu diskriminācijas politiku pret azerbaidžāņiem valsts līmenī Armēnijā. Tas noveda pie nevainīgu cilvēku nogalināšanas, pamatojoties tikai uz viņu etnisko piederību. Hodžali pastrādātie noziegumi bija neatņemama Armēnijas sistemātiskas vardarbības pret azerbaidžāņiem politikas sastāvdaļa. Hodžali slaktiņš un citi noziegumi, ko Armēnija pastrādājusi tās agresijas laikā pret Azerbaidžānas Republiku, tostarp kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci un genocīds, ir nopietni starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumi. Tie ietver Konvencijas par genocīda nozieguma novēršanu un sodīšanu pārkāpumus, Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodīšanu, Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu pārkāpumus.

2024. gads ir pirmais gads, kad Azerbaidžāna piemin Hodžali genocīda upurus, atbrīvojot Hodžali pilsētu. Azerbaidžānas pretterorisma operācijas 2023. gada septembrī izjauca separātistu režīmu Karabahas reģionā un atgrieza brīvību teritorijās, kuras pēc Otrā Karabahas kara palika šī režīma nelegālajā kontrolē. Pēc Azerbaidžānas okupēto teritoriju atbrīvošanas un konflikta atrisināšanas Armēnija un Azerbaidžāna šobrīd ir nepieredzēti tuvu mieram un izlīgumam.

Nesenais miera process starp abām valstīm ir parādījis, ka ir jāuzņemas atbildība par zvērībām, kas pastrādātas pret Azerbaidžānas civiliedzīvotājiem. Tomēr tā vietā, lai atvainotos par savu rīcību, Armēnija turpina īstenot politiku, kas grauj reģionālo mieru un drošību. Realitāte ir tāda, ka nevar būt alternatīvas pagātnes traģēdiju atzīšanai un to personu saukšanai pie atbildības par savām darbībām. Tas ir vienīgais veids, kā nodibināt ilgstošu mieru, drošību un izlīgumu starp abām valstīm. Hodžali traģiskais genocīds, kas notika pirms vairāk nekā 30 gadiem, joprojām gaida taisnīgumu. Armēnijai ir laiks uzņemties atbildību par saviem kara noziegumiem. Tikai tad abas valstis var virzīties uz priekšu mierīgas nākotnes vārdā.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.