
Baltmaize toreiz maksāja 25 kapeikas. Salīdzinātas patiesās cenas padomju laikā un tagad – ir citādi, nekā šķita 392
Soctīklos vairāki cilvēki dalījušies ar kādu aizraujošu Ingara Neijas veiktu salīdzinājumu, kuru viņš veidojis, lai pārliecinātos, vai tiešām padomju laikā viss bija tik ļoti lēts, bet tagad ir dārgs. Aprēķinu rezultāti liek aizdomāties.
“Labi, pārvarēju slinkumu un izrēķināju, ņemot par pamatu minimālo algu tad un tagad…
Minimālā alga PSRS 1970. gadu sākumā bija 56 rubli (1964.gads), vēlāk 70 rubli (1970.gads). No tās arī sāka ieturēt nodokļus virs 70 rubliem, tātad zemākas algas netika apliktas ar ienākuma nodokli.
Minimālā alga Latvijā 2025. gadā ir 740 eiro (neto ~630 eiro).
Vienkārši dalām — 70 rubļi = 630 eiro, tātad 1 rublis = ~9 eiro, ja skatāmies uz minimālo algu, kas tiek saņemta “uz rokas”.
Tagad paskatāmies uz cenām, kas bieži figurē “PSRS bija lētāk!” komentāros, ko tik ļoti patīk tiražēt padomju laiku faniem!
Restorāns “Jūras pērle” ēdienkarte (1971. gads):
Zivju soļanka – 1,68 rubli = ~15 eiro
Bifšteks ar olu – 1,18 rubli = ~10,6 eiro
Šampanietis – 5,40 rubli = ~48 eiro
Alus – 0,39 rubli = ~3,5 eiro
Nezinu, kā jums, bet ja man būtu minimālā alga un par zupu būtu jāatdod 15 eiro, mani restorānā neviens tā arī nebūtu redzējis…
Veikalu cenas, salīdzinātas ar minimālo algu:
Baltmaize 25 kapeikas = 2,2 eiro, rupjmaize – 1,6 eiro
Piens 22 kapeikas = 1,9 eiro
Gaļa 2 rubli/kg = 18 eiro/kg
Cukurs 90 kapeikas = 8 eiro/kg
Kafija (pupiņu) 4 rubli/kg = 36 eiro (un deficīts!)
Vodka 3,5 rubli = 31 eiro
Skolēna forma 17,75 rubli = 160 eiro
Mētelis 100–140 rubli = 900–1260 eiro
Ziemas cepure (norka) 220 rubli = 1980 eiro
Tagad padomājam: ja tavs mēneša ienākums ir 630 eiro, un cepure maksā 1980 eiro, vai tas ir “lēti”? Vai “pieejami visiem”?
Tāpēc pilnībā piekrītu komentāram, ka maize bija “lēta”, jo alga bija maza. Tas viss bija proporcionāli. Un vēl – ne visiem vispār bija ko pirkt, pat ja bija nauda. Jo viss nebija pieejams – bieži nācās skatīties uz tukšiem plauktiem. Preces tika “dabūtas”, “izsistās”, “pierunātas”, “izstāvētās” un arī ne par velti.
Negribu, lai mani bērni vai mazbērni dzīvo sistēmā, kur:
produkti jāmedī nevis jāpērk;
jāizliekas, ka viss ir labi, bet ledusskapis ir tukšs un kalpo vien par dekoraīvu pielikumu virtuvei…;
katra lieta ir deficīts vai greznība, ja vien nav blati.
Mēs dzīvojam salīdzinoši ļoti labi, un brīvība + iespēja izvēlēties nav mazsvarīga lieta. Nebūsim naivi un neļausim sevi zombēt ar lētu nostalģiju, sagrozītu vēsturi un troļļu vaimanām.”
Kādas emocijas Tevī raisa rakstā izdarītie secinājumi?