“Bērns ar vilkšanu aiz pavadas ievilka sētā beigtu suni” – cilvēku stāsti par neadekvātiem suņiem liek šausmināties 0
Kārtējais stāsts par nekontrolētu suni sabiedriskā vietā atkal aktualizējis jautājumu par suņu saimnieku atbildību. Sociālajos tīklos cilvēki dalās pieredzēs par uzbrukumiem, bailēm un konfliktiem, kas, viņuprāt, rodas nevis pašu dzīvnieku, bet gan saimnieku bezatbildīgas rīcības dēļ.
Ieva platformā “Threads” stāsta, ka viņai mežā uzbrucis suns, kas bijis palaists bez pavadas. Viņa kliegusi saimniecei, lai savāc savu suni, taču tas bijis bezjēdzīgi. Suns ieķēries viņai rokā, par laimi, caur drēbēm neesot izkodis. Ieva norāda, ka suņa saimniece ne tikai neatvainojusies, bet pat kritizējusi viņas kliegšanu, apgalvojot, ka suns vienkārši gribējis paspēlēties.
Ieva uzsver, ka nejūtas vainīga par to, ka nevēlas, lai viņai virsū skrien liels, nekontrolēts suns ar atņirgtiem zobiem, kas ķeras rokā. Viņa uzskata, ka šādi neaudzināti pseidosaimnieki rada riebumu arī pret tiem suņu īpašniekiem, kuri rīkojas atbildīgi – spēj savu dzīvnieku sasaukt, paņemt pie pavadas un cienīt apkārtējos.
Suņu un to saimnieku uzvedība sabiedrībā tiek apspriesta ik pa laikam. Piemēram, suņu likšana veikalu ratos, siksniņas neizmantošana, slikta audzināšana. Nevarētu arī teikt, ka visi suņu saimnieki metami vienā maisā – arī viņu vidū viedokļi par suņu uzvedību un audzināšanu atšķiras. Nereti “labie” saimnieki kritizē “sliktos”.
Lai vai kā, šādas situācijas nav pieļaujamas. Suns ir labs draugs, ģimenes loceklis, tomēr tas ir dzīvnieks, kuram jāsaprot dažādas robežas. Šīs robežas jāsaprot arī suņu saimniekiem, tomēr, kā pierāda šis gadījums, tas ne vienmēr tiek darīts.
Arī komentāros cilvēkiem ir ko teikt:
“Ja suns uzbrūk, to ir iespējams legāli eitanizēt. Zvans uz policiju. Nākamais var būt bērna kakls.”
“Māsai meita, 12 gadi, izgāja staidzināt Džeka Rasela terjeru. No kaimiņu sētas izskrēja milzis, brutāli nokoda pie saites esošo suni. Bērns ar vilkšanu aiz pavadas ievilka sētā beigtu suni. Vai kaimiņi savāca savu suni – jā, vai atvainojās – nē, vai painteresējās par bērna stāvokli, to visu redzot, – nē. Par nokosto suni nerunāsim. Pazvanot saimniekam, atbilde bija – bet es jau neko, tas bija suns.”
“Kā es nevaru sagaidīt, kad beidzot suņu saimnieki nesīs īstu atbildību par saviem dzīvniekiem. Par košanu – mega naudas sods un dzīvnieka piespiedu audzināšana, protams, par saimnieka naudu. Materiālās un morālās kompensācijas cietušajiem utt. Katrs pamuļķis paņem suni un nespēj vai negrib viņu audzināt, bet brēkt par tiesībām gan var. Kur tagad ir visi “modrās olas” aizstāvji, kāpēc neredzu, ka kāds iestātos par šīs sievietes tiesībām mierīgi staigāt bez suņu uzbrukumiem? Par saplosīto medmāsu arī 0.”
“Pēc šīs vasaras piedzīvojumiem, kad uzbruka suns, nākamajai sezonai apsveru piparu gēlu un vēl visādus pričendāļus. Reāli nebūs žēl nevienam sunim, kurš šādi mežā skries virsū – iepūst purnā.”
“Es nēsāju līdzi piparu gāzi, gēla formā. Nav gan nācies izmantot, bet pēc dažiem gadījumiem pastaigu laikā sapratu, ka var noderēt. Visbiežāk – lai glābtu savus suņus no “draudzīgiem” brīvskrējējiem.”
“Kā es tevi saprotu… Man kaimiņos dzīvo suns, kas vienmēr ir bez pavadas un skraida, kur vien grib. Gadiem nebija nekādu problēmu ar to suni sadzīvot. Pēdējā pusgada laikā strīdamies par suņa savākšanu. Kaimiņa suns pirms pāris mēnešiem ieķēra manam dēlam rokā (labi, ka nebija smags stāvoklis, tikai skrāpējums no zobiem). Tagad bērniem ir bail no tā suņa. Katru reizi liekam savākt suni, un nekas šajā laikā nemainās… vairs nezinu, ko iesākt ar šo.”
“Pagājušajā vasarā biju līdzīgā situācijā – mežā man virsū skrēja milzīgs malamuts ar atņirgtiem zobiem un skaļi rēja. Kad saimniecei (gados veca tante) palūdzu paņemt suni pavadā, ja nejēdz to izdresēt, šī sāka neadekvāti lamāties. Izņēmu no kabatas gāzes baloniņu un piedraudēju – ja vēlreiz tas atkārtosies, gāzi purnā saņems gan suns, gan saimniece. Uzreiz mute bija ciet, un suns momentā pie siksnas.”
“Man vienmēr likās, ka tas ir elementāri – savākt savu suni, ja nāk kāds pretī, bet šovasar Ķīpsalā pie ūdens šitā metās pretī milzenis. Par laimi, nebija agresīvs, un saimniece bļāva nevis uz viņu, bet mani, ka vazājos un neļauju pastaigāt sunim. Suni pat nevāca vai neapsauca. Nespēju noticēt nekaunībai.”
“Tādēļ es ar savu suni nevaru iet ne uz jūru, ne uz mežu. Labi, ka vismaz ir vasarnīca, kur aizvest izskrieties. Tak visiem ir skaidrs, ka jābūt sunim pavadā sabiedriskās vietās. Kur problēma? Kādēļ cilvēki domā, ka viņu suns ir īpašs – viņš jau neko?”
“Tas ir neiedomājami. Diemžēl šādi saimnieki nes ēnu pār visiem adekvātajiem saimniekiem un suņiem. Ieteiktu ziņot policijai, lai saimniece vismaz sāk saprast nopietnību.”
“Suņu saimnieki atļaujas par daudz! Arī suņi Rimi un Maxima ratiņos… Cik esmu teikusi, ka nevajadzētu tā darīt, vienas lamas vien jādzird. Suns vispār uz veikalu līdzi nav jāņem. Ja nevari viņu vienkārši izvest pastaigā, tad suni nevari atļauties!”
