Atkal tēvzemē 16
1956. gadā Kaļķu ģimene atgriezās Vaiņodē, un vidusskolu Ivars pabeidza jau Latvijā. Latviešu valodā diktāta lapās bija skolotāja labojumi cits pie cita – ne garumzīmju, ne mīkstinājuma zīmju lietošanu puisis nebija iepriekš mācījies.
“Protams, ka bijušajā mājā mums neļāva apmesties, jo atbrīvošanas dokumentā bija ierakstīts “bez tiesībām apmesties dzimtajā mājā”,” stāsta I. Kaļķis. Viņš studēja Rīgas Politehniskajā institūtā, apgūstot precīzās mehānikas aparātbūvi. Augstskolas pēdējā kursā sapratis, ka nav “tāds kā citi”. Kursabiedrus jau martā valsts sadalē norīkoja uz VEF, Popova radiorūpnīcu, “Alfu”. Rīgas Mikroaparātu rūpnīca bija pieprasījusi četrus jaunos speciālistus, kuru vidū vajadzēja būt Ivaram. Īsi pirms diplomprojekta aizstāvēšanas dekanātā Kaļķim pateica: “Darba vieta no jums atsakās.” Nepamatoja, kāpēc, taču Ivaram bija skaidrs – viņu PSRS slepenajā rūpnīcā neielaidīs. Atrada darbu pats – Ogres trikotāžas kombinātā. Vēlāk, kad jaunais vīrietis bija jau nolūkojis dzīvesbiedri, uzņēmums tieši kāzu dienā piešķīra dzīvokli.
Jaunā amatā
Ivars Kaļķis 13 gadus bijis Ogres rajona politiski represēto apvienības vadītājs. Kad administratīvi teritoriālās reformas rezultātā izveidojās novadi, likteņbiedri arī no Ikšķiles, Ķeguma un Lielvārdes novada izlēma, ka arī turpmāk paliks kopā, un arī nosaukumu “Ogres rajona apvienība” nemainīs. Pašlaik tajā ir 570 cilvēku. Laba ogrēniešu tradīcija ir kopā apmeklēt Koknesē Likteņdārzu, piedalīties talkās, un viņi to darīs arī šogad.
Vai LPRA nesen ievēlētais valdes priekšsēdis ir iecerējis kādas pārmaiņas organizācijas darbā? Viņš atbild, ka uz amatu pats tēmējis nebija un apvērsumu nesola, bet valdes apspriedēs būs citāds darba stils – demokrātiskāks nekā iepriekš. LPRA turpinās rīkot piemiņas brīžus 1941. un 1949. gadā represētajiem, tradicionālo salidojumu Ikšķilē, ikgada pārskata konferences, un, reaģējot uz aktualitātēm, izteiks represēto viedokli. Piemēram, attiecībā par amatpersonu rosinājumu nepilsoņu bērnam piedzimstot piešķirt automātiski Latvijas pilsonību, I. Kaļķis teic: “Lielākā daļa represēto to neatbalsta. Ir taču iespēja saņemt pilsonību, ja viens no vecākiem uzraksta par to iesniegumu.”
