“Viņi 24 stundas diennaktī domā, kā mūs apmuļķot.” Valmieras cietuma uzraudze lauž stereotipus par dzīvi cietumā 0
Nesen mums bija iespēja doties “Atvērto durvju dienu” vizītē uz slēgtā tipa vīriešu cietumu Valmierā un aprunāties ar Marjanu Veļikanovu, kas ir šī cietuma uzraudze. Pirms šīs tikšanās prātā bija virkne stereotipu, kas radušies, visticamāk, no filmām un grāmatām. Daži no tiem, esot tur klātienē, apstiprinājās, bet lielākā daļa tomēr izrādījās nepatiesi.
Un patiesībā stereotipi sāka sabrukt jau brīdī, kad ieraudzījām Marjanu – tik ļoti pozitīvu sievieti, ka, satiekoties citā vidē, mēs pat nenojaustu, ar ko viņa ikdienā nodarbojas. Un tieši tādi paši ir arī viņas kolēģi, vairākus no kuriem garāmejot sastapām. Tur valda savstarpēja cieņa un joki. Vēlamies arī ar jums padalīties dažos iespaidos.
Kāds ir dienas režīms cietumā?
Mums viss notiek pēc stingras kārtības. Šobrīd šeit atrodas 342 ieslodzītie. Es strādāju tur, kur mēs kontrolējam ieslodzīto kustību. Es nevaru palaist Pēteri uz darbu, ja viņš man nav sarakstā. Ja tas saraksts nav apstiprināts ar priekšnieka atļauju, es nevienu nekur nelaidīšu. Es to nedrīkstu. Katra mazākā kustība ir apstiprināta.
Notiesātajam, kurš strādā, no rīta pēc brokastīm jādodas uz darbu – privātu kokapstrādes firmu, kas atrodas tepat, Valmieras cietuma teritorijā. Viņi tur taisa koka fotorāmīšus un saņem par to naudu.
Strādā līdz pusdienām. Pēc tām iet atpūsties uz dzīvojamo zonu līdz laikam, kad viņam atkal jāiet uz darbu. Pēc tam ir vakariņas.
Vai visi ieslodzītie var strādāt?
Darbs šeit ir priekšrocība. Ir nosacījumi, kas jāievēro – ar sliktu uzvedību darbu nedabūsi. Ir ieslodzītie, kuri ir pieņemti šeit darbā kā ēdienu gatavotāji. Tas atkal ir cietumam vajadzīgs pakalpojums.
Ar nopelnīto naudu viņi var norēķināties veikalā. Tāpat jāmaksā par radio, televizoru, ledusskapi, tējkannu.
Viens no mūsu stereotipiem ir, ka cietumā ēd tikai sausiņus un dzer ūdeni. Kāda ir patiesība?
Arī es tā domāju pirms sāku strādāt cietumā. Tas tiešām ir stereotips. Mums ir trīs uztura normas – parastā, veģetāriešiem domātā – ir daudzi, kas neēd gaļu, un tā saucamā diētas, ko nosaka MED daļa.
Ko dara ieslodzītie, kuri nestrādā – visu dienu ir kamerā?
Iziet pastaigā, ja ir mācības, iet uz mācībām, ja kursi – uz kursiem. Tad var atnākt ar viņiem runāt advokāts, probācija, sociālais darbinieks, ja ieslodzītais grib uzzināt, piemēram, par savu pensiju.
Bet no tādām laikā pavadīšanās iespējām? Var lasīt grāmatas? Internets gan jau nav atļauts, vai ne?
Atļauts internets nav nekur.
Bet neatļauts?
Viņi visādi mēģina pārkāpt noteikumus. Viņi visādi mēģina dabūt to, ko viņi grib. Īstenībā ieslodzītie ir ļoti radoši cilvēki – viņi 24 stundas diennaktī domā, kā mūs apmuļķot. Cik laiku mēs neesam tērējuši, lai uzzinātu, kur ir tie aizliegtie priekšmeti. Jūs pat nevarat iedomāties, kādās tik vietās nav slēpts, kas aizliegts.
Bet tā viņiem ir galda spēles, galda teniss, novuss. Viņi daudz kačājas.
Kāda jūs esat komunikācijā ar ieslodzītajiem?
Esmu ļoti mierīga. Daudz laika pavadu kopā ar ieslodzītajām personām, saprotu, ka viņi ir ieslodzītie, bet es varu gan pajokot, gan uzprasīt: “Tiešām šodien labs rīts? Kāpēc? Nesaprotu, kāpēc man nav labs rīts, bet jums ir.” Protams, ir reizes, kad viņi runā uzvilkti, agresīvi, bet es mēģinu viņus nomierināt. Šeit ir dažādi cilvēki. Kāds uzvedās tik labi, ka jūs nemaz nenojautīsiet, par ko viņš šeit atrodas. Es cenšos pret viņiem izturēties ļoti cilvēciski, es šeit dzīvoju kopā ar viņiem.
Vēl viens stereotips, ka ieslodzītie kaļ bēgšanas plānus. Vai Valmieras cietumā ir kas tāds noticis?
Manā laikā, kamēr es šeit strādāju, nav bijis neviens mēģinājums. Bet esmu dzirdējusi, ka ap 2000. gadu bija mēģinājums – protams, ka pie žoga noķēra.
Kas ir tie paņēmieni, ar ko šeit tiek panākta disciplīna? Kādas ir metodes? Filmās redzēti visāda veida sodi…
Mums nav tā, ka kāds pretotos. Visi zina noteikumus. Ja ir par kādu pārkāpuma ziņojums uzrakstīts, tad noteikti viņu sodīs. Jautājums, cik liels bijis pārkāpums. Ir soda izolators līdz 14 diennaktīm bez pārtraukuma. Tajā izolatorā nekā nebūs – vien matracis, sega, krūze.
Vai ir arī kādi bonusi tiem, kuri labi uzvedas?
Ir dažādi pamudinājumi, ir gan papildu satikšanās iespējas dotas, papildu zvani.
Cik bieži vispār drīkst nākt ciemos pie ieslodzītā?
Ir starpība starp apcietināto un notiesāto. Apcietinātajam nav ilgstošās satikšanās, viņiem ir tikai īslaicīgās – līdz divām stundām. Ilgstošās ir 12 reizes gadā līdz 24 stundām pārsvarā. 48 stundas kāzu gadījumā. Notiek arī ģimenes dienas, kad nāk bērni.
Satikšanās telpās ir gulta, virtuve, duša, televizors. Vienā no telpām ir arī mazā gulta, ja ciemos atnāk, nevis sieva, bet, piemēram, mamma.
Uz ilgo satikšanos var nest pārtiku, kas tiek rūpīgi pārbaudīta, bet noteikums – ar ko aizgāji, ar to arī atnāc.
Kā izvēlējāties šādu profesiju? Domāju, ka šis nav sapņu darbs, par kuru sapņot kopš bērnības.
Es samērā vēlu sāku šeit strādāt. Man bija jau pāri 30. Šeit Rīgas firma renovēja korpusu. Viņiem toreiz bija nepieciešama palīdzība, bet es atkal tieši meklēju darbu – mani ieteica. Es mierīgi darīju savu darbu, man ļoti patika. Viens no priekšniekiem mani pamanīja. Prasīja, kur iešu pēc tam, kad objekts būs pabeigts, teicu, ka nezinu, bet viņš: “Nāc pie mums!” Manī radās interese – kāpēc nē? Gribējās uzzināt, kas notiek iekšā. Mans vīrs gan bija ļoti pret. (smejas). Man jau arī bija stereotipi, bet interese bija lielāka. Pašā sākumā sāku strādāt administrācijā līdz atbrīvojās vieta uzraudzības daļā – pieteicos. Man ļoti patīk mans darbs. Uz šejieni nāku ar prieku. Lai arī katrs mans solis ir uzrakstīts ar likumu, es šeit neizjūtu rutīnu. Katra diena ir interesanta.
Vai jums tiešām nav bail?
Mani vienu nekur nelaiž. Es bez uzraugiem nekur neeju. Man pat steku nedod. Dažreiz gribas, lai iedod, bet nedod (smejas). Es gandrīz visus viņus (Red. – ieslodzītos) pazīstu, zinu pēc vārda un uzvārda, dažreiz pat pēc dzimšanas gada. Zinu, kur viņi izvietoti. Es gadiem ar viņiem šeit “dzīvoju”, visus pazīstu.
Vai neizveidojas savā veidā pieķeršanās sajūta?
Nē, pieķeršanās noteikti nav, bet vienmēr, kad kāds iziet ārā, nesaku viņam uzredzēšanos.
Kā notiek iziešana – vai tie ir svētki?
Ieslodzītajam noteikti. Zonā es viņu redzu ne tajās tīrākajās drēbēs, bet atbrīvošanas dienā viņam ir labākais apģērbs mugurā. Cits cilvēks.
Kādas attiecības valda starp ieslodzītajiem? Vai viņi savā starpā ir draudzīgi?
Ne visi draudzējas. Zonā mums ir nevis kameras, bet vienības. Tā ir lielā telpa, kur vairākas gultas. Viņi jau saprot, ka viņiem nav, kur sprukt – jāmēģina draudzēties, komunicēt. Bet ir, protams, ieslodzītie, kas sūdzas – negrib atgriezties konkrētā vienībā. Tie, kas dzīvo kamerās, mēģina atrast iespēju kā aprunāties. Bļauj pastaigu laikā, mēģina nodot zīmītes citām kamerām.
Mums ir arī ārzemnieki. Ir no Irākas. Ļoti labi runā latviski. Bija arī no Indijas, kas labi mācēja latviešu valodu. Ukraiņi, baltkrievi, krievi.
Un kā ar gados jauniem ieslodzītājiem – vai šeit tādu ir daudz?
Diemžēl pēdējā laikā viņu paliek arvien vairāk. Ar viņiem grūtāk strādāt. Ir, kas ļoti bravūrīgi te ierodas, ir kāds, kurš atkal ir ļoti nobijies.
Mums trūkst psihologa. Attālināti no Cēsīm mums palīdz šajā jautājumā, bet patstāvīgā darbā neviena nav. Ieslodzītie saka – gribas parunāt, bet neviens kā psihologs šeit nevēlas stādāt. Ir mācītājs, kurš vienreiz trijos mēnešos atbrauc.
Tuvojas Ziemassvētki, vai cietumā notiek kādi svētkiem veltīti pasākumi?
Nē. Krietni agrāk, kad es vēl šeit nestrādāju, ieslodzītie paši rīkoja koncertus. Kāds spēlēja ģitāru, kāds uzdziedāja, bet nekas tāds vairs nenotiek.
Ko jūsu bērni saka par mammas profesiju?
Prasa, kad būs “Ēnu diena” (smejas).
