Lielsaimnieki Guntars un Elvis Bartkeviči. Pa labi semināru un ēdnīcas ēka, pa kreisi – ofiss un katlumāja, ko kurina ar pelavām, tālumā – kalte.
Lielsaimnieki Guntars un Elvis Bartkeviči. Pa labi semināru un ēdnīcas ēka, pa kreisi – ofiss un katlumāja, ko kurina ar pelavām, tālumā – kalte.
Foto: Artis Drēziņš

Dara sirdsdarbu Latvijas laukos: no milzu traktora līdz šmakovkas aparātam – viesos pie Ivara Selecka filmas “Zemnieki” varoņiem 0

Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
TV24
“Situācija mainās pa stundām!” Saņemti divi pilnīgi pretēji ziņojumi no frontes. Kurš melo?
Kokteilis
Katram cilvēkam ir sava piemērotākā un veiksmi nesošākā krāsa, ko var noteikt pēc dzimšanas datuma. Noskaidro savējo! 13
Kokteilis
Nosaukti 8 vārdu īpašnieki, kuriem gribot vai negribot sanāk iekulties nepatikšanās
Lasīt citas ziņas

Šodien ceļu pie skatītājiem sāk Latvijas dokumentālā kino vecmeistara Ivara Selecka filma “Zemnieki”. Teju divu stundu tēlains, apcerošs, filozofisks un lielākoties romantisks vēstījums par Latvijas zemniecības raksturīgiem tēliem vienas gadskārtas garumā.

“Dokumentālā filma “Zemnieki” caur sešām ļoti atšķirīgām ģimenēm parāda lauku dažādību 21. gadsimtā, lauku dzīves pretrunas, provinciālismu, ekoloģiskās problēmas, kā arī ilūzijas par zemnieka dzīvi. Mūsu filmas varoņi dzīvi viensētās, prom no pilsētas kņadas izvēlējušies ļoti atšķirīgu iemeslu dēļ.

CITI ŠOBRĪD LASA
Daži vairs nav vēlējušies pavadīt dzīvi birojā, sastrēgumos un virtuālā pasaulē, viņi gribēja kaut ko īstu un patiesu.

Daži lēmumu pārcelties uz laukiem pieņēmuši paši, citiem savukārt bija jādodas līdzi savai ģimenei. Bet viņus visus vieno vēlme pēc stabilitātes, ko sniedz pašu zeme un māja.

Kopā ar saviem varoņiem – Aldersonu, Bartkeviču, Grāpju, Kaupužu, Krivtežu un Rehtšpreheru ģimenēm – pavadīsim viena gada lauksaimnieka dzīves ciklu, kas sāksies ar pavasara sēju un beigsies ar rudens ražas novākšanu un zemes sagatavošanu nākamajam gadam.

Dokumentālā filma “Zemnieki” turpina režisora un operatora Ivara Selecka neatlaidīgo mūža darbu – fiksē Latviju hronista acīm, dokumentē to cilvēku dzīvesstāstus, kas dzīvo un saimnieko laukos tagad, 21. gadsimta Latvijā. Kā autors pats formulējis filmas ievadā – “Kas nav piefiksēts, tas nav bijis!”.” Tā pieteikumā raksta filmas veidotāji.

“Latvijas Avīze” pirms filmas pirmizrādes devās uz Latgali pie diviem Ivara Selecka filmas varoņiem.

Lielsaimnieki

Guntara Bartkeviča un viņa dēla Elvja Bartkeviča saimniecība plešas Krievijas pierobežā. Ja dodas no Rēzeknes un izbrauc cauri Kārsavai Viļakas virzienā, tad parādās plaši tīrumi.

Tie ir viņu: pašu un nomāti 4300 hektāri. Trīs juridiskas vienības: zemnieku saimniecība “Riekstiņi”, zemnieku saimniecība “Amatnieki” un SIA “Grano E”. Ir vēl trešais īpašnieks – Guntara mammas brālis.

Reklāma
Reklāma

Norit sējas darbi, un pa laukiem traucas lieli (kā vēlāk noskaidroju, arī vieni no lielākajiem Eiropā) traktori, pa sakoptiem lauku ceļiem – šurpu turpu džipi. Pamalē mācas, un saprotu, ka tiek ķertas stundas, kad nelīst un zeme nepārvēršas dubļos.

Iebraucot saimniecības centrā, grēks teikt, redzētais un sajustais mazliet atsit padomju laiku pirmrindas kolhozu. Visapkārt sakopts un skaists, ziedu dobes, moderna tehnika un iekārtas, apmierināti ļaudis un pat ēdnīca (bezmaksas – gandrīz vai komunisms), kur kotlete garšo kā kolhozu laikos. Romantika un sentiments. Tāds varētu būtu šolaiku kolhozs, ja vien tā būtība jau pamatos nebūtu bijusi nejēdzīga un nepiemērota kapitālismam.

Jā, pie Bartkevičiem tomēr valda kapitālisms. Un tā romantika liela droši vien šķiet tikai man, uz brīdi piestājot. Bet, cik redzu, cilvēcisks kapitālisms, kur 50 darbiniekiem ir labas algas – piemēram, divi tūkstoši eiro uz rokas mēnesī traktoristam nebūt nav galīga robeža. Daudzi citi saimnieki raud, ka nevar atrast traktoristus, bet Bartkevičiem tā nav problēma.

Cilvēki prom neskrien un turas pie vietas. Neeksistējot arī tāda laukos zināma lieta kā dzeršana darba laikā.

Saimniecība ir viena no lielākajām Latvijā. Audzē deviņas graudaugu un pākšaugu kultūras. Sezonas iekūlums virs 20 000 tonnu. Bet sāka galdnieks Guntars ar pieciem hektāriem 90. gadu sākumā kā pirmais jaunsaimnieks Baltinavas ciemā. Bijusi liela degsme, mērķtiecība un plānošana. Daudz rēķinājis, sākumā pat varbūt neapzināti. Sapratis, ka nedrīkst būt pārlieka sadrumstalotība, tāpēc atteicies no lopiem.

Palicis pie graudaugiem, jo ir atbilstoša zeme – tāda kā Latgales Zemgale. Pabalstījis mežs – tas ir joprojām, ražo šķeldu, ir gateris. Pirmos gadus dzīvojuši no rokas mutē. Bet arī tagad nedrīkst atslābt, jo lieli kredīti. Ideāli būtu, ja subsīdijas nosegtu kredītus, bet tā vēl nav – apmēram piektā daļa jāpieliek klāt.

1995. gadā piedzima Elvis, kurš tagad Ivara Selecka filmā ir priekšplānā. Dzīvē galvenais laikam joprojām ir Guntars – viņš apsēžas galda galā, kad runājam. Bet Elvis, kurš Lauksaimniecības universitātē apguvis zināšanas, ir galvenais agronoms. Saimniekošanā iekšā kopš dzimšanas un neviltoti saka, ka dara sirdsdarbu.

Graudos redz ne tikai naudu, bet izbauda sēšanu, dīgšanu, kopšanu, audzēšanu un vākšanu. Bet Elvis ir ne tikai darbos. Vēl nesen braucis motokrosā un Latvijā bijis pat desmitniekā, taču sapratis, ka sportu nevar apvienot ar darbu. Tāpēc palicis vien enduro “Husqvarna 690” vaļasbrīžiem un adrenalīnam.

Guntars zemnieka gaitas sāka ar “DT-75” traktoru.
Foto: Artis Drēziņš

Filmētāji pie Bartkevičiem bijuši reizes astoņas pa vienai divām dienām. Pašu dokumentālo filmu, kurā viņi ir vieni no varoņiem, saimnieki nav redzējuši un pat nezina, kāda tās koncepcija. Režisors tikai pateicis, lai visu darot kā parasti, viņi dabiskus momentus ķeršot.

Elvis zemnieka gaitas sāka pie šo laiku “Case 8250”.
Foto: Artis Drēziņš

Elvis gan piebilst, ka filmētāji dažus kadrus likuši atkārtot, piemēram, rīta plānošanu ar darbiniekiem.

Jaunais saimnieks nepretojies, kaut gan darbi dzinuši darbus, tikai pie sevis nodomājis, ka saimnieks tāpat kā baznīckungs divas reizes vienu un to pašu nerunā…

Šmakovkas meistars

Jānis Krivtežs pie savas darba vietas.
Foto: Artis Drēziņš

Pavisam cita atmosfēra valda netālajā Malnavā. Šmakovkas muzejs (arī ražotne un dedzinātava) ir ciet, vienīgā algotā darbiniece – kara bēgle no Ukrainas – jau projām. Muzeja īpašnieks Jānis Krivtežs ja arī kaut kur steidzas, tad bekas griezt, kad žurnālists būs aizbraucis. Tūristi no Rīgas būšot tikai rīt. Pa dienu bijis iecerēts no āboliem spiest sulu, taču spiestuve sabojājusies.

Jānis studējis loģistiku Rīgā un tur arī darbojies uzkopšanas biznesā, bet atgriezies Latgalē. Bizness turpinājies (un turpinās), bet gribējies arī kādu darbu kā hobiju.

Padomājis, ka viņa hobijs ir dzeršana.

To sakot, viņš smejas. Tāpat viņš smaidot teic, ka Valsts ieņēmumu dienesta darbinieces Baibas Šmites-Roķes apgalvojums, ka katrā trešajā mājā Latgales reģionā varētu būt kandžas aparāts (VID amatpersona tā izteicās pirms pusotra gada televīzijas ziņu sižetā, runājot par akcīzes nodokļa likmes pieaugumu alkoholiskajiem dzērieniem un cigaretēm), ir apvainojošs, jo tāds aparāts esot katrā kārtīgā Latgales mājā…

Jānis atceras, ka bērnībā tēvs vārījis alu, kas bijis tā nekas, bet šmakovka gan – briesmīgi smirdīga. Tomēr nodomājis šmakovku godā celt tās labākajā izpildījumā. Kā malnavietis vērsies pie Malnavas koledžas direktora, lai piešķirot kādas telpas šmakovkai.

Mācību iestādes vadītājs atbildējis, ka to ministrijā Rīgā nesapratīšot, un norādījis uz kādu graustu turpat pie koledžas teritorijas – bijušā Rēzeknes piena konservu kombināta pienotavu. Jānis to iegādājies un atjaunojis: ar ģimenes, radu, draugu un talku palīdzību, ieguldot vairāk nekā 60 000 eiro.

Pārdevis dzīvokli Rēzeknē un motociklu, lai pasūtītu no Portugāles kandžas jeb destilācijas aparātu. Nu saražo līdz tonnai šmakovkas ik gadu. Legāli. Ir vairāki dzērieni, kam pamatā pašu audzētu miežu iesals, ir arī nedaudz āboli un plūmes, kas turpat pagalmā aug.

Tātad šmakovkas ražotne un muzejs vienuviet, kur var aplūkot arī kontrabandas tvertnes un paštaisītus kandžas aparātus, noklausīties, ko Jānis stāsta un rāda par Hitlera vizīti 1941. gadā Malnavā, šmakovkas vēsturi. Tā visa šmakovkas padarīšana esot gandrīz plusos.

Ja nebūtu kovida un kara Ukrainā, kas pacēlis ražošanas izmaksas, būtu plusos.

Kā noritējusi dokumentālās filmas filmēšana? Nemanot un netraucējot. Filmētāji šmakovku iedzēruši pa glāzītei. Pie pusdienām ķermeņa un sirds siltumam.

Uzziņa

Režisors un viņa filmas

Režisors Ivars Seleckis ir vecākais aktīvi strādājošais Latvijas kino klasiķis, kurš 22. septembrī svinēs jau 88. dzimšanas dienu; viņš vairāk nekā 50 gadu garumā iemūžinājis Latvijas laukus un cilvēkus filmās, kas vēlāk kļuvušas par laikmeta dokumentiem.
Publicitātes foto

Dokumentālās filmas “Zemnieki” autori

Režisors Ivars Seleckis. Scenārijs: Andris Vanadziņš, izpēte: Dace Dzenovska. Operatori Valdis Celmiņš, Jānis Šēnbergs, Jānis Saļms, Mārcis Ābele. Oriģinālmūzika: Kārlis Auzāns. Producents “Mistrus Media”.

Ceļā uz festivālu

Dokumentālā filma “Zemnieki” iekļauta dokumentālo filmu festivāla IDFA (“International Documentary Filmfestival Amsterdam”) programmas sadaļā “Masters” (“Meistari”). IDFA ir pasaulē nozīmīgākais dokumentālo filmu festivāls, tas norisinās Nīderlandē (šogad no 9. līdz 20. novembrim) un pulcē pasaules labākos dokumentālistus; festivāla sadaļā “Meistari” tiek iekļauti pasaulē atzītu režisoru jaunākie darbi.

Režisors Ivars Seleckis šajā festivālā piedalījās ar filmu “Turpinājums” 2018. gadā, bet jau pašos festivāla pirmsākumos Ivara Selecka filma “Šķērsiela” (1988) ieguva festivāla galveno balvu un arī skatītāju balvu, savukārt 2013. gadā režisors tur viesojās ar “Šķērsielas” triloģijas trešo filmu “Kapitālisms Šķērsielā” (2013).

Ivara Selecka citas filmas par laukiem

Iepriekšējās Ivara Selecka filmas, kas vēsta par Latvijas laukiem, digitalizētas Latvijas Nacionālā arhīva Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā un skatāmas portālā “filmas.lv”:

“Apcirkņi” (1973), “Nāc lejā, bālais mēnes!” (1994), “Zem ozola kuplajiem zariem” (2007).

Uzziņa

Filmas “Zemnieki” seansi

Trešdien, 5. oktobrī, plkst. 16 Rīgā, “Splendid Palace”; plkst. 20.30 Rīgā, “Kino Bize”

Piektdien, 7. oktobrī, plkst. 15 Rīgā, “K.Suns”

Sestdien, 8. oktobrī, plkst. 15 Rīgā, “Kino Bize”, pēc seansa tikšanās ar filmas režisoru Ivaru Selecki;

Plkst. 15.10 Rīgā, “Splendid Palace”; plkst. 16.40 Rīgā, “K.Suns”;

Svētdien, 9. oktobrī, plkst. 15 Rīgā, “Splendid Palace”;

Otrdien, 11. oktobrī, plkst. 18 Rīgā, “Splendid Palace”, pēc seansa saruna ar Ivaru Selecki, Kārli Lesiņu un Kristīni Briedi par dokumentālo kino;

Piektdien, 14. oktobrī, plkst. 18 Cēsu koncertzālē, pēc seansa tikšanās ar filmas režisoru Ivaru Selecki, scenārija autoru Andri Vanadziņu un filmas varoņiem Grāpju ģimeni;

Plkst. 18 seanss Smiltenes kino;

Svētdien, 16. oktobrī, plkst. 16 Rēzeknē Latgales vēstniecībā “Gors” tikšanās ar filmas režisoru Ivaru Selecki, scenārija autoru Andri Vanadziņu un filmas varoni Juoņu Krivtežu;

Plkst. 18 seanss Smiltenes kino.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.