Veselam
Bērni

Bērnam apgrūtināta lasītprasme. Disleksija nav slimība, bet palīdzēt vajag0

Shutterstock ilustrācija

Kāpēc mans bērns lasīšanā tik ļoti atpaliek no citiem, lai gan daudz vingrinās, turklāt citās mācībās ir gudrs, tiek galā ļoti labi? Nereti izrādās, ka pie vainas disleksija – smadzeņu darbības īpatnība, kas saistīta ar apgrūtinātu lasītspēju. Disleksija var sagādāt daudz rūgtu brīžu mazajam cilvēkam un viņa vecākiem, tāpēc svarīgi gan laikus saprast, kāpēc tā notiek, gan censties palīdzēt.

“Disleksija nav slimība un nav arī redzes, dzirdes, koordinācijas vai uzmanības problēma, kā nereti uzskata Latvijas speciālisti. Tas ir fonoloģisko prasmju vājums, neirobioloģiskas izcelsmes specifisks mācīšanās traucējums. Tā formulējusi Starptautiskā Disleksijas asociācija,” skaidro Eva Birzniece, Latvijas Disleksijas biedrības valdes priekšsēdētāja. Viņa izveidojusi interneta vietni disleksija.lv un iegulda daudz pūļu, lai mazinātu negatīvos stereotipus par disleksiju. Viņa šo jomu pārzina ne tikai kā Latvijas Disleksijas biedrības vadītāja un filoloģijas doktore, bet arī kā dēla māte, kuram ir disleksija.

Vidusskolas gaitās Evas dēlam liedza jebkādu palīdzību, Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi apgalvoja, ka viņam ir jāatjauno atzinums par disleksiju un disgrāfiju, lai gan pedagoģiski medicīniskā komisija šādu atzinumu nedod nevienam vidusskolēnam. Tagad puisis studē Dānijā, kur viņš uzreiz saņēma tādu pašu atbalstu, kādu izmanto visi Dānijas jaunieši ar disleksiju.

 

Lasa lēni, citādi

Disleksijas galvenā problēma ir apgrūtināta lasītspēja. Skolēns nevar precīzi, kā arī tekoši izlasīt vārdus. Nereti pat viena teikuma izlasīšanai viņam ir nepieciešama liela piepūle. Bērnam ir grūti saprast to, ka vārdu veido atsevišķas skaņas, līdz ar to viņš nespēj tās nodalīt. Nepadodas arī vārdu dalīšana zilbēs, skaņu maiņa un pārvietošana vārdos.

Skolēnam ar disleksiju var būt arī vājas pareizrakstības prasmes – izlaiž burtus, jauc to kārtību, maina vietām zilbes, pazaudē galotnes. Tas ir saistīts gan ar to, ka viņam ir grūti nošķirt valodas skaņas, gan ar grūtībām automatizēt vārdu pareizrakstību. Vienu un to pašu vārdu šāds bērns var uzrakstīt gan pareizi, gan nepareizi – un katru reizi kļūdoties citā veidā. Ja lasītprasme netiek uzlabota ļoti agrīni, ja vāja lasītprasme netiek kompensēta, nodrošināta ar mācību audiogrāmatām, var rasties problēmas arī citās stundās, jo skolēns nespēj izlasīt tādu teksta apjomu kā viņa klasesbiedri.

Disleksija nav saistīta ar intelektu. Vairākums šādu skolēnu ir pietiekami spējīgi, gudri, nereti viņu intelekts ir pat augstāks par vidējo, tikai lasītprasme ir vāja. Apmēram 70 procentos gadījumu šī smadzeņu darbības īpatnība tiek ģenētiski pārmantota. Riska faktori pārsvarā rodas pirms bērna piedzimšanas, attīstoties smadzenēm.

Visbiežāk vecāki nesaprot, kādēļ viņu bērns nespēj lasīt raiti un pareizi. Mēs taču visi kopā stundām to darām, trenējamies, cenšamies! Vecāki rājas, dusmojas, krīt izmisumā. Arī skolotāji pārmet. Bet bērns nevar, jo tāda ir viņa smadzeņu īpatnība! Taču, ja bērns nesaņem nepieciešamo atbalstu un palīdzību – vispirms tiešu, specifisku, intensīvu papildu lasītapmācību un pēc tam iespējas kompensēt nepietiekamo lasīšanas tempu ar tehnoloģiju palīdzību –, cieš viņa pašapziņa, rodas zems pašvērtējums, kas var atstāt nelāgas pēdas visai dzīvei.

Vispirms jāsaprot, vai bērnam ir disleksija. Vecāki paši var uzmanīgi vērot mazo, regulāri klausīties, kā bērns lasa. Der aizdomāties, ja bērns kļūdās vairāk nekā 10 reizes 100 izlasītos vārdos, turklāt tekstā, ko reiz jau lasījis. Atvase visu laiku pieļauj vienu un to pašu kļūdu un, šķiet, neatceras vārdu, ko nupat izlasīja. Ar mokām izlasa kādu vārdu, bet, to pašu vārdu sastopot nākamajos teikumos, atkal to lasa ar grūtībām.

Daudzās pasaules valstīs disleksiju diagnosticē ar akadēmisko prasmju sasniegumu testiem, kas nosaka dažādas valodas un lasīšanas prasmes un salīdzina tās ar vecuma normu. Skolotāji ilgākā laikā analizē skolēna tipiskās kļūdas un grūtības, lasīšanas tempu, vārdu krājumu, teksta sapratni. Ja gadu vai ilgāk (līdz diviem gadiem) bērns nevar apgūt savam vecumam atbilstošas lasīšanas un rakstīšanas prasmes, ir pamats domāt, ka tā ir disleksija.

Lēš, ka disleksija skar 5–10 procentus pasaules iedzīvotāju. Latvijā kopš 2008. gada tā ir konstatēta 104 bērniem jeb 0,05 procentiem no visiem skolēniem, lai gan, pat raugoties no zemākā disleksijas izplatības sliekšņa, iznāk, ka mūsu valstī jābūt vismaz 10 700 bērniem ar disleksiju. Tas nozīmē, ka Latvijā šī problēma joprojām tiek ārkārtīgi sekli un aplami tverta.

Vēl tāls ceļš ejams

Lai gan Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija publiski apgalvo, ka nu arī pie mums disleksiju nosaka ar speciāliem sasniegumu testiem, kas izstrādāti Eiropas Savienības struktūrfondu projektā, realitātē pedagoģiski medicīniskās komisijas turpina strādāt tieši tāpat kā iepriekš. Specifiskus mācīšanās traucējumus nosaka tikai pēc skolēna kopējām spējām, izmantojot intelekta testus – ja rezultāts ir zemāks par vidējo, tad bērna lasīšanas traucējumus komisija var atzīt par speciālo vajadzību. Savukārt, ja skolēna intelekts ir vidējs vai augstāks par to, viņa disleksija netiek uzskatīta par speciālo vajadzību un komisija dod atzinumu, ka skolēnam ir vien vāja lasītprasme vai rakstītprasme. Tādējādi visi vidēju un augstu spēju skolēni ar disleksiju paliek bez jebkādas palīdzības izglītībā. Tas ir pilnīgā pretrunā starptautiskajai praksei, kur jaunieši ar disleksiju mācās arī visprestižākajās augstskolās, kā to precīzi ilustrē Ellas Petrovas pieredze, kas lasāma raksta turpinājumā.

“Tāpat ministrijas ierēdņi piekopj šarlatānisku un prettiesisku praksi, liekot skolēniem, kuriem varētu būt disleksija, doties pēc atzinuma pie neirologa vai psihiatra. Lai arī disleksija ir iekļauta starptautiskajos slimību klasifikatoros, to nevar ne medicīniski noteikt, ne šādi mazināt. To var izdarīt tikai pedagoģiski,” uzsver Eva Birzniece.

To paredz arī Ministru kabineta noteikumi: disleksiju nosaka izglītības vai klīniskais psihologs vai logopēds. Vecākiem jābūt par to informētiem. Arī par to, ka komisijai jādod precīzs bērna speciālās vajadzības nosaukums, ne tikai speciālās programmas kods, kā tas notiek pašreiz, tādējādi aizslepenojot, nevis precizējot skolēna specifisko mācīšanās traucējumu.

Latvijas speciālisti disleksiju pat mēdz saistīt ar citām kognitīvajām jomām, piemēram, grūtībām atcerēties ceļu uz mājām, telpisko un vizuālo uztveri. Starptautiskie pētījumi liecina tieši pretējo – ļoti daudziem cilvēkiem ar disleksiju ir labi attīstīta telpiskā un vizuālā uztvere.

 

Atbalsts niecīgs un pat aplams

Šobrīd mūsu valstī panākts vien nedaudz. Ja ir speciālista atzinums par mācīšanās vai valodas traucējumiem, valsts pārbaudes darbos skolēnam var piešķirt papildu laiku to izpildei, kā arī skolēnam ar disleksiju skolotājs drīkst lasīt priekšā uzdevumu nosacījumu.

Mūsu skolēni var izmantot arī dažus atbalsta pasākumus. Tomēr Eva Birzniece zina teikt, ka tie ir neefektīvi un pat klaji nezinātniski. Piemēram, ieteikts izmantot lineālu ar caurumiņu un krāsainas uzlikas tekstam, kas it kā palīdzot labākai teksta uztverei. Tomēr tā nav, jo skolēnam teksts tāpat ir jādekodē – jāizlasa. ASV Pediatru asociācija jau 2009. gadā norādīja, ka krāsainas uzlikas tekstam un citi vizuāli līdzekļi ir neefektīvi, jo disleksija jau nav redzes problēma.

Latvijā joprojām nav mācību audiogrāmatu. Mācību darbā netiek nodrošināti personāla lietojuma datori, ne arī iespēja skolēniem izmantot teksta labošanas rīkus. Nav iespējas elektroniski veikt eksāmenu darbus, kā tas ir, piemēram, Skandināvijas valstīs un Lielbritānijā.

“Diemžēl Latvijā arī tuvākajā laikā nav paredzēts radīt neko no pētnieciski efektīviem un praksē pārbaudītiem mācību līdzekļiem, vairākus desmitus struktūrfondu miljonu izniekojot autorrisinājumiem un atsevišķiem nebūtiskiem pasākumiem daļā skolu – vien 270 mācību iestādēs,” uzsver Eva Birzniece.

Skolēniem joprojām liegts veikt digitālus eksāmenu darbus. Katru gadu pārbaudījumos – gan pamatskolā, gan vidusskolā – vien pāris skolēnu izmanto datoru, taču bez teksta labošanas rīkiem. Datoru ļauj izmantot tikai kā rakstāmmašīnu, bez standarta programmatūras, kas var mazināt disleksijas ietekmi uz skolēna iespējām parādīt savas zināšanas un tikt godīgi novērtētam.

Kā palīdzēt

Daudzās valstīs skolēniem ar disleksiju tiek nodrošināta maksimāla iespēja kompensēt savu vājo lasītprasmi un rakstītprasmi: viņi drīkst izmantot datoru pierakstu veikšanai klasē, ierakstīt stundas saturu audionesējā, izmantot teksta labošanas rīkus visu rakstu darbu veikšanai – gan mācību procesā, gan eksāmenos. Tādējādi kognitīvā slodze no galvas tiek pārcelta uz pirkstiem, kas ir ļoti svarīgi cilvēkam ar disleksiju, jo viņam vienmēr ir jādomā, darot to, kas citiem notiek bez mazākās piepūles.

Citviet plaši tiek izmantots arī runas sintezators – datorprogramma, kas ļauj klausīties jebkuru digitālu tekstu. Lai tekstu pārveidotu digitāli, skolēns izmanto optisko burtu atpazīšanas programmu, kas jebkuru ieskenētu tekstu pārveido tādā formātā, lai to var lasīt balss sintēzes programma. Mācīties palīdz arī mācību audiogrāmatas, multimediju vārdnīcas un enciklopēdijas.

Skandināvijā un Lielbritānijā 8–10 procenti skolēnu mācību procesā un pārbaudes darbos izmanto adaptīvās tehnoloģijas un veiksmīgi nokārto visus pārbaudes darbus.

 

Vērts zināt!

Ir daudzi slaveni, radoši un veiksmīgi ļaudis, kam bijusi šī smadzeņu īpatnība. Daudzi no viņiem uzsvēruši – sasniedzu dzīvē daudz, neraugoties uz savu disleksiju vai par spīti tai.

Lūk, daži cilvēki ar disleksiju:

* izgudrotāji Tomass Edisons un Henrijs Fords;

* mākslinieki Endijs Vorhols, Pablo Pikaso un Ogists Rodēns;

* rakstnieki Frānsiss Skots Ficdžeralds un Agata Kristi;

* aktieri Toms Krūzs, Robins Viljamss, Kianu Rīvzs;

* mūziķis Džons Lenons;

* ASV prezidents Džons F. Kenedijs;

* Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils.

 

* Rakstā izmantota Rokasgrāmata vecākiem, kuru bērniem ir disleksija. To var lasīt arī internetā:

www.disleksija.lv

 

 

Noderīgi

Internetā atrodami dažādi tiešsaistes testi, ko var mēģināt izpildīt, piemēram, www.advancedassessments.co.uk

vai www.bdadyslexia.org.uk

 

 

Lasiet arī pieredzes stāstu par dzīvi ar disleksiju Bērnus ar disleksiju mēdz norakstīt. Ellai Petrovai tā nav liegusi apgūt septiņas valodas

 

LA.lv