Ilze Kuzmina: “Dziju nepērciet, gādājiet datorus!” Vai skolas no vecākiem prasa par daudz? 1
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vasaras sākumā izskanējusi Izglītības un zinātnes ministrijas ideja Izglītības likumā kā individuālu mācību piederumu iekļaut viedierīci ar interneta pieslēgumu, kas būtu jāsagādā vecākiem, kaut arī tiesībsarga nokritizēta, nekur nav pazudusi.
Ministrijas sagatavotais informatīvais ziņojums paredz, ka viedierīces būs nepieciešamas, tikai nu vairs nav skaidri pateikts, kurš par tām maksās.
Var paredzēt: ja tomēr datora, planšetes vai viedtālruņa iegādi noteiks par vecāku pienākumu, kāds aizies pat uz Satversmes tiesu, jo tik dārgu mantu iegāde nesaskan ar valsts konstitūcijā solīto bezmaksas izglītību.
Turklāt: nenoliedzami, ka datoru un citu viedierīču izmantošanu izglītībā veicina pandēmija un attālinātās mācības.
Ja vecāki paši godīgi ievērojuši visus pandēmijas ierobežojumus un tagad niknojas, ka saslimušo skaits pieaug pārāk vaļīgu robežu dēļ, viņi būs vēl jo niknāki, ja attālināto mācību dēļ būs jāver vaļā maks. Un šis sašutums būs tikai taisnīgs.
Turklāt, kā pierāda nesena diskusija sociālajā tīklā “Facebook”, daļa vecāku uzskata, ka jau tagad skolas materiālā ziņā no vecākiem prasa par daudz.
Kāda māmiņa bija pārpublicējusi Izglītības kvalitātes valsts dienesta skaidrojumu, kurā melns uz balta teikts, ka materiāli, kas nepieciešami mācību satura apguvei, jānodrošina izglītības iestādei.
Piemēram, apgūstot adīšanu, jānodrošina dzija, bet, mācot zīmēt, skolai pašai jāgādā krāsas.
Tikai gadījumā, ja skolēns pats nevēlas izmantot skolas piedāvātos materiālus vai vēlas radīt priekšmetu vai produktu savām vajadzībām, tie jānodrošina vecākiem. Piemēram, ja vēlas, mācoties šūt, uzšūt svārkus, ko paturēs.
Māmiņa, publicējot šo dienesta skaidrojumu, priecājās, ka nu varēs izvairīties no liekiem tēriņiem: skolām tātad esot nauda visiem šiem pirkumiem, lai tik maksā ragā.
Diskusijā piedalījās gan māmuļas atbalstītāji, gan vecāki, kas atzina: ģimenes budžets sevišķi necieš, ja jāiegādājas vien tādas lietas kā krāsas, aplikāciju papīrs, retu reizi dzijas kamols, auduma gabals vai pārtikas produkti mājturībai.
Atradās arī situācijas zinātāji, kuri skaidroja, ka skola jau var sagādāt miltu šķipsnu, olas drisku un piena šļuku, lai bērns saprot pankūku cepšanas tehnoloģiju, bet visiem ko nogaršot no tāda mazumiņa gan nebūs.
Tāpat: vai bērns priecāsies, ja paša adītu cimdu tūdaļ izārdīs, lai mācītu adīt nākamajam. Patiesībā: diez vai bērnam apgūtā adīšana šķitīs vērtīga prasme, ja radītais darbiņš tiks uzreiz iznīcināts.
Daļai vecāku arī šie argumenti neko nenozīmēja: sak, teorētiski vecākiem nekas nav jāpērk un man vienalga, kā tas izskatās praksē.
Pati esmu no tiem vecākiem, kam nav grūti sagādāt mājturībai vajadzīgās lietas, jo sevišķi, kad redzu, ar kādu prieku meita kopā ar klasesbiedrenēm gatavojas tām stundām, kur mācīs kulinārijas noslēpumus.
Nenoliedzami, daļa sajūsmas rodas tāpēc, ka stundas beigās varēs arī pamieloties.
Taču situācijas ģimenēs var būt dažādas un nav pareizi, ka skolas bieži vien vecākus nemaz neinformē par to, ka viņiem ir izvēles iespējas. Arī diskusijā bija redzams, ka daudziem vecākiem tas ir jaunums.
Vecāku disputs parādīja, cik nošķirtas ir vecāku un ierēdņu pasaules: kamēr ministrijā domā, ka vecāki tomēr varētu paši pirkt bērniem datorus, mammas un tēti sociālajos tīklos plēšas, vai ļaut bērniem uz mājturības stundu skolā paņemt miltu sauju.
Un arī valstī atkal viena roka nezina, ko otra dara: kamēr viena iestāde skaidro vecākiem viņu tiesības nepirkt sīkumus, cita gatava uz ģimenes pleciem uzlikt patiešām smagus tēriņus.
