Latvijas vēstnieks Ukrainā Ilgvars Kļava: Cilvēki ir saglabājuši cilvēciskumu un apņēmību uzvarēt 7
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2022. gada 24. februāris. Ceturtdiena. Daudziem no mums tā būtu bijusi parasta diena, kad dodamies darba gaitās, uz skolu, atpūšamies vai veicam citas lietas. Taču tās dienas rīts pārsteidza visu civilizēto pasauli – katrs, kurš ieslēdza radio, televīziju vai ieskatījās ziņu lentē internetā, no rīta ieraudzīja šokējošo vēsti – Ukrainas pilsētas saņem raķešu triecienus; Krievija sākusi vispārēju iebrukumu Ukrainā.
Katrs no mums tagad noteikti atceras tās dienas emocijas – ko izjuta, ko domāja. “Latvijas Avīze” vairākām amatpersonām un citiem ļaudīm arī aicināja atcerēties dienu pirms gada un kas šā gada laikā pārdzīvots.
1. Kā jūs tagad atceraties 2022. gada 24. februāri? Kādas bija jūsu sajūtas un rīcība, kad uzzinājāt par Krievijas uzbrukumu Ukrainai?
2. Kādas izmaiņas šī gada laikā esat pats piedzīvojis vai ievērojis sev apkārt?
Ilgvars Kļava, Latvijas vēstnieks Ukrainā
1. 24. februāra rītā biju savā darba vietā – Latvijas vēstniecībā Kijivā. Jautājums – būt vai nebūt pilna mēroga karam – virmoja gaisā jau vairākus mēnešus pirms 24. februāra.
Kara iespēju nekad nebiju izslēdzis, kaut gan racionālie apsvērumi lika domāt, ka Krievijai nav pietiekami daudz spēku, lai sasniegtu tos tālejošos mērķus, par kuriem jau iepriekš ziņoja mūsu NATO partnervalstu izlūkdienesti. Tomēr Krievijas prezidenta arogance un pašpārliecinātība bija tik liela, ka racionālie apsvērumi tika nobīdīti malā un Krievija sāka pilna mēroga karu.
24. februāris, no vienas puses raugoties, bija šoks, no otras puses – zināms apskaidrības brīdis, jo tas, par ko mēnešiem ilgi visi runāja un spekulēja, beidzot bija sācies.
Jau pirmajās stundās bija dzirdami Krievijas palaisto raķešu sprādzieni Kijivā un tuvākajā apkārtnē. Pilsētā bija dzirdamas pretgaisa aizsardzības sirēnas un gaisā – kara aviācijas radītais troksnis, tikai nebija zināms, vai tās ir Ukrainas vai Krievijas lidmašīnas. Visticamāk, ka tās bija gan vienas, gan otras.
Kijivā tobrīd bija arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš deva rīkojumu evakuēt vēstniecību. Mēs rīkojāmies atbilstoši situācijai – samērā īsā laikā sagatavojāmies vēstniecības evakuācijai.
2. Gada laikā bijis ļoti daudz notikumu, un vienlaikus šķiet, ka gads ir pagājis ļoti ātri.
Mainījies ir viss: ikdiena, darba apstākļi, sadzīve, pretimnākošo cilvēku sejas, mediju ziņu saturs… Pirmajā vietā ir ziņas no frontes par ieguvumiem un dažubrīd arī zaudējumiem. Gaisa trauksmju sirēnu skaņa ir kļuvusi par akceptētu realitāti.
Bet tajā pašā laikā Kijiva un pārējā Ukraina turpina funkcionēt – lai arī kara laika apstākļos. Cilvēki ir saglabājuši cilvēciskumu un apņēmību uzvarēt. Bet, nav šaubu, no kara ir noguruši visi, jo ik dienu tiek maksāta milzīga cena. Cilvēki vēlas, lai viss beigtos pēc iespējas drīzāk un, protams, ar Ukrainas uzvaru.
