Trakie rīdzinieki aizsāk jaunu tradīciju 1
Par Gaiziņu bija teiciens, ka tad, kad ap Daugavu pie Rīgas braucot ratos, Gaiziņkalna augstienē vēl braucot ragavās, un, kad Zemgalē rudzu lauki jau zaļo, Gaiziņa piekalnēs vēl sniegs. 30. gados Gaiziņkalnā trenējās Latvijas slēpotāju izlase, arī vairākkārtēja Latvijas meistare slēpošanā un slalomā, 1936. gada olimpisko spēļu dalībniece Mirdza Martinsone. Viņa ir prototips Ilzes Kalnāres “Sniega Rozei”, ko var saukt par himnu prozā Gaiziņam un slēpošanai. Šajā stāstā ir uzburts Sniega Rozes nakts brauciens lielajās kamanās no Mārcienas stacijas uz apmešanās vietu Gaiziņos. Un tad kāpiens tornī: “Pa apsarmojušajām skatu torņa kāpnēm, kas dīvaini čīkstēja zem apkaltajiem zābakiem, Sniega Roze uzkāpa pašā augšā. Tur viņa stāvēja kā sastingusi baltajā mēness gaismā un skatījās melnajā mežu svītrā pie apvāršņa.”
Gaiziņš bija iecienīts tūrisma objekts, un tā apkaimē tika piedāvātas vairākas nakšņošanas vietas. 1936. gada Lieldienās netālu no Gaiziņa – Kulitēnu tūristu mītnē – pavadīt svētku laiku un slēpot bija apmetusies padsmit cilvēku liela kompānija no Rīgas, dažādu profesiju pārstāvji, viņu vidū arī slēpotāja M. Martinsone. Kulitēnos atpūtas brīžos skanēja mūzika, dziesmas. Pašdarbības teātra aktieris Bruno Kalniņš izdomāja, ka visiem jāpārģērbjas un jāsarīko karnevāls. Tā, dažnedažādi saģērbušies, visi slēpoja uz kalnu. Un kopš tās reizes katru gadu rīkoja karnevālu.
