“Lētāk ir visu nopirkt lielveikalā!” Laucinieki sašutuši par Gulbes publiskajiem izteikumiem, ka bads nedraud, jo “pietiek vien iestādīt kartupeli un paņemt vistu” 1
Plašākas diskusijas sociālajos tīklos izraisījušas Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītājas Ingūnas Gulbes izteikumi TV24 raidījumā “Dienas personība” par dzīvi laukos, kas daudziem, īpaši pašiem lauciniekiem, šķituši atrauti no realitātes.
Viņa, komentējot tēmu par gaidāmo cenu kāpumu visās jomās TV24 raidījumā “Dienas personība”, piebilda, ka “tagad ir pavasaris, mums ir iespēja laukos iestādīt kādu lieku kartupeli, kāpostu, braukt, palīdzēt, apkopt, un pēc tam būs ko ēst. Tāpat laukos vēl var paņemt kādas vistas, lai tās izaug pa vasaru, un tad būs olas, tāpēc par to tik ļoti nav jāuztraucas.” Viņa iedrošina, “bads Latvijai nedraud, bet cenas būs lielas!”
Taču šie izteikumi daudzos izraisījuši ne tikai neizpratni, bet arī asu reakciju. Cilvēki, kuri ikdienā dzīvo laukos, norāda, ka šāds skatījums ir pārlieku vienkāršots un pat maldinošs. Viņuprāt, ideja, ka pietiek vien “iestādīt kartupeļus un paņemt vistas”, lai nodrošinātu sev iztiku, ignorē virkni būtisku faktoru – sākot no izmaksām un darba apjoma līdz infrastruktūras un cilvēkresursu trūkumam.
Kāda lauku iedzīvotāja savā ierakstā sociālajos tīklos skarbi apraksta ikdienu ārpus pilsētas, uzsverot, ka romantizētais priekšstats par mierpilnu un pašpietiekamu dzīvi dabā jau sen neatbilst realitātei.
“Protams, sen ir pierasts pie tā, ka TV runā totālas muļķības un izskan absurdi saukļi. Jo tie, kuri runā, dzīvo uz citas planētas. Ingūna Gulbe droši vien nav bijusi laukos vismaz 30 gadus. Jūrmalas villas un biezie pierīgas rajoni neskaitās. Ai, es jau vienmēr tiku sapņojusi par mājiņu pie ezera lielpilsētas tuvumā, nu tā, lai būtu gan apmaksāts darbs un sociālā dzīve, gan miera osta! Taču laika gaitā sapratu, ka ir jābūt stipri vien bagātam vai arī jau jāpiedzimst tādā vietā.
Kāda tad ir tā reālā lauku dzīve mūsdienās?! Tā ir kaut kas līdzīgs dzīvei uz Marsa. Tas ir lokdauns. Tas ir tad, kad pat sunim tikšanās ar homo sapiens ir ekstremāls piedzīvojums. Sen vairs nav tie laiki, kad katram lauciniekam mājās bija cūkas, govis, zosis, kad visi rīkoja talkas un varēja paši sevi uzturēt.
Lauku dzīve vēl kaut kā pīkst. Laucinieks kā mūks vai mūķene savā viensētā vēl cīnās par izdzīvošanu un ik mēnesi piedzīvo smagu eksistenciālo krīzi, – pakot vai nepakot čemodānus, lai brauktu prom?! Žēl, ka neviens nav veicis pētījumus, kā cilvēka psihi ietekmē gadiem ilga izolācija?! Nu, ja kāds no Rīgas Gulbes iedvesmots, plāno pārcelties uz laukiem, lai vispirms palasa grāmatas par vientuļniekiem tuksnesī vai izdzīvotājiem Aļaskā.
Dažreiz paklausoties muldoņās, top skaidrs, ka par dzīvi laukos ir tikai fantāzijas, – dārzeņi paši aug, vistas un govis pašas aug, kamēr tu čīlo šūpuļkrēslā ar svaigi spiestas sulas glāzi. Jā, laukiem ir savas privilēģijas, – svaigs gaiss, iespēja izaudzēt eko pārtiku, miers un klusums, nekāda krimināla, jo cilvēku praktiski vairs nav.
Cik mūsdienās izmaksā uzturēt to pašu govi vai cūku? Kaut vai vistu?!
Patiesībā tas ir ekstremāls un dārgs prieks. Lētāk ir visu nopirkt lielveikalā. Lai to pašu dārziņu uzturētu, ir vajadzīgas čaklas rokas, benzīns, jā, tas pats benzīns un mēsli!
Lopiem ir vajadzīga silta kūts un barība. Lopi nerodas no zila gaisa. Tām pašām vistām vajag drošu mājiņu, jo lapsas un vanagi arī grib ēst. Patiesībā, tu strādā laukos pa nullēm vai esi pat mīnusos. Lauku dzīve – dārgs hobijs. Ja vēl gribi lauku dzīvi ar ērtībām, bez lieliem parādiem neiztikt. To pašu māju izremontēt, lai ziemā nenosaltu, vajag milzu summas!
Un galvenais, nav vairs laukos to veču, kurus varēji darbā sarunāt, kuri visu prata. Tagad jālīgst firmas par lielām summām un darba kvalitāte arī vairs nav kā senāk. No kurienes cilvēkam laukos būs tādas naudas?! Piemēram, lai nopirktu ziemai malku, uzreiz galdā jāliek vismaz 1000 eiro! Vīriešiem te darbs vēl ir pie lielsaimniekiem vai mežā. Dabūt oficiālu darbu – diezgan sarežģīti, bet par neoficiālo var arī algu nesamaksāt. Un vispār, ir jābūt jaunam un spraunam, ja esi izlēmis dzīvot laukos. Ļoti vēlams, ar otru pusīti. Jo vienam nav viegli, bet atrast laukos otru pusīti ir vēl neiespējamāk, nekā oficiālu darbu. Jo cilvēku nav!
Mājražošanas?! Lieliski! Ja vien Tev vai tavai otrai pusītei ir oficiāls darbs ar normālu algu, tad vēl var atļauties šo dārgo hobiju.
Jo problēma atkal tā pati – cilvēki laukos izmiruši un emigrējuši prom. Var, protams, uz Rīgas tirgiem braukt, bet te atkal – transports, atļaujas utt. Un, jā, laukos ir vajadzīga mašīna, lai būtu mašīna, vajadzīgs darbs, lai būtu darbs, vajadzīga mašīna. Un benzīns! Un traktors! Un visvisādi pričendāļi traktoram un remonti, teh apskates utt. Jo darba vietas tāpat kā skolas, med punkti mēdz atrasties ļoti tālu no dzīves vietas. Jā, ir sabiedriskais, vēl ir, bet tad jārēķinās ar daudzām stundām nīkšanas pieturās.
Neviens lauku rads nevienu mūžīgi barot netaisās. Ir man kādreiz bijuši pilsētas viesi, kas pirmās 3 dienas spiedz sajūsmā no lauku dzīves, bet 4.dienā sāk jukt prātā no garlaicības un šausmināties, kā vispār laukos var dzīvot?! Ja agrāk te bija tikai ļoti daudz ērču, odu, mušu, masalu un dunduru, tad tagad čum un mudž no čūskām, jo meži izgriezti, čūskas klīst pa lauku sētām. Tā ir realitāte ar kuru jārēķinās. Un vispār, mūsdienu cilvēks ir sen atradis no fiziska darba. Grib visu ātri un uzreiz. Grib dzīvot tā, kā pa TV rāda, tāpēc nonāk kredītu jūgā. Darbs attālināti? Nu, ja strādā ministrijā, dzīve laukos var kļūt par paradīzi. Bet tā?!
Tā ir jārēķinās ar to, ka bez dzīvas komunikācijas paliec jocīgs, baidies no cilvēkiem un vispār ej sviestā, jo cilvēks gluži nav antisociāls radījums, – ir vajadzīgi citi cilvēki, SAVĒJIE, kuri sapratīs!
Es pēc daudziem gadiem lauku dzīves bieži sapņoju par dzīvi milzīgā pilsētā, kur būtu iespējams savējos sameklēt. Jā. Jo esam atšķirīgas būtnes. Jo mazāk cilvēku, jo naidīgāki paliekam – ievērots.
Es vēl naivas runas runāju kovidlaiku sākumā, ka vajag apvienoties, dzīvot kā kopienām. Taču jau tad to nevarēja. Tagad esam sašķelti un šķeļ vēl negantāk kā senāk. Tāda sajūta, ka vēlas panākt, lai katrs dzīvotu viens pats četrās sienās.
Vienīgā kopiena, kas vēl varēja eksistēt, ir ģimene vai radu saime.
Tādas vēl ir. Stipra ģimene jeb saime kā kodols, necaurlaužams. Taču arī šo parādību sen jau kā tiecas iznīcināt. Bet svešām kopienām es vairs neticu. Principā, dzīvojot zem kāda pakļautībā, kuram tu neesi ne rads, ne draugs, ir iespējams nonākt verdzībā un materiālā atkarībā. Neesat naivi!
Tā nu es te īsumā aprakstīju dzīvi laukos no sava skatu punkta kā viena no pēdējiem Latvijas iedzīvotājiem, jo tālāk aiz manis ir tikai Krievija.
Atgriezt cilvēkus laukos varētu tikai un vienīgi Brīnums. Nu, tas būtu tad, kad vairs nebūtu kaklakungu, kas diktē cenas, noteikumus un visus savā starpā naido.”
