Kultūra
Kultūrpolitika

Iespēja piespiest “pauzi”. Saruna ar dramaturģi un rakstnieci Rasu Bugavičuti-Pēci0


Rasa Bugavičute-Pēce: “Ka mēs bez kultūras nevaram, un to šobrīd visi no jauna saprotam, tas gan ir fakts.”
Rasa Bugavičute-Pēce: “Ka mēs bez kultūras nevaram, un to šobrīd visi no jauna saprotam, tas gan ir fakts.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Dramaturģes, rakstnieces RASAS BUGAVIČUTES-PĒCES grāmata “Puika, kurš redzēja tumsā” (izdevniecība “Latvijas Mediji”) izvirzīta Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA) kategorijā “Labākie darbi bērniem”. Tomēr viņas paveiktais par savu autori runā spilgtāk, nekā to spētu jebkādas uzslavas.

Rasas Bugavičutes-Pēces lugas un dramatizējumi iestudēti vairākos Latvijas neatkarīgajos teātros, gandrīz uz visām profesionālajām Latvijas skatuvēm, vairākos ārzemju teātros, kā arī Latvijas Nacionālajā operā un baletā.

Viņa rakstījusi scenārijus koncertiem, svētku sarīkojumiem, deju lielizrādēm, Dziesmu un deju svētku – gan Skolu jaunatnes, gan Vispārējo – koncertiem, arī dziesmu tekstus. Ir scenārija autore vairākām filmām, televīzijas seriāliem, radio iestudējumam. Vadījusi Latvijas Dramaturgu ģildi, rīkojusi jaunās dramaturģijas darbnīcas un dramaturgu lasījumu “10 minūtes slavas” un “36 stundas”. Iznākušas divas viņas sarakstītas grāmatas.

Raugoties uz visu padarīto, grūti noticēt, ka Rasai tikai nupat janvārī apritēja 32 gadi. Un vēl pārsteidzošāk tas, ka pie visa paveiktā tikai tagad, pēdējā gada laikā, viņas vārds sabiedrībā izskan pelnītā skaļumā.

Pērn par scenāriju izrādēm “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” (Liepājas teātris) un “Zenta Mauriņa” (“Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”) Rasa saņēma “Spēlmaņu nakts balvas” nomināciju kategorijā “Gada sasniegums oriģināldramaturģijā”.

Bet jau otrais gads viņai aizrit grāmatas “Puika, kurš redzēja tumsā” zīmē: par to Rasa šī gada sākumā saņēma Liepājas Kultūras gada balvu, tāpat grāmata izpelnījusies nomināciju gan grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele”, gan arī Latvijas Literatūras gada balvas bērnu un pusaudžu literatūras sadaļā.

Dzejniece Anna Auziņa par grāmatu “Puika, kurš redzēja tumsā” raksta šādi: “Autore jūtīgi un precīzi parāda līdz šim kultūrā un literatūrā tikpat kā neatspoguļotu realitāti. Stāstījums bez tīšas iežēlināšanas atklāj diezgan skarbu bērnību, kā arī sociālas problēmas, kas mūsu sabiedrībā skar cilvēkus ar invaliditāti.”

Literatūrzinātniece Lita Silova papildina: “Kad visas varavīksnes krāsas sastājas vienuviet, tad fizikāli parādās baltās krāsas varenums. Rasas Bugavičutes-Pēces “Puika, kurš redzēja tumsā” provocē ieraudzīt, cik patiesībā krāsaina ir tā pasaule, kuru no citiem slēpj nezināšanas, nesaprašanas, arī neredzēšanas (tiešā un pārnestā nozīmē) tumsa.”

Savukārt rakstniece Evija Gulbe pamanījusi vēl citu tumsas slāni: “”Puika, kurš redzēja tumsā” ir reālistiska un emocionāli spēcīga grāmata par tumsu, kas nav tikai apgaismojuma neesamība; par neredzīgumu, kas skāris ne tikai acis; par zēnu, kurš redzēja tumsā un ar sirdi.”

– Par grāmatu “Puika, kurš redzēja tumsā” šopavasar saņēmāt Liepājas Kultūras gada balvu un divas nominācijas Latvijas mēroga balvām. Kā jūtaties pēc atzinību biruma?

R. Bugavičute-Pēce: – Jūtos neticami joprojām! Par Liepājas Kultūras balvas saņemšanu neko nenojautu līdz pēdējam brīdim – kolēģi un zinātāji ļoti viltīgi pamanījās no manis šo faktu noturēt slepenībā, tāpēc

balvas saņemšanas brīdī varēju tikt pie patiesa un nepastarpināta pārsteiguma un gandarījuma.

Vienmēr prieks, ka Liepāja un liepājnieki novērtē to, ko daru, jo man ļoti patīk būt daļai Liepājas.

Savukārt LALIGABA nominācija noteikti dod arī milzīgu profesionālo atbildību pret paveikto un vēl tikai plānoto, jo darbu atzinīgi ir novērtējuši tieši jomas profesionāļi, kas ir milzīgs kompliments, par kuru esmu ļoti pateicīga.

– Vienmēr tiek uzsvērts, ka pati nominācija jau ir balva, un galā balvu saņem tikai viens. Vai ir kāds no LALIGABA konkurentiem Bērnu un pusaudžu grāmatu kategorijā vai citās nominācijās izvirzītajiem, par kuru turat īkšķi?

– LALIGABAS kontekstā noteikti turu īkšķi par Sabīni Košeļevu, kura ir mana kursabiedrene no Liepājas Universitātes Rakstniecības studijām. Viņa ir brīnišķīga būtne, kura raksta tieši tā, kā man patīk, un es tiešām ceru, ka viņa turpinās lasītājus – tostarp mani – pārsteigt vēl ar daudziem jaudīgiem un patiesiem darbiem.

– “Puika, kurš redzēja tumsā” izskanējis skaļi un tālu. Vai gaidījāt, ka tā būs, ka šī tēma tik ļoti uzrunās cilvēkus?

– Vai gaidīju, ka tik ļoti uzrunās, – grūti nu vairs spriest! Es vienmēr maksimāli cenšos ticēt saviem darbiem, tāpēc arī “Puikam…” ticēju un turpināšu ticēt līdz pēdējam. Manuprāt, grāmatā uzrunājošākais ir tas, ka lielākā daļa no mums vismaz kaut kādā aspektā ar grāmatā uzrakstīto spēj asociēties, jo

mēs visi esam gājuši cauri pieaugšanai un zinām, ka tas ir sarežģīts process.

– Varbūt ir bijusi kāda atsauksme, kas jums šķiet īpaši aizkustinoša vai pārsteidzoša?

– Visnegaidītākā laikam ir bijusi Undīnes Adamaites recenzija “Baltais spieķis vārdā Jēkabs” žurnālā “Teātra Vēstnesis”, kurā tiek runāts gan par izrādi, gan grāmatu, un, manuprāt, tādu recenziju dēļ ir vērts censties.

Savukārt no personiskajām vēstulēm, kuras esmu saņēmusi, vienu – īpašāko – nevar nosaukt, jo tās visas man nozīmē miljonu un sit pušu jebkuru nomināciju vai balvu, jo nozīmē, ka grāmata ir paveikusi galveno – tā ir uzrunājusi lasītāju tiešā trāpījumā tiktāl, ka viņš ir gatavs atklāt par sevi kaut ko ļoti intīmu.

– Patlaban visa ārējā dzīve šķiet apstājusies, tomēr rakstnieka dzīvē jau būtisku izmaiņu nav. Atceros, jau iepriekšējā sarunā teicāt, ka padomā jauna grāmata. Kādi darbi šobrīd ir uz rakstāmgalda?

– Jā, patiesībā es tiešām savā profesijā un radošajā darbā jūtos pasargāta no šā brīža kataklizmām, jo darbi, kas man ir jāraksta šobrīd, tiks realizēti pusgada – gada – divu gadu attālumā no šodienas! Tā kā tādā ziņā rakstoši radošie prāti noteikti var vienkārši turpināt iesākto, atvelkot elpu no piespiedu socializēšanās. Jo, kā mēs labi zinām – latviešu rakstnieks taču ir introverta parādība…

Šobrīd Tallinas teātrī “Vaba Lava” Valters Sīlis attālināti iestudē izrādi, kurai tekstu esmu rakstījusi es, nosaukums ir “Man bija brālēns”. Kas interesanti – izrāde apzināti tiek iestudēta tā, lai to būtu interesanti skatīties gan tiešsaistē un ekrānos, gan arī klātienē.

Tā ir pilnīgi jauna pieredze – ar tehnoloģiju palīdzību turpināt to, kas patiesībā pieprasa klātbūtni.

Paralēli tam rakstu nākamo sezonu seriālam “Lielie Muļķi”, kā arī libretu koncertuzvedumam bērniem “Muš-ūžīgais lidojums”, kas iekļauts Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” piecu gadu jubilejas ietvaros, un citus darbus. Tomēr nevar noliegt, ka šā brīža situācija un dzīves tempa samazināšanās būtiski arī palēninājusi domāšanas ātrumu, un tas ir mokošs jaunums.

– Vai ir radies laiks izmantot kultūras/pašizglītības piedāvājumu internetā vai, tieši pretēji, dzīve kļuvusi noslogotāka? Un no otras puses – vai sajūtat, ka aug sabiedrības pieprasījums pēc kultūras?

– Šobrīd cenšos sekot līdzi tam, kas iepriekš nebija iespējams, jo visu laiku lidot no punkta A uz punktu B būtu bijis par pinķerīgu! Tagad iespējams noskatīties Londonas Nacionālā teātra izrādi “Trīs vīri kūrortā” vienā vakarā, bet nākamajā jau “Trīs māsas” Novosibirskā.

Ja runājam tieši par teātra piedāvājumiem, tad šobrīd tiešsaistes iespējas ir tiešām neticami milzīgas.

Vienu vakaru online tiešraide no Klaipēdas Drāmas teātra, citu – Šaubūnes teātra tiešraide. Tāpat arī skatos vietējo teātru piedāvājumu. Noteikti necenšos noskatīties visu, bet šo to gan. Bērni jau pa vairākiem lāgiem pieprasa skatīties “Putnu operu”. Skaisti!

Un tomēr – katra jauna tiešraide liek arvien vairāk gaidīt brīdi, kad būs iespēja atgriezties pie “dzīvās kultūras” patēriņa, jo tiešsaiste ļauj skatāmajam nesagatavoties un nesakoncentrēties tik spēcīgi, tāpēc arī pēcgarša ir blāva. Iespēja piespiest “pauzi” visu bojā.

Par sabiedrības pieprasījumu pēc kultūras – grūti spriest, vai tas noteikti pieaug.

Taču, ka mēs bez kultūras nevaram, un to šobrīd visi no jauna saprotam, tas gan ir fakts. Tiešsaistē rādītajām izrādēm ir milzīgi augsti skatījumu reitingi. Jā, arī tām, par kuru skatīšanos jāsamaksā simboliska samaksa.

– Kā vērtējat Latvijas rīcību koronavīrusa krīzē, kā to jūt Liepājā?

– Domāju, slimības izplatības ātrums un apjoms šobrīd runā pats par sevi – manuprāt, pagaidām tas ir tik zems tieši tāpēc, ka ierobežojumi tika ieviesti pietiekami operatīvi. Liepājā viss tiek realizēts veiksmīgi, pašvaldība ļoti regulāri cenšas sabiedrību informēt par ierobežojumu atjauninājumiem, arī atgādina par jau esošajiem noteikumiem.

Tālākais ir katra personiskā atbildība, un netrūkst arī tādu, kas spurojas noteikumiem pretī, vismaz verbāli.

Domāju gan, ka bieži vien tā ir aizsargreakcija, jo daudziem šis laiks ir ne tikai emocionāli, bet arī finansiāli smags un mulsinošs, bet, ja man jāizvēlas viena pārliecība, kurai sekot, tad izvēlos to, kura rūpējas par manu un manu līdzcilvēku veselību.

Mūsu ģimenē ir ne tikai divi trīsgadnieki, bet arī mana astoņdesmitgadīgā babiņa, tāpēc lieki sevi ar konspirāciju jautājumiem nenomoku, jo apzinos, ka man viņus visus vajag veselus, un viss.

– Kas pašreizējā situācijā satrauc visvairāk un kas, tieši pretēji, dod cerību?

– Satraukums šobrīd neko nelīdzēs, jo ir tā, kā ir, tāpēc darām visu, lai mums kopā – mājās – būtu labi un omulīgi, un tas tiešām palīdz.

– Kā jums šķiet, vai pēc šī notikuma pasaules ritms mainīsies vai arī kā gumijas bumbiņas atlēksim atpakaļ iepriekšējā kārtībā?

– Domāju, ka ļoti liela daļa sabiedrības aši, aši steigs darīt visu iespējamo, lai pasaule atkal būtu tāda kā iepriekš, bet

ļoti ceru, ka no šīs “piespiedu pauzes” es tomēr saglabāšu sevī zināmu lēnprātību.

Joņošana pa riņķi vien un pašpieņemtu normu bezgalīga izpildīšana veikli mūs noved pie trula stāvokļa, kurā viegli izdegt, to pašam pat nepamanot. Vai tas ir ko vairāk vērts? Stipri šaubos.

Saistītie raksti

Vienlaikus es domāju, ka tiešsaistes strādāšanas apjomi tiešām pieaugs milzīgos apmēros, bet tas noteikti dos savas priekšrocības dzīvajai tēlotājmākslai.

Varbūt kafejnīcās tāpēc cilvēki spēs nolikt malā telefonus, kad satiksies ar saviem draugiem un paziņām, mīļajiem, kas zina… Šis viss ir viens apbrīnas vērts sociālais eksperiments! Pat ja tas tāds nav.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ZD
Zane Dzene
Kultūra
Aktuālā kino izlase
1 diena
LE
LETA
Kultūra
Austrija pašnodarbinātajiem māksliniekiem maksās 1000 eiro ikmēneša pabalstu
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Tapusi dokumentālā īsfilma par pirmo zināmo Latvijas džeza pianistu
2 dienas

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Latvijā atklāts viens jauns Covid-19 inficēšanās gadījums
10 minūtes
Raivis Šveicars
Ekonomika
Kur “audzē” citronskābi, antibiotikas, vitamīnus un vakcīnas? “Biotehniskā centra” noslēpumainie bioreaktori
1 stunda
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Vai maija pēdējā diena būs saulaina? Laika prognoze svētdienai
1 stunda
LE
LETA
Veselam
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija atklāj, kas ārkārtas situācijas laikā visvairāk satrauc pieaugušos
19 minūtes