Di Kaprio, kurš izdzīvoja, un jēlas bizona aknas. Nedēļas filmas recenzija 0
Hjū Glāsa liktenis iedvesmojis uzņemt jau otro pilnmetrāžas mākslas filmu, un tā ir viena no šā kino gada vispārliecinošākajām lentēm, ceļā pēc “Oskariem” apbruņojusies ar 12 nominācijām. Režisora Alehandro Gonzaleza Injaritu un aktieru Leonardo di Kaprio un Toma Hārdija trijotne Misūri upes krastos radījusi skarbu izdzīvošanas stāstu, kas aizsākas traperu nometnē pirms asiņaina indiāņu uzbrukuma.
Hjū Glāsa vārds amerikāņu mitoloģijā ir iesēdies uz palikšanu un, protams, pateicoties Leonardo di Kaprio vārdam, tas nu atkal ieguvis jaunu spozmi, skatītāju aizvedot gandrīz divsimt gadu senā pagātnē. Toreiz vārdam “zinātājs” bija cits svars, un Glāss bija viens no retajiem, kas tiešām pārzināja Misūri upes baseinu. Milzīgajā teritorijā, kas aptver vairākus štatus, ūdens izgrauztie kanjoni un mežu masīvi mijas ar teju bezgalīgiem laukiem un bīstamām klintīm, kurās sevi par galvenajām pasludinājušas savā starpā konfliktējošas indiāņu ciltis, pēc sentēvu paražām pārtiekot no medījumiem, bet no baltajiem cilvēkiem iepērkot šaujamos un munīciju, lai glābtu paši savu ādu un no savām zemēm patriektu ienācējus.
Visam pa vidu trāpījās Glāss, kura noslēpumainā pagātne – tajā, ja var ticēt nostāstiem, ir bijusi arī pirāta karjera – rada daudzus neatbildētus jautājumus kapteiņa Endrjū Henrija vīru sarunās. Viņi jau vairākus mēnešus medī bebrus, lai ādas pēcāk pārdotu, un neuzskata Glāsu par pašu uzticamāko vīru uz zemes – jo īpaši jau Džons Ficdžerals un jo īpaši jau tādēļ, ka Hjū ir dēls, kura māte ir indiāniete. Taču tieši Ficdžeralds vieglas peļņas nolūkos paliek kopā ar Glāsu, viņa dēlu un Bridžeru, kad Hjū tomēr izdzīvo pēc grizli lāča uzbrukuma, tomēr ne viss rit pēc alkatīgā vīrā plāniem. Proti, Glāsa dzīvotgriba un atriebības kāre ir tik liela, ka viņš ne tikai izrokas no kapa, bet arī noiet vairāk nekā 200 jūdzes, lai vaigā skatītu vīru, kas viņam atņēmis tik daudz.
Grods un kinematogrāfisks stāsts, un tieši tā, piemetot dramatismu kāpinošu muzikālo noformējumu, to atklājis pagājušā gadā par filmu “Putncilvēks” “Oskaru” ieguvušais Alehandro Gonzalezs Injaritu. Biogrāfisks materiāls, vesterna motīvi un episks stāsts – šādi viņš vairāk nekā divarpus stundās ekrāna laika pārvērtis Maikla Pankes romāna galvenā varoņa Hjū Glāsa odiseju pēc atriebības, cīnoties ar dabu, par savu eksistenci, atmiņām un emocijām un izvairoties no teju jebkā, ko saprot ar apzīmējumu “Holivudas kino”. Pateicoties operatoram Emanuelam Lubeskim, kurš izmantojis tikai un vienīgi dabisko gaismu, Leonardo di Kaprio varonis ir iemests neapskaužamā situācijā, un viņa ciešanas – gan fiziskās, gan garīgās – ne par gramu neatvieglo viņa izmisīgie centieni izdzīvot. Di Kaprio medijiem sūdzējies, ka jēlas bizona aknas nudien nav tas, kas tiek iekļauts viņa ikdienas maltītēs, un patiešām grūtie filmēšanas apstākļi no darba lika atteikties vairākiem Injaritu filmēšanas grupas cilvēkiem, taču nekas nespēja apturēt Glāsu, un alkas atriebties Ficdžeraldam viņu dzina uz priekšu pat par spīti neskaitāmajiem ievainojumiem, ko viņa miesā atstājuši grizli spēcīgie nagi un zobi.
Ne velti jau pēc “Cilvēks, kas izdzīvoja” pirmizrādes uzvirmoja runas, ka Leo beidzot būs nopelnījis savu “Oskaru” – šogad viņš nominēts jau sesto (!) reizi –, un arī nule kā saņemtais “Zelta globuss” liecina par labu iespējamībai šogad kļūt par Amerikas Kinoakadēmijas laureātu. Šai izredzēto kompānijai pietuvojies arī anglis Toms Hārdijs (nominācija “Labākais otrā plāna aktieris”), kura karjera pēdējos gados piedzīvojusi tādu lēcienu, ka viņu apskaust par to vēlētos ne viens vien. “Cilvēks, kas izdzīvoja” uz “Oskariem” kandidē 12 kategorijās – arī kā labākā filma, par režiju, operatora darbu –, un interesanti, ka Hārdijs piedalījies arī otrā visvairāk nominētajā “Oskaru” lentē – “Trakais Makss: Skarbais ceļš” pēc zeltītajiem vīriņiem tīko 10 kategorijās.
