Lauris Ikaunieks: – Paldies ģimenei, draugiem un draugu draugiem par atbalstu piena lopkopības uzņēmējdarbībā!
Lauris Ikaunieks: – Paldies ģimenei, draugiem un draugu draugiem par atbalstu piena lopkopības uzņēmējdarbībā!
Foto: Anda Krauze

Jaunais zemnieks var paļauties vien uz sevi un savu ģimeni 25

Uldis Graudiņš, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”

“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
Kāda būtu NATO tūlītēja atbilde, ja Krievija raidītu raķetes uz Baltijas valstīm? Komentē NBS kapteinis
Lasīt citas ziņas

 

Lauris Ikaunieks, Sējēja balvas laureāts nominācijā Jaunais veiksmīgais zemnieks, savā zemnieku saimniecībā Druvas Dekšāru pagastā sāka darboties pirms vairāk nekā gada. Šajā laikā viņa piena ražošanas saimniecībā ir veikti būtiski uzlabojumi un izvirzīts mērķis – darba procesu robotizācija un automatizācija. Lauris Ikaunieks intervijā Agro Topam stāsta par jaunā zemnieka gūto pieredzi savas saimniecības pirkšanā un vērtē kooperācijas svarīgumu piena lopkopībā.

CITI ŠOBRĪD LASA

 

– Sveicam ar Latvijā prestižākā lauksaimniecības apbalvojuma saņemšanu! Šā gada laureātu pulkā esat vienīgais Latgales saimnieks, kurš turklāt patstāvīgi darbojas tikai vairāk nekā gadu. Kā kļuvāt par ZS Druvas saimnieku?

– Zemnieku saimniecību Druvas nopirku ar tēva, kurš arī ir piena ražotājs, atbalstu. Mūsu kaimiņi sasniedza cienījamu vecumu, viņu bērni nevēlējās vecāku sākto darbu turpināt, tāpēc izlika saimniecību pārdošanai. Motivācija darboties piena lopkopībā man ir. Ģimenē vērtējām iespēju, ka nākotnē es varētu tēva saimniecību pārņemt. Uz to viss gāja un iet. Kad parādījās izdevība blakus pirkt saimniecību, lēmām, ka tā ir jāpērk. Bija arī citi iespējamie pircēji, taču nevēlējāmies, ka ārzemnieki kļūst par mūsu kaimiņiem.

Kāpēc darbojos ar govīm? Nav man atbildes. Iespējams, tas ir gēnos, kā teic mans draugs Kārlis Ruks. ZS Druvas bija strādājošs uzņēmums ar labiem finansiālās darbības rezultātiem. Meklēju aizdevumu, uzrunāju trīs bankas, man bija galvotājs, zemnieku saimniecība, tomēr atsaucības nebija. Bankas prasīja aizdevuma nodrošinājumu trīskāršā saimniecības vērtības apmērā, turklāt pirmajai iemaksai ir jābūt trešdaļai no aizdevuma summas. Kur es tādu naudu dabūšu – simtus tūkstošu eiro? Kur tādu naudas summu, piemēram, 700 000–800 000 eiro aizdevumam, iegūst jau pieredzējušās saimniecības? Dzīves realitāte atšķiras no tā, ko stāsta nozares vadība un bankas. Nezinu, kā lai jaunais saimnieks sāk darboties? Ja man nebūtu tēva atbalsta, kā es varētu pirkt šo saimniecību? Tas paliktu sapnis! Neviens naudu nedos, ja nu bagāts onkulis citā valstī. Valsts atbalsts ir nulle.

Bez ģimenes, draugu un draugu draugu atbalsta un iedrošināšanas es netiktu galā. Paldies viņiem par atbalstu! Viens gads pagāja no pirmajām sarunām līdz saimniecības pirkumam. Zemkopības ministrijā (ZM) nereti teic – mēs atbalstām jaunos zemniekus, tomēr mana pieredze ir, ka no ministrijas nav nekāda atbalsta. Zemkopības ministram Kasparam Gerhardam vaicāju, kā jaunam saimniekam pirkt saimniecību, ja neviena banka viņam neaizdod naudu. Ministrs atbildēja, ka šo jautājumu risina un būšot atbalsts. Kad būs šāda veida atbalsts jaunajiem zemniekiem? Vai tad, kad vairs nebūs gribētāju darboties lauksaimniecībā? Šādam atbalstam bija jābūt jau pirms 10–15 gadiem. Atvainojiet, drīz muļķu, kas gribēs šādā avantūrā ielaisties, nebūs. Saimnieki piena lopkopības saimniecības pārprofilēs par graudu ražošanas uzņēmumiem. Patlaban jaunais lauksaimnieks var saņemt 40 000 eiro grantu, turklāt nosacījums ir, ka viņam ir jābūt saimniecībai. Protams, 40 000 eiro ir kaut kas sākumam, tomēr šā granta iegūšanai standartizlaide nedrīkst būt lielāka par 70 000 eiro. Pārņemot saimniecību, kā manā gadījumā, saņemt nevar gandrīz neko. Mēs uz savas ģimenes pleciem visu iznesam. Liels paldies par padomiem konsultāciju firmai SIA Leveria. Grāmatvedības uzskaiti mums veic LLKC. Par saimniecības pirkumu kopā ar 2,5 ha zemi zem ražošanas ēkām patlaban esmu norēķinājies. No iepriekšējās īpašnieces nomāju zemi 125 ha platībā. Nomas līgums ir noslēgts uz pieciem gadiem.

Esmu naudu aizņēmies bankā saimniecības modernizācijas vajadzībām.

– Vai pēc saimniecības un ganāmpulka pirkuma piena ražošanā veicāt izmaiņas?

 

Pērn ganāmpulka atjaunošanai pirktās telītes noteikti uzlabos piena izslaukuma rādītāju.
Foto: Anda Krauze

– Pērn rudenī vispirms no ļoti labas saimniecības nopirku 20 sešus mēnešus vecas Holšteinas melnraibās šķirnes teles. Patlaban tās sēkloju. Bez ganāmpulka atjaunošanas attīstīties nevar. Nopirku ganāmpulku ar 120 slaucamajām govīm, tostarp bija arī 13–14 gadu vecas govis. Daudzas gotiņas bija jābrāķē. Patlaban mums pavisam ir 74 slaucamās govis. Kopā ar telītēm ir 250 dzīvnieku ganāmpulks.

Sāku ganāmpulkam piedāvāt atšķirīgu lopbarību. Gotiņām tā garšo. Izmaiņas bija kā regulāru apnicīgu putras ēšanu mainīt pret kartupeļiem, kotletēm un vēl salātiem. Saimnieki skābbarību deva arī agrāk, es sāku dot labākas kvalitātes lopbarību. Agrāk deva skābbarību no rituļiem, patlaban lopbarību sasmalcinu un samaisu. Turklāt ir kukurūzas skābbarība klāt un viss pārējais vajadzīgais. Miltus un rapšus arī agrāk baroja. Patlaban barojam vairāk tāpēc, ka vēlamies arī vairāk slaukt. Rapšu raušus pērkam no SIA LRS Mūsa, drabiņas no Otaņķu dzirnavnieka, pārējo, tostarp minerālbarību, no SIA UV Serviss.

Skābbarības likšanu bedrēs mums kaimiņš palīdzēja apgūt pirms 3–4 gadiem. Esam izveidojuši labu sadarbību – ik vasaru braucam viņam palīgā, viņš savukārt palīdz mums. Kaimiņa saimniecībai ir savācējpiekabe, pērkam smalcinātāja pakalpojumu. Aicinu arī draugus palīgos. Pārliecināju tēvu par šīs tehnoloģijas izmantošanu. Skābbarības gatavošanas laikā 3–4 dienas ir jādarbojas ilgāk, un vienā piegājienā var salikt visu rudens un ziemas sezonai vajadzīgo daudzumu. Ar rituļu tehnoloģiju ir atšķirīgi – rituļus sāk gatavot vasaras sākumā un darbus beidz rudenī. Smejos – vasaras sākumā izbrauci, rudenī atbrauci ar tehniku mājās. Vajag arī vairāk darbinieku.

Svarīgi arī, ka, skābbarību liekot bedrēs, tai ir labāka kvalitāte nekā rituļos liktai lopbarībai. Bedrēs likto lopbarību īstajā laikā savāc, sagatavo un iegūst vienmērīgu kvalitāti. Savukārt rituļiem no katra lauka ir atšķirīga kvalitāte. Vienā bedrē ir 2000 tonnu skābbarības, viens ritulis sver 800 kg, tātad 2000 tonnu liela lopbarības daudzuma gatavošanai vajadzētu 2500 rituļu. No viena plēves ruļļa var sapresēt vien 20 rituļu. Viens plēves rullis patlaban maksā vairāk nekā 70 eiro. Tātad skābbarības likšana bedrē ir lētāka, barībai ir labāka kvalitāte un rodas arī mazāk atkritumu. Mazākas ir arī transporta izmaksas. Ja rituļus ved ziemā, izdangā laukus. Vissvarīgāk ir labi noblietēt un nosegt skābbarības bedri.

Visvairāk kolēģi apbrīno, ka lopbarības gatavošanā sadarbojamies ar kaimiņiem.

 

Lauris Ikaunieks skābbarību nu jau trīs gadus liek bedrēs. Šī tehnoloģija nodrošina labāku kvalitāti, nekā rituļos liktajai skābbarībai, kā arī ir ekonomiski izdevīgāka.
Foto: Anda Krauze

Esmu Somijā redzējis, kā 100 gotiņu saimniecība skābbarību liek rituļos. Tomēr tas ir cits stāsts. Somiem šī tehnoloģija patīk tāpēc, ka viņu valstī lauki nav tik lieli kā Latvijā, turklāt tie atrodas lielā, pat 70 km attālumā. Zāli uz bedri tik lielu attālumu vest ir nesaimnieciski.

Skābbarības gatavošanas tehnoloģijas izvēlē ir jāņem vērā dzīvnieku daudzums. Protams, mazajām saimniecībām rituļu tehnoloģija ir izdevīgāka nekā skābbarības likšana bedrēs. Citi saimnieki ar rituļu tehnoloģiju skābbarību liek tuneļos. Mana izvēle ir skābbarības bedres.

Ir arī nopirkts jauns DeLaval vakuumsūknis. Agrāk fermā bija Rēzeknes rūpnīcas produkts, bet nebija vajadzīgā vakuuma.

Nopirku arī jaunu JCB traktoru iekrāvēju un jaunu Pottinger zāles ārdītāju. Pirkumiem izmantoju bankas aizdevumu.

– Ko barojat gotiņām?

– Skābbarību, kukurūzu, alus drabiņas, rapšu raušus, mikroelementus, miltus un sodu. Barības devas mums sastāda Silvija Dreijere. Rezultāts – tauku daudzums pienā ir aptuveni 4%, olbaltumvielu – 3,2–3,5%. Tie ir aptuveni vidējie Latvijas rādītāji. Mana ganāmpulka piens ir nedaudz treknāks nekā citās saimniecībās tāpēc, ka mums ir salīdzinoši liels Latvijas brūnās šķirnes govju īpatsvars. Esmu iecerējis arī turpmāk ganāmpulkā saglabāt vairāku šķirņu gotiņas.

Sētie zālāji mums ir no Igaunijā audzētiem sēklu maisījumiem, pērkam tos no SIA Anagro. Ir arī Dānijas maisījumi, pārbaudītas lietas. Negatīva pieredze bija ar SIA Latvijas šķirnes sēklas. Šim uzņēmumam vēl jāpiestrādā pie sēklu kvalitātes. Sēklas esam pirkuši arī Skrīveros, tām nebija nekādu problēmu.

– Vai šā gada dabas apstākļi ietekmēja lopbarības gatavošanu?

– Laižam govis ganībās, govis izkustas. Ganot pļavās, dzīvniekiem veselība arī ir labāka, nekā turot vien fermā. Mums ir piesietā turēšana, diemžēl. Aizvadītās vasaras karstuma periodā šķita, ka nebūs kur ganīt. Par laimi, uznāca lietus, zāle saņēmās, viss nokārtojās un izdevās. Nedaudz lopbarībai audzējam kviešus, tritikāli, miežus un auzas. Ziemas rapšus, kukurūzu – zaļmasai skābbarībai. Šajā gadā graudus kūlām tik agri kā nekad – jūlija pēdējā dienā nokūlām ziemājus. Karstajā laikā krita izslaukums, nevarēja gotiņas sēklot.

 

ZS Druvas novietnē dažādu šķirņu gotiņas pagaidām tur piesietas. Saimnieks arī turpmāk ganāmpulkā turēs dažādu šķirņu piena devējas un ieviesīs nepiesieto turēšanu.
Foto: Anda Krauze

– Kas veic telīšu un gotiņu sēklošanu?

– Pie mums brauc sēklotāji. Bioproduktu pērkam no Latgales ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijas. Pirmo reizi teli sēklojam 14–15 mēnešu vecumā.

– Kā vērtējat sava ganāmpulka veselību?

– Izteiktu veselības problēmu nav. Pēc dzemdībām gotiņām dažkārt ir jāpalīdz, mēdz būt arī mastīts. Ko varam, ārstējam, ko nevaram – neizārstēsim. Vērtējam, vai ārstēšana atmaksāsies. Ja gotiņas dod maz piena, neārstējam. Ne vienmēr ar visām četrām ir jāturas pie tā, kas tev ir. Ja nebūs pozitīva rezultāta, nav vērts.

– Cik daudz piena slauc Druvās?

– Pagaidām izslaukums nav liels – slaucam vidēji 24 litrus piena dienā. Viens no šāda izslaukuma iemesliem ir Latvijas brūnās šķirnes gotiņu lielais īpatsvars ganāmpulkā. Pienu slaucam divas reizes dienā piena vadā.

– Kam pārdodat pienu?

– Piena pircējs ir LPKS Viļāni. LPKS Viļāni patlaban maksā vismaz 33 centus par litru pienu. Cena būtu laba, ja dārgākas nebūtu palikušas citas izmaksas – minerālmēsli, degviela, elektrība. Algas nodokļi ir kāpuši, tāpēc beigās nekas no piena iepirkuma cenas kāpuma pāri nepaliek. Naudas ienākumi ir tādi paši kā agrāk. Labi, ka piena iepirkuma cena palielinājās rokrokā ar citām ražošanas izmaksām.

– Kāpēc izvēlējāties sadarbību ar LPKS Viļāni?

– Iespējams, iemesli ir kooperatīva ģeogrāfiskais novietojums mūsu saimniecības tuvumā un tas, ka uzticamies Viļānu vadītājai Aijai Kiserovskai. Viņa agrāk strādāja par piena pārraudzi, patlaban kopā spēlējam teātri. Pandēmijas laikā mēģinājumi gan ne­notiek. Tēva saimniecība LPKS Viļāni biedrs bija arī agrāk, tomēr bija no tā jāaiziet. Iemeslus es nevērtēšu. Patlaban tēva saimniecība atkal ir kooperatīva biedrs. Agrāk mūsu sadarbības partneris bija Jēkabpils piena kombināts. Ar šo uzņēmumu bija atšķirīgi viedokļi par pārdotā piena daudzumu.

 

Rostselmash Vector graudu kombains bija iekļauts kopējā saimniecības pirkuma paketē.
Foto: Anda Krauze

– Kā vērtējat piensaimnieku kooperatīvu darbošanos Latvijā?

– Kooperatīvam ir jādarbojas vienā vai divos virzienos, nevis jācenšas aptvert neiespējamais. Tā agrāk darbojās kooperatīvs Trikāta KS, kas pārdeva arī bioproduktu un, piemēram, zābakus saimniekiem. Kooperatīvs nebija tik spēcīgs, ka varētu to darīt. Manam tēvam šajā kooperatīvā palika paju nauda.

Esmu pieredzes braucienos klātienē vērtējis kooperatīvu darbošanos Francijā un Spānijā. Latvijas kooperatīviem vēl ir jāveic tāls ceļš līdz nosaukto valstu līmenim. Ar to es domāju uzticēšanos, attieksmi un cieņu pret kooperatīva biedriem. Arī Latvijas vecākajiem kooperatīviem patlaban šajā virzienā ir vēl daudz darāmā. Kooperatīva sistēma kopumā ir laba lieta. Mūsu saimniecība, kā jau teicu, skābbarības gatavošanā kooperējas ar citām saimniecībām. Es atbalstu tikai piena pārdošanu kooperatīvam, nevis vēl kādas citas komerciālas attiecības.

Sējēja balvas ceremonijā saņēmu arī Jaunpils pienotavas simpātiju balvu. Šā uzņēmuma pārstāvji stāstīja par SCE E-Piim piena pārstrādes rūpnīcas būvniecību. Ja būs laba piena iepirkuma cena, kāpēc lai nākotnē nestātos šajā kooperatīvā? Sadarbošos ar partneri, kas par pienu maksās visvairāk, piedāvās visizdevīgākos sadarbības nosacījumus. Iespējams, kooperatīvs Viļāni arī kļūs par SCE E-Piim biedru un nekur nebūs jāstājas, veidosies liels kooperatīvs. Protams, vienmēr vēlamies, lai viss būtu tikai man un nevienam citam, tomēr – cik ilgi tā var dzīvot un darboties? Šīs lietas ir risināmas – vienojamies, nebūs problēmu! Lai SCE E-Piim būvē piena pārstrādes rūpnīcu! Lai kolēģiem izdodas, ir jānotiek izaugsmei!

Piena ražotāji Latvijā jau vienu rūpnīcu uzbūvēja. Par šo tēmu teikšu tā: Vācijā, Spānijā un citās valstīs kooperatīva vadītājs nedrīkst būt ne tā biedrs, ne arī zemnieks. No kļūdām ir jāmācās, un jāmainās lauksaimnieku domāšanai. Ir jābūvē zemniekiem piederoša piena pārstrādes rūpnīca. Ir jānomainās paaudzēm, lai beidzot saprastu, ka kolektivizācija beidzās pirms 30 gadiem. Kamēr viens otru skaudīsim un kaimiņi savā starpā ēdīsies, tik ilgi nebūs ne jaunu rūpnīcu, ne arī kā cita. Varam katrs dzīvot kā mucā un neko nesasniegt. Ja nedalīsimies ar negatīvo un pozitīvo pieredzi, izaugsmes nebūs. Tas vienkārši ir jādara!

– Kāds patlaban Druvās ir saimnieciskās darbības rezultāts?

– Pirmais darbības gads ir aizvadīts. Tas nebija viegls. Darbojamies tālāk, cenšos modernizēt saimniecību, lai darbiniekiem un arī pašam būtu vieglāk strādāt.

Naudas ienākumi ir lielāki nekā izdevumi. Ja būtu ļoti lieli mīnusi, nebūtu jēgas darboties.

– Piensaimniecību Latvijā dēvē par prioritāru lauksaimniecības nozari. Kā jūtat īpašo valsts atbalstu?

– Esmu darbojies Zemkopības ministrijas darba grupās. Piensaimniecība ir izvēlēta par prioritāro nozari tāpēc, ka darbs piena lopkopībā ir smags. Atbalsts ir vajadzīgs. Cilvēki diemžēl nesaprot, kāpēc to vajag. Nākamajā investīciju projektu kārtā, kas vērsies decembrī, prioritāte ir vairāk vērsta uz graudu nozari. Ir jāpriecājas, ka vispār saņemam valsts atbalstu. Protams, vairāk būtu jādomā par atbalstu jaunajiem saimniekiem. Ja virzāmies uz robotizāciju, modernizāciju, ir vairāk jāatbalsta šāda veida projekti.

Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība ziņo, ka visi mazie un vidējie piena pār­strādes uzņēmumi kopš šā gada jūlija strādā ar zaudējumiem. Ja peļņas nav, tad ir jāmeklē atbilde uz jautājumu, ko dara nepareizi. Un jāvērtē, vai vispār ir jēga tālāk darboties. Latvijā ir 30–40 piena pārstrādes uzņēmumu. Kāpēc tie savā starpā nevar vienoties? Ražojam produktus ar vienu zīmolu un iekarojam tirgus!

– ES Zaļais kurss paģēr būtiski mazāku minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu (AAL) lietojumu, kā arī lielākas ar bioloģiskajām metodēm apstrādājamās zemes platības. Kā jūs vērtējat šos izaicinājumus?

– To visu var izdarīt. Lai mazinātu emisijas, ir vajadzīga atbilstoša tehnika, tostarp mucas un mēslojuma iestrādes tehnika. Tam vajag naudu, vienā dienā tas nav izdarāms. Lauksaimniecība ir nozare, kur jānotiek apritei. Arkls paliks, bez tā tomēr neiztiks. Kaut kādai daļai AAL apritē arī ir jāpaliek. Utopija, ka Latvijā visi saimnieki darbosies ar bioloģiskajām metodēm! Gan konvencionālajai, gan arī bioloģiskajai lauksaimniecībai ir jābūt līdzsvarā. Ikvienam saimniekam ir jābūt izvēlei, nekādas uzspiešanas.

Latvijā nepietiekami izmanto organisko mēslojumu. Mēslu iestrāde augsnē gan ietaupa, gan arī ienes vairāk naudas līdzekļu. Zālājus var mēslot ar precīzajām tehnoloģijām. Daudzviet augsnē ir organisko vielu trūkums, tāpēc ieviešas konservējošā lauksaimniecība. Var sēt vienkārši zaļmēslojumu, ja nav iespējams organisko mēslojumu izmantot. Ir aizmirstas pamatlietas. Nevēlos nevienu aizvainot, tomēr Zemgalē pārāk daudz audzē vien graudus. Ir jādomā ilgtermiņā, citādi notiek īstermiņa saimniekošana. Latvijā vislielākā nelaime ir, ka nav mums vienojoša kopēja mērķa, katrs velk uz savu pusi.

Virzība lauksaimniecībā ir uz precīzajām tehnoloģijām. Arī govju labturības prasību ievērošana atvieglo cilvēkam fizisko darbu, mazāk ir jāuzturas fermā. Manas saimniecības nākotne noteikti ir saistīta ar modernizāciju un robotizāciju.

Viens no jaunā saimnieka pirmajiem pirkumiem – Pottinger zāles siena ārdītājs.
Foto: Anda Krauze

– Darbu savā saimniecībā apvienojat ar pasniedzēja darbu Jēkabpils Agro­biznesa koledžas Barkavas struktūrvienībā. Kāda aug nākamā lauksaimnieku paaudze?

– LLU Lauksaimniecības fakultātē ieguvu bakalaura grādu specialitātē Uzņēmēj­dar­bī­ba lauksaimniecībā. Jēkabpils Agrobiznesa koledžas Barkavas struktūrvienībā otro gadu mācu jaunos lauksaimniekus. Nā­kamajiem augkopības tehniķiem mācu lauk­saimniecības darba un augkopības procesa organizāciju. Ar lauksaimniekiem ir vieglāk, viņi zina, ko vēlas. Barkavā mācās audzēkņi, kuriem ir savas saimniecības, un jaunie zemnieki, kas darbojas vecāku saimniecībās vai plāno tās pārņemt. Noteikti būs arī censoņi, kuri vēlēsies dibināt savu saimniecību. Viņi mācās arī tāpēc, lai vēlāk varētu startēt projektos. Viss ir atkarīgs no pašiem skolas audzēkņiem.

Lauksaimniecība ir viena no nozarēm, kur jāmācās visu mūžu. Patlaban aizvien plašāk ikdienā nāk tiešā sēja, es arī sēju ar šo tehnoloģiju. Protams, lauki ir jāpārar. Pirms 20 gadiem neko par tiešo sēju nerunāja. Nākamais izaugsmes solis būs precīzā laukkopība un precīzi izsmidzinātie AAL.

 

UZZIŅA

Dekšāru pagasta ZS Druvas:

* dibināšanas gads – 1991., kopš 2020. gada rudens saimnieks ir Lauris Ikaunieks;

* specializācija – piena lopkopība; graudaudzēšana lopbarībai;

* zeme – 125 ha, kas tiek nomāti;

* darbinieki – septiņi;

* dalība NVO – nav;

* tehnikas parks – graudu kombains, zāles siena ārdītājs Pottinger, JCB traktors iekrāvējs, pieci traktori – pa vienam Case un John Deere, trīs Belarus.

 

VIEDOKLIS

SAISTĪTIE RAKSTI

Silvija Dreijere, LLKC konsultante: – Ir patiess prieks par katru jauno lauksaimnieku, vēl jo vairāk, ja viņš mīl savu darbu un darbojas piensaimniecības nozarē. Man kā konsultantei ļoti silda sirdi viņa interese par piena lopkopību. Lauris Ikaunieks ir zinātgribošs, izmanto iespēju uzzināt un izmantot Latvijas un citu valstu kolēģu pieredzi. Viņš uzlabo lopbarības kvalitāti un domā par ganāmpulka ģenētiskā potenciāla uzlabošanu gan ar jaunu telīšu pirkumu, gan arī izmantojot bioproduktu. Ir tikai normāli, ja kādreiz kaut kas neizdodas. Samezglojumus risina arī pieredzējuši saimnieki.

Mani priecē, ka līdzīgi kā viņa vecāki Lauris nekautrējas izmantot konsultanta padomus. Viņš ir drosmīgs, sākot darboties jaunā saimniecībā, nevis pārņemot to no vecākiem. Latvijas lauksaimniecībā ir vajadzīga paaudžu maiņa, un, kā redzam Laura Ikaunieka gadījumā, valsts un banku atbalsts tai ir vien vārdos. Reāla atbalsta, darbu nav. Ar vecāku atbalstu, ejot cauri birokrātijas mūriem, viņš tika pie savas saimniecības un to attīsta. Lauris ir starp centīgākajiem jaunajiem saimniekiem visā Latvijā, ne tikai Latgalē.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Mājas cūku audzēšanai uzliek stingrus žņaugus – uzzini kādus!
Būtiskas izmaiņas Augu aizsardzības līdzekļu reģistrā
Latvijā pieaug vilku uzbrukumi: nosauc pagastus, kur plēsēji uzbrukuši visbiežāk
Vairs nebūsim miljonāri? Bioloģiski vērtīgās pļavas uz iznīkšanas robežas
“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
Kāda būtu NATO tūlītēja atbilde, ja Krievija raidītu raķetes uz Baltijas valstīm? Komentē NBS kapteinis
“Sadales Tīkls” nespēs šobrīd uzņemt sistēmā visu saules paneļu saražoto elektrību
Skatītājs jautā: vai neizskatās tā, ka jau ir sācies Trešais pasaules karš?
Lasīt citas ziņas
Kolorado vaboles dodas uzbrukumā: audzētāji šogad ziņo par sevišķi plašu kartupeļu lapgraužu izplatību
Vasarāji Vidzemē sākuši dzeltēt karstuma dēļ
Kāpēc siena zārds vairs nav populāra guļasvieta?
Rika ir ražīgākā piena devēja Latvijā – 144,4 tonnas visa mūža laikā! Iveta no Viesītes lepojas
Vai labību rind­starpu rušināšana būtu ieteicamāka nekā līdz šim jau labi zināmā sējumu ecēšana?
Kuri pērn bija lielākie rapšu audzētāji Latvijā?
“Sadales Tīkls” nespēs šobrīd uzņemt sistēmā visu saules paneļu saražoto elektrību
“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Tiesai nodod lietu pret vairākām personām, tostarp būvuzņēmēju Peilānu par krāpšanu austrumu robežas izbūvē
Pieminekļus ceļ un dzeju raksta! Kā ukrainieti Annu Kremļa propagandisti pataisīja par krievu svēto simbolu, viņai pašai nemaz nezinot
FOTO. Karaliene Elizabete II nodevusi savus pienākumus princim Čārlzam. Vai tas nozīmē viņas valdīšanas beigas?
Darba devējs nedrīkst diktēt augstskolām, kāds speciālists viņiem piemērots, uzsver Auziņš
Apinis: Laboratorija, aptieka, primārā aprūpe – ieteikumi priekšvēlēšanu solījumiem
Būsim ārējo parādu verdzībā, valdībai nepadomājot par sekām, norāda Krastiņš
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs
Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1922. gada 6. jūlijā
23:45
Agresoru valstī nespēlēs
23:00
1932. gada 6. jūlijā. Ministra vēstījums padotajiem
22:30