Juris Rudevskis
Juris Rudevskis
Foto – Anda Krauze

Juris Rudevskis: Latvijas sabiedrībā vārdam konservatīvs nav negatīvas nokrāsas 0

Savā ikdienas valodā mēs bieži lietojam “uzlādētus” vārdus, kuru nozīmi parasti nemaz necenšamies definēt ar prātu, bet drīzāk uztveram ar jūtām un intuīciju. Viens no šādiem vārdiem ir īpašības vārds “konservatīvs” un no tā atvasināts lietvārds “konservatīvisms”. Ja palūgsim nejaušam garāmgājējam tos nodefinēt, viņš visdrīzāk jutīsies apmulsis. Viņa atbilde būs atkarīga no viņa personīgās emocionālās attieksmes pret šiem vārdiem: viņš vai nu nosodoši izteiksies par “atpakaļrāpulību un pretošanos progresam”, vai arī ar atzinību minēs “tradicionālo vērtību aizsardzību”.

Reklāma
Reklāma
Vai zināji, ka šie ieradumi veicina mūsos skumjas un nomāktu garastāvokli?
TESTS: Atbildi tikai uz 6 jautājumiem un mākslīgais intelekts izrēķinās tavu vecumu!
Izrādās, gurķus ar tomātiem nedrīkst ēst kopā! 8 produktu kombinācijas, no kurām labāk izvairīties 37
Lasīt citas ziņas

Viena lieta tomēr ir skaidra: kopumā raugoties, Latvijas sabiedrībā vārdam “konservatīvs” nav negatīvas nokrāsas. Viena no 13. Saeimas vēlēšanās startējošajām partijām ir izvēlējusies iekļaut šo vārdu savā nosaukumā, un šķiet, ka vēlētājus tas neatbaida. Tomēr vai katrs, kurš sevi sauc par konservatīvu, tāds patiešām arī ir?

Īstenībā ar vārdu “konservatīvie” var tikt apzīmēti vairāki ļoti dažādi politiski strāvojumi.
CITI ŠOBRĪD LASA

Pirmais un vissenākais konservatīvisma paveids ir klasiskais jeb tradicionālais konservatīvisms, kuru sauc arī par “troņa un altāra konservatīvismu”. Kā atsevišķs sabiedriski politisks novirziens tas izkristalizējās Lielās franču revolūcijas laikā un pēc tās kā reakcija uz revolūcijas izraisītajiem satricinājumiem un asiņu šaltīm. Šī konservatīvisma vadmotīvs bija tradīcija un kontrrevolūcija, turklāt visās sabiedrības dzīves jomās.

Tā zināmākie pārstāvji – Edmunds Bērks, Žozefs de Mestrs, Luijs de Bonalds – uzskatīja, ka cilvēces stabilitāti un ilgtermiņa uzplaukumu spēj nodrošināt tikai tradicionālās, gadsimtu gaitā pārbaudītās institūcijas: ģimene, baznīca, monarhija, muižniecība, amatnieku cunftes un ģildes utt. Vienlaikus viņi atzina, ka valsts varai ir jābūt ierobežotai un ka sabiedrībai ir principā jāļauj harmoniski attīstīties pašai kā vienam lielam organismam.

Latvijā vēsturisko apstākļu dēļ tradicionālais konservatīvisms nekad nav bijis īpaši ietekmīgs – vispirms jau tādēļ, ka vācbaltiešu muižniecību un tās uzturēto kārtību vidusmēra latvietis uztvēra kā kaut ko svešu. Skolu pro­grammās daudz vietas ir atvēlēts marksistiem-jaunstrāvniekiem, bet konservatīvo autoru Friča Veinberga un Andrieva Niedras vārdi labi ja vispār tiek pieminēti.

Otrkārt, šodien par konservatīvajiem sauc arī tos politiķus, kuri, ja viņi dzīvotu 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē, tiktu dēvēti par “liberāļiem” (nejaukt ar šī vārda mūsdienu perverso lietojumu, kad ar vārdu “liberāļi” tiek apzīmēti galvenokārt kreisie marksisti!). Īsi rezumējot, šie mūsdienu konservatīvie ir cilvēki, kuri iestājas par cilvēka un ģimenes autonomiju un aizsardzību pret valsts varas uzmākšanos. Praktiski tas izpaužas kā cīņa par cilvēka individuālajām tiesībām un brīvībām, par privātīpašuma tiesību svētumu un neaizskaramību, par brīvo tirgu u. tml.

Ja par kādu saka, ka viņš ir “fiskāli konservatīvs”, tas nozīmē, ka viņš iestājas par nodokļu sloga samazināšanu.

Turklāt, lai kādu mūsdienās patiešām varētu raksturot kā “konservatīvo” šī vārda specifiskajā nozīmē, viņam līdzās visam iepriekš minētajam ir vismaz principā jāiestājas par vērtībām, kuras pāvests Benedikts XVI reiz nosauca par “nediskutējamiem punktiem”. Šīs vērtības ir trīs: 1) cilvēka tiesības uz dzīvību no ieņemšanas līdz dabiskās nāves brīdim, 2) laulība kā savienība starp vīrieti un sievieti, 3) vecāku tiesības audzināt savus bērnus saskaņā ar savu pasaules uzskatu un brīvi izvēlēties viņu izglītības formu (ieskaitot privātskolas un mājmācību).

Visbeidzot, kopš 20. gadsimta beigām vārdu “konservatīvs” mēdz kļūdaini attiecināt arī uz trešo politiskās domas strāvojumu – t. s. “neokonservatīvismu” –, par kura ideoloģisko “tēvu” parasti tiek atzīts amerikāņu filozofs Leo Štrauss. Starp neokonservatīvajiem var sastapt daudzus bijušos “kreisos liberāļus”, kuri kādā brīdī ir vīlušies “progresīvajās” idejās un vienkārši aizstājuši tās ar “konservatīvām”, nemainot nedz savu domāšanas veidu, nedz politiskās rīcības formu.

Reklāma
Reklāma

Šie “konservatīvie” būtībā ir revolucionāri, kas ir gatavi aktīvi un agresīvi izmantot valsts varu savu mērķu sasniegšanai, pat ja tas nozīmē pamattiesību ierobežošanu, atkāpšanos no tiesiskuma principa, privātīpašuma tiesību aizskaršanu, uzņēmējdarbības masveida ierobežošanu. Tātad, par spīti šķietamai ārējai līdzībai, neo­konservatīvajiem ar iepriekšējo divu kategoriju konservatīvajiem kopīga ir gaužām maz.

Būtu labi, ja mūsu pilsoņi spētu kritiski izšķirt dažādu politisko spēku būtību un saprastu, ka cēlā “konservatīvisma” izkārtne var piesegt visdažādākās – arī ne gluži konservatīvas – lietas.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.