Anda Līce
Anda Līce
Foto: Valdis Ilzēns

Anda Līce: Laiks kā šūpolēs. Svarīgi, kāds no tām izkāpsi 5

Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli”
Lasīt citas ziņas

Tā jūtas daudzi, kad karš notiek kaujas laukos vai prātos, kad piemeklē krīze morālē, attiecībās, veselībā vai finansēs. Tad nepietiek ar plāksteri – gan jau viss būs labi. Nākas pārskatīt savu pieredzi un garīgā spēka krājumus. Reizēm arī, cik nu tas iespējams, paiet malā no notiekošā un uz to paskatīties no cita skatu punkta. Vai arī atcerēties par tādiem iedarbīgiem līdzekļiem kā sarkasms un ironija.

Kad esmu gana saskatījusies un saklausījusies to, kas ir aiz veselā saprāta robežām, ko Kremlis dara Ukrainā un arī pašā Krievijā, es klausos Aleksandru Ņevzorovu, kurš līdz kaula smadzenēm ienīst Putina režīmu, taču pauž to tik nesatricināmi mierīgi un ar tik izsmalcinātu un trāpīgu ironiju kā reti kurš.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šogad ir izdots Arvja Kolmaņa latviski lieliski tulkotais Tatjanas Tolstajas romāns “Lūška”, kas ir kā sava veida pareģojums. Grāmata sasaucas ar Džordža Orvela darbiem, krievu valodā tā iznāca jau 2000. gadā un rāda postapokaliptisko Krieviju, tautas dvēseles sairšanu un mutācijas kā Sekas pēc Sprādziena.

Vārdi “Mūs tik palaid: visu izpostīsim līdz pēdējai skaidiņai. Un cik ļautiņu nomīsim?” šodien skan īpaši zīmīgi. Neatkarīgi no tā, kāda ir autores attieksme pret pašreizējiem notikumiem, grāmata liecina par valodas neierobežotām un vēl neizmantotām iespējām, tas ir iedrošinājums visiem rakstītājiem. Gan grāmatas tulkojuma, gan autores darbu lasīšana oriģinālvalodā ir īsts baudījums. Krievijā katra varas maiņa veido arī savu valodu.

Es allaž esmu brīnījusies par krievu prasmi darināt vārdus ar laikmetam atbilstošu nozīmi. Tā, piemēram, no “častjičnaja mobiļizacija” (daļēja mobilizācija – krievu val.) ir tapis īpaši daudznozīmīgs vārds – “čmobiki”. Par “čmo” krievu valodā sauc cilvēkus, kas ložņā pa izgāztuvēm. “Gosduma” (valsts dome) pārtapusi par “gosduru” (valsts muļķi).

Tieši pēdējo gadu laikā notiek tik strauja dehumanizācija, ka ir grūti runāt par sabiedrību kā tādu. Žurnālists Igors Jakovenko kādā intervijā saka: “Krievijā nav sabiedrības, Krievijā nav tautas, Krievijā ir populācija.” Vara ar to attiecīgi arī izrīkojas, un tas vispirms ir traģiski pašas Krievijas nākotnei.

Jā, šodien miljoniem ļaužu jūtas kā šūpolēs. Lai saglabātu sevi kā Cilvēku, ko Dievs ir radījis pēc sava tēla, ir stingri jāturas ar abām rokām un kājām, jo arī šīs šūpoles reiz tomēr apstāsies, un tad būs svarīgi, kāds tu no tām izkāpsi.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.