Māris Zanders: “Kā var būt tāds tumsoņa!” 2
Laiku pa laikam sabiedrības uzmanības lokā nonāk kāds jaunums no tehnoloģiju vai zinātnisko atklājumu pasaules, par kuru izraisās strīdi. Tiek izvirzīti, formulēsim tā, alternatīvi vērtējumi, savukārt citi šādu vērtējumu paudējus apzīmē par smieklīgiem vai kaitinošiem tumsoņiem. Šobrīd šāda tēma, cik noprotams, ir 5G sakaru tehnoloģiju ietekme uz cilvēka veselību, tomēr tikpat labi tā var būt kāda ārstniecības metode vai astrofiziska parādība.
Vispirms jāpatur prātā, ka kļūdainus secinājumus izdara arī konkrētās jomas speciālisti.
Tā ir bijis un būs. 20. gadsimtā pirmajos gadu desmitos no novērojuma, ka dažos minerālūdeņos ir neliela radioaktīvu elementu klātbūtne, tika izdarīts secinājums, ka radioaktivitāte vispār nāk par labu cilvēka veselībai. Vēl trīsdesmitajos gados tika aktīvi reklamēti tādi līdzekļi kā “Raditor” (destilētā ūdenī šķīdināts rādijs, ārstējot gan impotenci, gan reimatismu) ASV, “radioaktīvā” zobu pasta “Doramad” Vācijā, “radioaktīvais ūdens” “Boržomi” PSRS. Aplams spriedums nav apkaunojums, ja cilvēks nenoraida pierādījumus tam, ka ir kļūdījies.
Tāpat liela nozīme ir tam, kā atklājums tiek atspoguļots informatīvajā telpā, jo atstāstījums ietekmē to, kā cilvēks konkrēto atklājumu saprot un formulē pret to savu attieksmi. Nesen izdevumā “Fungal Ecology” parādījās teksts par kādu ASV dienvidu un austrumu reģionos dzīvojošu cikāžu sugu. Izrādās, “uz” šīs sugas eksemplāriem mītošais parazīts izdala psihoaktīvās vielas katinonu un psilocibīnu, kas savukārt ietekmē cikādes uzvedību tā, ka inficētie eksemplāri cenšas pāroties neatkarīgi no, kā saka, nolūkotās puses dzimuma. Nekaitināšu lasītāju, bet apgalvošu, ka varētu viegli formulēt pilnīgi pretējas šā atklājuma interpretācijas, ja mērķis būtu ieintriģēt, ziņas virsrakstā ievietojot vārdu “homoseksualitāte”.
Neattaisnoju cilvēku, kurš “pavelkas” uz kāda zinātniska fakta vai pētnieka izteikuma vulgarizētu vai sagrozītu atspoguļojumu, bet saprast varu.
Tas nozīmē, ka, lai viedokļu apmaiņa nepārvērstos par savstarpēju bļaušanu, iesaistītajām pusēm jābūt gatavām (jāatceras) apspriest interpretāciju avotus. Tas arī nozīmē, ka “lasīju kaut kur internetā” nav labs arguments, bet tas nav iemesls arī šo cilvēku izsmiet, jo tāda ir realitāte – muļķības un manipulēšana, kas maskējas kā “informācijas pārbagātība”, var ietekmēt ikvienu. Produktīvāk ir piedāvāt jēdzīgāku informācijas avotu.
Vistrakāk ir situācijās, kad t. s. alternatīvos vērtējumus pavada slieksme uz sazvērestības teorijām. Ja cilvēks ir konspiroloģiskas domāšanas veida cienītājs, tad tas, ka viņa apgalvojumam nav pierādījumu, viņa paša skatījumā tikai vēlreiz apliecina viņa taisnību, jo tāpēc jau tā ir vispasaules sazvērestība (globālo korporāciju, masonu utt.), ka tā nav pieķerama aiz rokas.
Visgrūtāk mediķiem, kuri cīnās pret Ebolas vīrusu vai poliomielītu, klājas tur, kur pacienti uzskata, ka “tas viss ir Rietumu izdomāts”, lai iznīcinātu musulmaņus vai melnādainos Āfrikas iedzīvotājus. Ja cilvēks uzskata, ka “mākslīgais intelekts” jau tuvākajos gadu desmitos pakļaus cilvēci, tā ir situācija, kurā diskusija ir pilnīgi iespējama.
Ja šo tēzi pavada apgalvojums, ka prognozētā pakļaušana ir kāda Plāna sastāvdaļa, tad ir diezgan bezcerīgi.
Manuprāt, šādos gadījumos labāk neiesaistīties un atstāt sazvērestības teorijas valsts noteiktā tiesiskā regulējuma īstenotāju ziņā, proti, vien uzraudzīt, lai tās neizvēršas par naida kurināšanu un aicinājumiem uz vardarbību.
Savulaik asprātīgi cilvēki formulēja šādu “citātu”: “Neticiet visam, ko jūs izlasiet internetā, jo īpaši slavenu cilvēku citātiem. Abrahams Linkolns.” Interneta ietekme uz mūsu zināšanu avotiem un kvalitāti, manuprāt, joprojām ir vāji apzināta. Novērtējumi svārstās no panikas līdz sajūsmai. Domāju, ka vienkārši ir jāpieņem kā realitāte tas, ka visbiežāk mēs izlasām nevis astrobioloģijai veltītu pabiezu grāmatu, bet pārdesmit teikumus “internetā” par iespējamību, ka kaut kādā ellē ratā galaktikā varētu būt iespējama “dzīvība” (turklāt sevišķi nepiedomājot pie tā, kas ar jēdzienu “dzīvība” tiek saprasts…).
Šāda situācija ir tik vispārizplatīta, ka ir liela uzdrošināšanās sevi uzskatīt par apveltītu ar spēju nekļūdīties. Savukārt, ja nu mēs visi esam pamanījušies nonākt vienā putrā, ar šausmināšanos nebūs līdzēts.
