Rubiķis: “Man administratīvais laiks Berlīnē bijis diezgan grūts” 3
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No šodienas līdz svētdienai, 21. augustam, Ventspilī koncertzālē “Latvija” norisināsies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) festivāls “LNSO vasarnīca”. Festivāla noslēgumā, 21. augustā, uz skatuves kāps klasiskās mūzikas sensācija, kanādiete ar itāļu saknēm – mecosoprāns Emīlija D’Andželo. Kopā ar LNSO viņa dziedās dziesmas no sava debijas albuma “Enargeia” un Albana Berga vokālo ciklu. Pie diriģenta pults būs Ainārs Rubiķis.
Emīlija D’Andželo ir jauna operdziedātāja, kura nepakļaujas noteikumiem. Lai gan tiek augstu vērtēta par Mocarta, Hendeļa un Rosīni interpretācijām, neviens no šiem komponistiem nav iekļauts Emīlijas D’Andželo neparastajā debijas albumā “Enargeia”, kura skaņdarbi skanēs arī “LNSO vasarnīcā”.
Māksliniece tajā izpilda “Oskaru” ieguvušās Hilduras Gudnadotiras, viduslaiku mūķenes svētās Bingenes Hildegardes, Misijas Mazoli un Sāras Kirklendas-Snaideres skaņdarbus. Albums iekļuvis “National Public Radio” 2021. gada “TOP 50”. Savukārt “Canadian Broadcasting Corporation” to atzina par 2021. gada labāko Kanādas klasiskās mūzikas albumu.
Ventspilī CD “Enargeia” dziesmas skanēs Berlīnē dzīvojošā somu komponista Jarko Rīhimeki aranžējumā. Un tieši “LNSO vasarnīcā” šīs aranžijas piedzīvos pirmatskaņojumu uz skatuves.
No 2016. līdz 2018. gadam D’Andželo guvusi panākumus daudzos starptautiskos konkursos, tostarp Ņujorkas Metropoles operas konkursā, Kanādas operas konkursā, Džordža Londona konkursā, Gerdas Lisneres konkursā, Insbrukas baroka konkursā un “Operalia” konkursā, kurā tika gūta vēsturiska uzvara, iegūstot balvas četrās kategorijās.
21. augusta koncertā dzirdēsim arī Albana Berga “Septiņas agrīnās dziesmas”. Vēl šogad festivāla īpašie viesi ir arī pianists Andrejs Korobeiņikovs un par popmūzikas princi dēvētais Šons Nikolass Sevidžs. Jauniešiem sagatavota laikmetīgās dejas izrāde “Tīklā” ar komponista Riharda Zaļupes mūziku, Artūra Dīča dramaturģiju, Lienes Gravas horeogrāfiju un Līgas Zepas vizuālajiem risinājumiem.
Ainār, nupat kļuvis zināms, ka esi noslēdzis karjeras posmu kā Berlīnes Komiskās operas muzikālais vadītājs. Cik tad īsti ilgi esi Latvijā uz abām kājām?
A. Rubiķis: Būs vairāk nekā mēnesis pagājis, izskaitot ārā tās desmit dienas, ko mēs ar Rēziju (Dailes teātra aktrise un režisore Rēzija Kalniņa) burtiski izzagām, aizbraucot atpūsties brīnišķīgā vietā prom no cilvēkiem un absolūtā klusumā kalnos Dienvidtirolē.
Meklējām ko mierpilnu, bet, ka atradīsim tik brīnišķīgu vietu, paši bijām pārsteigti. Pirmo reizi dzīvē bija tāda sajūta, ka uz atvaļinājumu rāvāmies, jo iepriekšējā sezona bija diezgan grūta, smaga, ar daudziem pārbaudījumiem un šķēršļiem, kas beigās jau atrisinājās.
Uz kalniem jau lielākoties dodas ziemā.
Man kalnu slēpošana nav ieteicama profesijas dēļ, jo nevajadzētu lauzt rokas, kājas… Ir dzīvē dažas lietas, ko nedrīkstu atļauties lietot un izmantot, tajā skaitā, piemēram, arī niršana.
Ziemā dodas uz kalniem fiziski sevi stiprināt, bet vasarā, esot kalnos, ir iespēja bagātināt savu dvēseli. Kalnos modāmies astoņus rītus un katrs no tiem bija pilnīgi citāds.
Parunājāmies arī ar vietējiem cilvēkiem. Kalni izstaro varenību, bet tajā pašā laikā tie ir kā sprosti. Tāpēc kalnos dzīvojošie ārkārtīgi novērtē brīdi, kad ierauga līdzenumu, taisnu jūras apvārsni, kas viņiem liekas kaut kas fenomenāls.
Radošajos komandējumos esmu pavadījis pat vairākas nedēļas kalnos. Tad tiešām rodas sajūta, ka esi sprostā. Šeit bija citādi – kalnu virsotnes acu augstumā, kas radīja brīvības un lidojuma sajūtu.
Berlīnes Komiskās operas muzikālā vadītāja amatā pavadīji četrus gadus. Vai tas ir gana ilgs laiks, lai diriģents varētu sniegt māksliniekiem un orķestrim no sevis visu, ko spēj?
Man bija ļoti grūti teikt ardievas mākslinieciskajam kolektīvam, visiem, ieskaitot arī tehnisko personālu, jo no pirmās dienas, kad sāku strādāt šajā teātrī, bija sajūta, ka mums visiem ir viens mērķis.
Tāpēc bija ļoti grūti pieņemt lēmumu iet prom. Taču bija vairāki apstākļi, kāpēc izšķīros par šo diezgan riskanto soli.
et ar to jau dzīve nebeidzas. Kādreiz Gidons Krēmers mēdza teikt – ja intensīvi nespēlē katru dienu, paliekot slims, pat temperatūra ceļoties. Darbaholisma pazīme…
Ar mani ir kaut kā līdzīgi. Ja nav ko darīt, temperatūra neceļas, bet palieku dīvains, gražīgs, neiecietīgs…
To Zālamana lēmumu ietekmēja vairāki apstākļi. Jau 2020. gada sākumā Berlīnes Komiskās operas intendants Berijs Kovskis pateica, ka izlēmis iet prom no amata. Par šo viņa lēmumu uzzināju drīz pēc tam, kad sāku Berlīnē strādāt, un tas jau tajā brīdī raisīja pārdomas, bet iekšā bija cerība, ka varbūt meistars pārdomās.
Bet es viņu ļoti labi saprotu, jo viņš šo teātri ir vadījis divdesmit gadus. Aizejot Kovskis teica: vēlos taisīt izrādes, iestudēt operas, uzņemt filmu, lasīt grāmatas, ko viņš darīja arī pandēmijas laikā, bet vairs nevēlos atbildēt par trešā stāva sieviešu tualeti, kur tek caurule.
Lai cik piezemēti tas izklausītos, tā ir intendanta darba esence. No mutes mutē tiku dzirdējis, ka tieši Kovskis spēja panākt, lai teātri neaiztaisītu ciet.
Kas notika ar Berlīnes baletiem gadsimtu mijā? Tos apvienoja vienā teātrī, tā sakot, kamdēļ vienai pilsētai trīs baleta teātri? Turklāt Berlīnes Komiskā opera atrodas nelāgā vietā, blakus Valsts operai (Die Staatsoper Unter den Linden), bet, pateicoties Berijam Kovskim, tā izdzīvoja, cilvēki sāka tās zīmolu iepazīt arvien vairāk.
Ja reiz iznāks grāmata par Berlīnes Komisko operu, es negribu būt šī grāmata, vēlos būt tikai viena nodaļa no tās, reiz sacīja Berijs Kovskis. Trāpīgi teikts. Ir jāmaina vide, jāpārlej asinis gan teātrim, gan pašam sev…
Arī galvenais dramaturgs drīz atklāja, ka iet prom. Bet ar viņu man bija visciešākā saite, strādājām pie visām koncertprogrammām, vispārējās konceptuālās vīzijas.
Un Ainārs Rubiķis nevēlējās, lai notiek kā filmā “Viens pats mājās”…
Nu nē… Intendanta krēslu sadalīja līdzšinējais direktors un finanšu direktors. Un vēl – Berlīnes Komiskās operas ēka dodas lielā rekonstrukcijā. Opera strādās pagaidu telpās ar mazāku repertuāra amplitūdu.
Tiek dota cerība savā namā atgriezties pēc sešiem gadiem, bet Vācijas pieredze rāda pilnīgi citus termiņus. Kā Berijs Kovskis teica atvadu runā – kad operu atkal atvērs, viņam būs sešdesmit gadu…
Es pie sevis nodomāju – o, mans Dievs, tad jau man būs pāri piecdesmit. Vai četri gadi amatā ir gana ilgs laiks, nevaru pateikt, viss atkarīgs no tavām ambīcijām, ko vēlies izdarīt un ar kādu sajūtu tu no teātra aizej prom.
Ja ar nepadarīta darba sajūtu, tad četri gadi ir par maz. Ja ar sajūtu, ka esi sevi izsmēlis, tad laiks ir bijis par ilgu…
Manā gadījumā sajūta tāda, ka mazliet pietrūka. Nevis mākslinieciskā ziņā, bet tieši administratīvā, dažas lietas palika kā gaisā karājoties. Bet neesmu drošs, ka tās izdotos īstenot arī ilgākā perspektīvā.
Kas devis vislielāko gandarījumu?
Šostakoviča operas “Deguns” iestudējums, viesizrādes ar Čaikovska “Jevgēņiju Oņeginu” Edinburgas festivālā, bijuši daudzi lieliski koncerti.
Kā Ukrainas notikumi atbalsojas Berlīnes Komiskajā operā un tevī pašā?
Berlīnes Komiskās operas skatuves jumts ārpusē izskatās kā milzīgs kubs, kura viens stūris, izgaismots Ukrainas karoga zili dzeltenajā krāsā, pavērsts tieši uz Krievijas vēstniecības pusi, jo tā ir teātrim kaimiņos.
Mēs rīkojām kamermūzikas koncertus, Ļenski, piemēram, dziedāja kāds brīnišķīgs ukraiņu mākslinieks. Taču mans uzskats, iespējams, nebūs populārs Latvijas sabiedrībā. Mēs atbalstām Ukrainu, izrādām savu sapratni, kā teikuši ukraiņi, nav neviena tauta, kas viņus šajā situācijā varētu saprast labāk kā latvieši. Un tas nav melots.
Bet man kā latvietim, palaikam dzīvojošam svešumā, acīs krīt arī tā koka otrs gals. Kad pēc diviem ārzemēs pavadītiem mēnešiem izkāpju Rīgas lidostā un ieraugu, ka no divpadsmit karoga mastiem sešos plīvo Latvijas karogi, bet sešos Ukrainas, tad šķiet, vai esmu nonācis īstajā valstī?
Protams, karš ir nežēlīgs, mēs atbalstām Ukrainu, bet vai nesākam ko zaudēt savā identitātē?
Tu runā par samērību…
Jā, pieļauju, ka cilvēki, kas dzīvo Latvijā, to nemana, bet, iebraucot no citurienes, šī dīvainība krīt acīs. Tajā pašā laikā maija beigās biju Liepājā, kur visos piecos karoga mastos sarkanbaltsarkanie plīvoja.
Bez šaubām, karš ir šausmīga lieta, mirst nevainīgi cilvēki, bet no sankcijām, ko ieviesusi mūsu un arī citu Eiropas valstu valdības, cieš ierindas cilvēki, kas ne pie kā nav vainīgi, par šo karu maksāsim arī mēs visi.
Ir liela daļa ļaužu, kuriem smadzenes apzināti skalotas gadu desmitiem, bet tikpat liela daļa ir nevainīgu cilvēku abās frontes pusēs. Ir izredzētie, kuri var atļauties publiski pateikt savu nosodījumu Putinam, kā, piemēram, Serebreņņikovs, Alla Pugačova…
Čulpana Hamatova, tagad jau Jaunā Rīgas teātra aktrise…
Bet ierindas cilvēkam Krievijā nav tādu iespēju. Ja viņš ko uzrakstīs instagrammā vai feisbukā, uzreiz tiks apcietināts un neviens tāpat viņa teikto neizlasīs.
Neilgi pirms pandēmijas Latvijā norisinājās kordiriģentu konkurss, kur otro vietu ieguva ļoti talantīgs cilvēks, jauns puika, bet muzikāls un ar lielu, senu dvēseli. Viņš maz runāja konkursa laikā, bet tas, ko panāca ar rokām, bija vienkārši fantastiski. Otro vietu dabūja tāpēc, ka par daudz skatījās grīdā un par maz dziedātājiem acīs.
Nedēļu pēc kara sākuma viņš man zvanīja, sakot, Ainār, palīdzi man tikt ārā no Krievijas! Teicu, mēģināšu ko darīt lietas labā, bet neko nevaru apsolīt. Un tāda ir ļoti liela daļa cilvēku Krievijā. Ne jau tikai viņi, arī mēs par šo karu maksāsim.
Ja tu neesi profesionālis savā jomā, 21. gadsimtā tavā vietā ātri vien atrod citu. Un es domāju, ka karš ir sekas tam, ka politiķi nav profesionāli izdarījuši savu darbu.
Asins izliešana Ukrainā ir profesionalitātes trūkuma sekas politikā. Ja esi profesionāls politiķis, tad kaut vai kā pāvesta vēlēšanās: sēdi tajā cellē, kamēr dabū baltos dūmus ārā virs jumta! Un man kā pilsonim ir pilnīgi vienalga, kas tur notiek, bet lai tie baltie dūmi būtu!
Bet atgriezīsimies pie mākslas. Tu esi diriģējis daudz un dažādus orķestrus pasaulē. Ko tev nozīmē stāties pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pults?
Tās ir manas mājas. LNSO bija mans instruments eksāmenā. Maģistra eksāmenu liku kopā ar LNSO, un toreiz Šostakoviča čella koncertu spēlēja Diāna Ozoliņa, čellu grupas koncertmeistare, Lielās mūzikas balvas laureāte. Bija ārkārtīgi brīnišķīgs sākums, bet mācīties man vēl vajadzēja daudz.
LNSO savā vasaras festivālā izceļ kanādiešu opermūzikas sensāciju Emīliju D’Andželo, ar kuru tu kāpsi kopā uz skatuves…
Jā, visiem cilvēkiem, kam svētdienas vakarā ir kaut kādas darīšanas, es sacītu – atlieciet visu un brauciet uz Ventspili, jo soliste Emīlija D’Andželo ir briljants, dārgs un ar izcilu karātu.
Es personīgi Emīliju diemžēl iepazīšu tikai tad, kad iznāks šīs avīzes numurs, bet man sajūta ir tāda, ka viņu ļoti, ļoti sen pazīstu. Pasaule ir maza, un mums, izrādās, ir diezgan daudz kopīgu draugu, kurus zinot varu iedomāties, kāda ir Emīlija. Viņa ir dumpiniece ar Dieva dāvanu, fantastisku balsi un spožu karjeru.
Kā briljanta tīrradnis, droši vien pulēts, bet mēs šo pulējumu nejūtam. Kad Andris Poga man piezvanīja, aicinādams diriģēt šo koncertu, noklausījos “Enargeia” albumu un nodomāju – ak, Dievs, tas ir kaut kas debešķīgs.
Šim albumam ir pilnīgi cita enerģija, līdzīgi kā kalniem, kas tev sniedz pilnīgu mieru, bet tajā pašā laikā arī fantastiski uzlādē. Parasti operdziedātājas savos debijas albumos cenšas iekļaut Mocarta, Verdi, Pučīni mūziku, bet nē, šeit ir pilnīgi cita noskaņa, pilnīgi citi autori, un, protams, pats brīnišķīgākais ir Bingenes Hildegardes korālis ar dziedājumiem, atdarinātiem mūsdienu aranžējumā.
Tu jau gatavojies nākamās sezonas notikumiem – Verdi “Aīdas” iestudējumam Monpeljē operā…
Man paveicies ar šo iestudējumu, jo, pirmkārt, tas jau iestudēts pirms trim gadiem un ir tāds, kādi man patīk. Diezgan daudz sasaucas ar to, kādu pirms vairākiem gadiem toreiz Sibīrijā, Novosibirskas operā Rēzija (Kalniņa) veidoja “Žannu D Arku”, kad orķestris atradās uz skatuves, turpat, kur solisti un visa darbība, tā kopā ar kori kļūstot par iestudējuma līdzdalībniekiem.
… Savukārt Insbrukā un Adelaidā paredzēts “Borisa Godunova” iestudējums. Tas ir uzvedums, ko savulaik iestudēji Maskavas Lielajā teātrī.
Tas būs pilnīgi cits iestudējums, un lielākā atšķirība no Maskavas Lielajā teātrī uzvestā ir Rimska-Korsakova redakcija operai. Insbrukā iestudēsim paša Musorgska redakciju, paša Musorgska instrumentāciju.
Kāds šis oriģināls būs, to sapratīšu janvārī. Bet man vienmēr liels prieks bijis atgriezties Insbrukā, tur ir ārkārtīgi mīļš mūziķu kolektīvs, man ļoti patīk muzicēt ar šo orķestri. Un nu man būs pirmā iespēja strādāt Insbrukas pilsētas teātrī. Ārkārtīgi liels gandarījums, ko ļoti gaidu. Novembrī tikšos ar orķestri, kad koncertā Insbrukā atskaņosim Čaikovska mūziku.
Bet, skatoties tālākā nākotnē, vai ir orķestri, kas tevi uzrunājuši pastāvīgam darbam?
Atklāti sakot, vismaz vienu gadu nevēlos stāties nekādās pastāvīgās darba saistībās, daļēji administratīvā procesa dēļ, kuru ietver mākslinieciskā vadītāja amats. Viena lieta ir ikdienā ar orķestri būt uz skatuves vai bedrē un kopā muzicēt, šī radošā puse, bet pilnīgi cita ir administratīvā, kad tev jābūt kā mūrim.
Vienkāršoti runājot, orķestris vēlas saņemt vairāk naudas, un tev, mākslinieciskajam vadītājam, ir jāiet par to cīnīties. Labi, es iešu, bet ir jāsaprot arī tā otra puse.
Tas ir grūtākais, ko daudzi mani kolēģi nenojauš. Bet varbūt tā ir tikai mana šī amata jeb “krēsla” interpretācija.
Man administratīvais laiks Berlīnē bijis diezgan grūts. Daudzas smagas lietas nācies iekustināt, lai kaut nedaudz pavirzītu uz priekšu. Sākumā jau viss šķiet lieliski, kad saka, ja tev kaut ko vajag, nāc, dabūsim, bet beigās – nē, naudas nav.
Protams, pandēmija iecirta robus budžetā kā visiem, tad vēl ēkas renovācija… Ja tev trīs reizes saka – naudas nav –, ir diezgan grūti par vienu un to pašu lietu iet runāt ceturto reizi.
Bet tas ir tikai viens aspekts. Pēdējā laikā esmu kļuvis par tādu lielu vērotāju, ko man iemācījis sērgas laiks.
Ir briesmīgi tā teikt, bet man pandēmija nākusi tikai par labu. Kaut pats arī divas reizes “izdancoju” to vīrusu, tā pavēra acis uz jaunām, man svarīgām lietām.
Sākumā visu laiku mājās nemitīgi kaut ko darīju, būvēju, laboju un pielaboju, bet Rēzija mierināja – nesteidzies, tev taču rīt nav jālido uz Berlīni!
Un tikai pēc diviem mēnešiem spēju uz brīdi mierīgi apsēsties krēslā. Tagad es vēlētos saglabāt to dabisko ritmu, kādu iemantoju. Nekad neaizmirsīšu divus koncertus manā dzīvē.
Viens notika 2019. gada vasarā, pandēmijas sākumā, kad mēs ar Valsts akadēmisko kori “Latvija” un LNSO atskaņojām Brāmsa rekviēmu, kurā mani pēkšņi iemeta, jo Andris Poga visas tās testēšanas un karantīnas dēļ, šurp braucot, riskētu neatgriezties savā jaunajā darba vietā. Kad sākām ar orķestri mēģināt, tas bija kā rituāls.
Bija daudz laika un ārkārtīgs miers, nebija tās nervozās sajūtas – ui, ui, vēl viens mēģinājums vajadzīgs! Mēs vienkārši ieplūdām koncertā, un tas atvērās kā skaists lotosa zieds.
Tas pats notika kopā ar LNSO un Vestardu Šimku, atskaņojot Grīga klavierkoncertu un Rahmaņinova otro simfoniju. Protams, mūziķi ļoti vēlējās spēlēt, bet dominēja šis miers.
Labi, tagad esam atpakaļ pirms pandēmijas dzīvē, bet es ļoti nevēlētos, lai atgrieztos arī iepriekšējās drudžainības un steigas radītais stress, kad nav laika izbaudīt ne sava darba augļus, ne mūziku, ne mākslu un pat ne dzīvi.
