Pasaulē
Citur

Kad vecāki nolaupa savu bērnu…2


Bērna aizvešana uz pastāvīgu dzīvi citā valstī bez otra vecāka piekrišanas tiek traktēta kā bērna civiltiesiskā nolaupīšana.
Bērna aizvešana uz pastāvīgu dzīvi citā valstī bez otra vecāka piekrišanas tiek traktēta kā bērna civiltiesiskā nolaupīšana.
Foto: Andrey Popov/SHUTTERSTOCK

Gadījumu, kad viens no vecākiem savu bērnu aizved uz citu valsti un institūcijas to kvalificē kā nolaupīšanu, pasaulē nav mazums. Ne visi nokļūst ziņās un izraisa milzu ažiotāžu kā Latvijā Kristīnes Misānes lieta. Tomēr arī tādu gadījumu gana, jo īpaši, kad runa ir par māti, kas bēg no vardarbības valstī, kur bērni dzimuši un līdz tam dzīvojuši.

1980. gadā, kad Latvija vēl bija PSRS sastāvā, tika pieņemta tā dēvētā Hāgas konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem; tās pamatu pamats izteikts pirmā panta pirmajā daļā: “nodrošināt bērnu, kuri nelikumīgi aizvesti uz vai aizturēti kādā no līgumslēdzējām pusēm, ātru atgriešanos”. 2001. gadā konvencijai pievienojās arī Latvija. Tomēr reālajā dzīvē to izpildīt nav vienkārši.

Ko darīt, ja bērns no citas valsts aizvests nelikumīgi, bet sieviete dievojas, ka atgriešanās nozīmēs vardarbību un dažkārt pat drošu nāvi?

Šī iemesla dēļ savulaik Grieķija atļāva valstī palikt 37 gadus vecajai mātei no Irānas. Šarārei Kademī un viņas bērniem ļāva palikt Grieķijā, jo Irānā patvēruma lūgšana citai valstij tiek pielīdzināta valsts nodevībai un draudētu ar nāvi.

Kas notiek valstīs, kur darbojas gluži citi – Rietumvalstu tiesiskajai sistēmai raksturīgi likumi un paražas? Ārvalstu tieslietu eksperti, kas pētījuši šo problēmu, uzsver – šajā jautājumā ir sadursme starp starptautiskām konvencijām, starpvalstu nolīgumiem (tostarp par meklēšanā esošu personu izdošanu) un katras valsts īstenotajiem pasākumiem vardarbības novēršanai ģimenē un upura pasargāšanai.

Katra valsts un katrā gadījumā bieži rīkojusies citādi, savukārt tiesību zinātņu grandi valdību un starptautisku organizāciju uzdevumā turpina pētīt šos gadījumus un lūkot pēc labākajiem risinājumiem. Tie nepalīdzēs cietušajiem tagad, bet var mazināt ciešanas nākotnē.

Abiem vecākiem ir kopīga aizgādība par bērnu. Tas nozīmē, ka abiem vecākiem ir teikšana audzināšanas, dzīvesvietas un citos ar bērna dzīvi un pieaugšanu saistītos jautājumos līdz tā pilngadībai.

Tikai tiesa to var mainīt, nododot nedalītu aizgādību vienam no vecākiem.

Taču pat tad otram visbiežāk paliek kaut ierobežotas tiesības tikties ar savu bērnu. Liegt otram vecākam viņa likumīgās tiesības un iespējas piedalīties bērna dzīvē jau ir slikti. Bet, ja tam pievienojas arī bērna aizvešana uz citu valsti – starptautiska nolaupīšana, – Pandoras lādei vāks vaļā…

 

Vainīga. Tikai atbrīvojiet!

Amerikānietes Ailīnas Klārkas piemērs uzskatāmi parāda, cik garu ēnu var mest lēmums aizvest bērnu no tēva un pamest valsti. 1995. gadā ASV pilsone bēga no vīra un nelaimīgas laulības. Vispirms viņa aizveda bērnus no tēva, pametot pāra kopīgo māju Ņūmeksikā, apmetoties pie draugiem Kalifornijā. Bet 1998. gadā pavisam pameta Savienotās Valstis un pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā.

Divpadsmit gadus vēlāk – 2010. gadā, atbildot uz ASV valdības lūgumu par personas izdošanu, Ailīna Klārka tika arestēta.

Sākās ilga tiesvedība. Pirmajam lēmumam sekoja pārsūdzība, apelējot pie cilvēktiesībām, piesaucot posttraumatisko sindromu un vardarbību, kas piedzīvota ģimenē. Tomēr Lielbritānijas varas iestādes un Augstākā tiesa galu galā noraidīja aizstāvības argumentus, uzsverot, ka bērna aizvešana bez vecāka piekrišanas ir smags pārkāpums gan atsevišķas valsts, gan starptautisko tiesību ieskatā.

Tādējādi divas desmitgades pēc bēgšanas no laulāto mājas, par spīti tam, ka jaunākajam bērnam vēl bija 17 gadi, kas ļāva formāli uzturēt prasību par nepilngadīga bērna aizvešanu (skaitot no brīža, kad pamesta ASV teritorija), Ailīna Klārka tika izdota Amerikas Savienotajām Valstīm.

Albukerkes tiesā tobrīd jau 57 gadus vecā Ailīna piekrita apsūdzības piedāvājumam atzīt savu vainu un parakstīt vienošanos apmaiņā pret atbrīvošanu, kas ļautu atgriezties Lielbritānijā. Saskaņā ar šo vienošanos Ailīnai nācās izmaksāt arī noteiktu kompensāciju bijušajam laulenim.

Ilgās tiesāšanās (un ātrā noslēguma ASV tiesā) laikā mediji, tostarp britu, uzmeklēja arī vardarbībā vainoto vīru. ASV mediji turklāt aprakstīja šo gadījumu arī no viņa skatpunkta. Pēc Albukerkes tiesas sēdes vīrietis britu laikrakstam “The Independent” teica: “Nebija nekādas fiziskas vardarbības, nekā no tā. Nebija policijas ziņojumu, nekad netiku arestēts.

Mani melīgi apsūdzēja. Tas bija jautājums par manu reputāciju, par mani pašu.

Vai domājat, ka viņa būtu atzinusi savu vainu, ja vien varētu pierādīt pretējo?”

 

Dzen pēdas, lai izdotu Dienvidāfrikai

Īrijas laikrakstos 2003. gadā parādījās satraucoša ziņa. Nacionālā policija – garda – pieprasīja, lai Lielbritānija izdod uz Īriju divu bērnu māti Ntetu Apiokorangu. Īrijā bija pieņemts lēmums par viņas izraidīšanu uz Dienvidāfriku kopā ar bērniem.

Lai no tās izvairītos, dienā, kad jau bija jāsēžas lidmašīnā uz Dienvidāfriku, viņa bēga no smaragdzaļās salas.

Abi Apiokorangas bērni tikām palika Īrijā. Rūpes par viņiem pārņēma sociālais dienests. Policijas superintendants Pats O’Salivans medijiem skaidroja, ka bērnus vienus pašus – bez mātes – uz Dienvidāfriku neizraidīs. Vienlaikus gan viņš apgalvoja, ka galu galā bēgle tiks atrasta, izdota Īrijai un tad – izraidīta uz Dienvidāfriku.

Līdzīgi kā citos gadījumos, izveidojās atbalsta grupas. Tostarp radās iniciatīva savākt naudu, lai bērnus, pēc eventuālas izdošanas kopā ar viņu māti Dienvidāfrikai, atgrieztu Īrijā. Reaģējot uz to, varas iestādes skaidroja, ka pēc izraidīšanas uz Dienvidāfriku atkārtota atgriešanās Īrijā viņiem būs liegta.

Vēlāk ziņas medijos par šo gadījumu apraujas, visticamāk, bērnu interešu dēļ.

Turklāt jau tolaik sieviete, kas uzņēmās rūpes par abiem bērniem, ziņoja, ka saņēmusi anonīmu zvanu no Lielbritānijas.

Tajā pateikts, ka Aipokoranga ir sveika un vesela un atrodas drošībā un ka viņa varētu nekad vairs neatgriezties Īrijā.

Starp citu, tikai pērn Īrijā atrisinājās cits gadījums, kur uzmanības centrā nonāca mazs zēns – Ēriks. Ērika māte Īrijā nonāca kā nelegālā bēgle no Fudzianas provinces Ķīnā. Dublina noraidīja viņas lūgumu pēc patvēruma. Tādēļ kopā ar dēlu viņu gaidīja izraidīšana uz Ķīnu. Taču Ēriks bija piedzimis jau pēc viņas ierašanās Īrijā un nekad savā neilgajā mūžā nebija izbraucis no šīs valsts.

Arī šajā gadījumā iesaistījās plašāka sabiedrība. Petīciju ar prasību neizraidīt Ēriku parakstīja 67 tūkstoši cilvēku. S

tāsts izraisīja plašu līdzjūtību un nosvēra sabiedrisko domu par labu automātiskai pilsonības piešķiršanai Īrijā dzimušajiem.

Kaut gan no šīs normas Īrija bija atteikusies pavisam nesen – 2004. gadā. Kā nu lepni ziņoja īru laikraksti – tā ir uzvara Ērikam, viņa mātei, skolasbiedriem un visiem atbalstītājiem.

Diemžēl ne visi stāsti beidzas tik laimīgi.

 

Cilvēks un likums

Internetā atrodama organizācijas “Sieviešu koalīcija” (“The Women’s Coalition”) petīcija par Lizbeti – sievieti no Dānijas, kas tika arestēta Brazīlijā, šīs valsts varas iestādēm atsaucoties Dānijas izsniegtam personas izdošanas lūgumam.

Ziņas par Lizbetes apcietināšanu un turēšanu cietumā Brazīlijā, kamēr tiek pieņemts galīgais lēmums par viņas izdošanu Dānijai, publicētas 2018. gada marta beigās. Uz to brīdi viņas trīs bērni, no kuriem jaunākajam bija pieci, bet vecākajam – astoņi gadi, jau bija atņemti mātei un nogādāti pie viņu tēva Dānijā.

Petīcijā lasāms, ka Lizbete bēgusi no Dānijas, jo tiesa uzticēja nedalītas aizgādības tiesības par abu bērniem viņu tēvam, Lizbetes bijušajam vīram.

Petīcijas autori nepārprotami uzskata, ka tiesa rīkojusies aplami, nododot nedalītu aizgādību vīram, jo esot “bijušas ticamas ziņas par fizisku un emocionālu vardarbību” pret māti un viņas bērniem.

Lizbete Brazīlijā centās apstrīdēt izdošanu un pieprasīja patvērumu. Par pamatu tam viņa minēja, ka piedzīvojusi cilvēktiesību pārkāpumus Dānijā, kā arī, ka tur nav ņemtas vērā viņas sniegtās liecības par piedzīvoto vardarbību. Runa ir par tiesas procesu, kurā skatīja jautājumu par vecāku aizgādības tiesībām.

 

Nāve cietumā

Valstis arī mēdz izdot savus pilsoņus tiesāšanai par pašu bērnu nolaupīšanu. Traģisks liktenis piemeklēja Kanādas pilsoni no Kvebekas provinces. Pērn, sekojot ilgai tiesvedībai, sieviete, kas publiski pieejamajos tiesu dokumentos identificēta tikai ar iniciāļiem “M.M.” tika arestēta un turēta cietumā līdz izdošanai Amerikas Savienotajām Valstīm.

Lieta aizsākās 2010. gadā, kad, pārkāpjot tiesas rīkojumu par aizgādību, māte nogādāja pāra trīs bērnus Kanādā. Tika apgalvots, ka bērni paši aizbēguši no vardarbīgā tēva un teju nedēļu mitinājušies pamestā īpašumā, līdz ar mātes un cita radinieka palīdzību nonāca Kanādā.

Tiesiskās batālijas ilga piecus gadus, līdz kamēr Kanādas Augstākā tiesa 2015. gadā nolēma tomēr apmierināt prasību par mātes izdošanu tiesāšanai ASV. Nelīdzēja apgalvojumi, ka tēvs nav interesējies par bērniem, pat mainījis tālruņa numuru, lai ar viņu nevarētu sazināties mazgadīgo aizsardzības dienests. Laikā, kad M.M. pārveda bērnus uz Kanādu, pilnas aizgādības tiesības bija tēvam, jo mātei bija problēmas ar atkarību izraisošu vielu lietošanu.

Advokāte nepadevās, un, iejaucoties tieslietu ministram, lieta vēlreiz tika pārskatīta. Notika atbalstītāju protesti. Turklāt bērniem bija Kanādas pilsonība, un viņi varētu palikt Kanādā, pat ja gadījumā māti izdotu Savienotajām Valstīm. Līdz tam gan nenonāca.

Pagājušā gada novembrī drīz pēc aresta pienāca ziņas, ka cietumā, kur māte gaidīja izdošanu ASV, viņa izdarījusi pašnāvību…

Kā intervijai Kanādas raidsabiedrībai teica advokāte, viņas klienti nav tik daudz biedējusi gaidāmā tiesa Savienotajās Valstīs, cik saskarsme ar bijušo vīru.

 

“Kādēļ paps centās salauzt tavas rokas?”

Saistītie raksti

“Vardarbība turpinājās deviņus mēnešus… Beigās piekaušana notika ik nedēļas, dažkārt trīs reizes nedēļā…. Tā vienmēr notika bērnu acu priekšā… Tā bija tik nopietna un vardarbīga un tik briesmīga bērniem… Mana meita vēl arvien vaicā: “Kādēļ paps centās salauzt tavas rokas un kājas?”… Es pametu Franciju, kad pēc deviņiem mēnešiem atskārtu, ka nav nekā, ko es varu iespēt, lai apturētu šo vardarbību.”

 

No Oregonas universitātes tieslietu zinātņu profesores Merles Vīneres pētījuma “Starptautiskā bērnu nolaupīšana un vardarbība ģimenēs” ievada. Šī pētījuma ietvaros tika veiktas arī intervijas ar mātēm, kas veikušas savu bērnu starptautisko nolaupīšanu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VB
Valdis Bērziņš
Pasaulē
Vācijas teritorijā esot izvietotas 20 ASV kodolbumbas
1 diena
LE
LETA
Pasaulē
“The New York Times” pirmajā lappusē publicē Covid-19 upuru vārdus
1 diena
LE
LETA
Pasaulē
Pakistānas pasažieru lidmašīnas katastrofā ir arī izdzīvojušie
2 dienas

Lasītākie

LE
LETA
Pasaulē
Neizdodas palaist kosmosā jaunu raķeti
6 minūtes
SK
Skaties.lv
Ekonomika
Latvija viena no pirmajām pasaulē, kas izmēģinās “Apple” un “Google” Covid-19 izsekošanas lietotni 3
9 stundas
LE
LETA
Dabā
Šodien gaidāms vasarīgs un saulains laiks, bet lietussargs var noderēt
32 minūtes
SK
Skaties.lv
Latvijā
Kā sieviete uz Vanšu tilta vienlaicīgi sadauzīja gan policijas auto, gan dārgu “Bentliju” 4
9 stundas
VB
Valdis Bērziņš
Pasaulē
Tramps pamet “Atvērto debesu” līgumu un pasaule kļūst bīstamāka 1
10 stundas