Liāna Langa: Ko man pastāstīja vējš? 1
Pie pediatres un ģimenes ārstes vizītē ieradusies māmiņa ar trīsgadīgu meitiņu. Nemierīgais bērns dažās minūtēs izjaucis kabinetā ierasto kārtību.
Daktere nosēdinājusi meitēnu uz krēsla un iedevusi viņai vecumam atbilstošu grāmatiņu ar biezām lapām, uz kurām attēloti dzīvnieki. Pēc mirkļa paskatījusies uz bērnu un nav ticējusi savām acīm – uzacis saraukusi, viņa slīdinājusi pirkstiņu pa grāmatas lapu.
Pēc vairākiem mēģinājumiem – kad uz lapas attēls nav palielinājies, samazinājies vai nomainījies ar citu – bērns brēkdams grāmatu sviedis zemē.
Ārste noskaidrojusi, ka meitenīte līdz šim drukātas grāmatas nebija iepazinusi,
tikai rīkus ar skārienjutīgiem ekrāniem.
Šajā pašā kabinetā kāda astoņus mēnešus veca zīdaiņa rociņa pastiepusies tieši pēc mammas telefona, lai gan viņa priekšā bijušas novietotas arī dažādas spēļmantiņas.
Citu dienu kāds pusaudzis, kurš bija atnācis ar sūdzību par sliktu pašsajūtu, nav spējis atbildēt uz ārstes jautājumiem un sakarīgi verbalizēt par savu veselības stāvokli.
Visbeidzot viedtālrunī sameklējis tekstu par kādas slimības simptomiem un lūdzis dakterei to izlasīt. Tie atbilstot tam, ko viņš gribot, bet nespējot pastāstīt.
Mūsdienās izplatītais digitālais autisms vai neapgūta prasme ielikt sajūtas un domas vārdos?
Kādā Rīgas skolā neviens no 7. klases skolēniem nav varējis uztvert Raiņa “Zelta zirga” vēstījumu. Pat ne pasakas līmenī! Atzinuši to par savai uztverei pārāk sarežģītu.
Skolās analizē literāro sacerējumu fragmentus. Mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus arī fragmentā, protams, var atrast un analizēt, bet
rakstnieks savu ideju iedzīvinājis un attīstījis visa daiļdarba garumā.
Ko gan par pašu galveno – darba saturu un jēgu – var aptvert no fragmentiem?
Trīs bērnu māmiņa – nu jau visi trīs pusaudži – man pastāsta, ka no viņas bērniem tikai viens izveidojies par latvieti (iet uz teātri, lasa grāmatas latviski, interesējas par nacionālo kultūru), pārējie divi dzīvo angļvalodīgā vidē, ar saviem vienaudžiem sarunājas angliski, tajā arī lasa.
Viņi diez vai jelkad lasīs daiļprozu latviski, jo nebūs raduši, kur nu vēl dzeju.
Savukārt viņu bērni visdrīzāk latviski vairs nerunās. Valoda būs mazas latviešu cilts īpašums, praktizējama virtuvēs, pļavās un savos bēniņos.
Jau tagad ir ģimenes, kurās bērni ar savām latviešu māmiņām sarunājas angliski.
Vai šie vēja atpūstie vērojumu un pastāstu krikumi rada kādu pilnīgu kopainu? Noteikti nē, jo kopainai un arī secinājumiem nepieciešami pētījumi.
Gan par to, kā digitālās tehnoloģijas maina bērnu un pusaudžu domāšanu un saziņas prasmes, gan par ievērojamo pārangliskošanās strāvojumu jauniešu vidū. Vai tādi Latvijā top?
Piedzīvojam radikālu pārmaiņu un neaptverama paātrinājuma laiku.
Kāda ASV banka sākusi izmantot mākslīgo intelektu līgumu sagatavošanai. Secināts, ka to, ko vēl vakar darbinieki paveikuši 360 cilvēka darba stundās, mākslīgais intelekts veic divās sekundēs.
Digitālā apvērsuma izraisītā attīstība notiek tik strauji kā vēl nekad cilvēces vēsturē.
Tās procesā mēs daudz gūstam, bet arī zaudējam. Ja uz nākotnes kārts ir likta latviešu valoda, tad valstiskā līmenī ir nepieciešams pasākumu kopums savas valodas patriotisma un tās nozīmes izpratnes stiprināšanā.
Valsts valodas jautājumu nedrīkstam atstāt pašplūsmā, izliekoties, ka viss noregulēsies pats no sevis un pārangliskošanās vilnis ir vien īslaicīga, pārejoša parādība.
Svarīgi būtu dzirdēt, ko par šo jautājumu saka lingvisti. Savā mazpilsētā bieži dzirdu latviešu pusaudžus sarunājamies angliski. Prast valodas ir labi un atbalstāmi, tomēr –
kāda vieta Latvijā nākotnē būs latviešu valodai?
Vai tā saglabāsies vien dokumentos un simboliskās tirāžās izdotās grāmatās? Kas pēc divdesmit gadiem notiks ar mūsu latviešu mēlē pierakstīto kultūras mantojumu, kam tas būs vajadzīgs?
Pagājušās nedēļas nogalē pūta spēcīgs, brāzmains vējš un krita koki.
