“Krievijas ieskatā esam ienaidnieki, un labi, ka tā.” Andris Teikmanis atklāj, kā Krievija raugās uz latviešiem un ukraiņiem 0
Pasaule nekur nav ideāla, taču ir nepieņemami vispārināt, ka Latvijā viss ir slikti. Drīzāk ir jānovērtē viss labais, jo Latvija ir fundamentāli mainījusies kopš tā laika, kad biju divreiz jaunāks, Latvijas Radio raidījumā “Laikmeta krustpunktā” pauda bijušais diplomāts Andris Teikmanis, piebilstot, ka mainījusies arī Krievijas attieksme pret Latviju. Šobrīd mēs esam tās ienaidnieki, un labi, ka tā, jo ukraiņi Krievijas ieskatā ir nodevēji, un tas ir daudz sliktāk, Teikmaņa pausto vēsta lsm.lv.
Turpinājumā fragments no Arņa Krauzes sarunas ar Andri Teikmani.
Ļaudīm šī brīža ģeopolitiskajā situācijā nevajadzētu krist histērijā. Tā gada sākumā, vērtējot aktuālos pasaules notikumus, teica pieredzējušais diplomāts Andris Teikmanis. Viņaprāt, šodien mēs dzīvojam daudz drošākā laikā nekā, piemēram, 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad Latvijā vēl bija padomju okupācijas vara, un dzīve varēja beigties jebkurā brīdī.
Andris Teikmanis ir balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tieši pirms 35 gadiem viņš kļuva arī par Rīgas pašvaldības vadītāju, nomainot amatā Alfrēdu Rubiku. Savā diplomāta karjerā viņš ir bijis Latvijas vēstnieks virknē pasaules lielvaru un savām acīm pieredzējis, kā pasaule ir mainījusies pēc aukstā kara un kā esam nonākuši līdz Krievijas agresijai Ukrainā.
Arnis Krauze: Jūsu vārdi – “nevajag krist histērijā”, bet šonedēļ Kanādā notika pasaules ietekmīgāko valstu līderu tikšanās G7 samitā, un namatēvs, Kanādas premjers Marks Kārnijs, teica vārdus “mēs dzīvojam briesmīgā laikā.” Kā briesmīgā laikā nekrist histērijā?
Andris Teikmanis: Es domāju, ka jātic, pirmkārt, sev un jātic tam, ko tu dari. Varbūt es esmu vairāk introverts cilvēks, bet, salīdzinot to laiku, ko es atceros pirms 35 gadiem, es esmu tā Tautas frontes paaudze – tas ir tas brīdis, kas izmainīja pilnībā visu manu dzīvi, un tās bija tās vērtības, kas toreiz tika definētas kā jaunas, kas izmainīja arī Latviju. Jāsaka, ka man kopš tā laika arī tās vērtības nav mainījušās. Šodien pasaule varbūt ir dinamiskāka, varbūt ir vairāk iespējas skaļi kaut ko pateikt, varbūt ir vairāk iespējas paust savas emocijas. Katrs cilvēks ir individuāls. Es cenšos savas emocijas paturēt pie sevis, koncentrēties uz to, kas ir jāizdara. Ja tu esi izgājis cauri 80. gadu beigām un 90. gadu sākumam, cauri visām barikādēm, šaušanām, pučiem, cauri OMON trakošanai, cauri ekonomiskajai transformācijai, cauri milzīgai inflācijai, kas pilnībā mainīja ekonomiku pa dienām, ne tikai pa gadiem…
Arī droši vien cauri augusta pučam, kad tiešām viss varēja beigties vienā brīdī.
Jā, tas viss varēja beigties vienā brīdī un atkārtoties bēdīgā vēsture, jo mēs nezinājām, kā tas beigsies. Tāpēc tagad, kad cilvēki ir gatavi šūmēties par būtībā sīkumiem, man liekas, ka tas nav tā vērts. Sargāsim savas nervu šūnas.
Kuri ir tie sīkumi, kā jūs sakāt, par kuriem nevajadzētu šūmēties?
Ja palasa sociālos tīklus, teiksim, kaut vai mašīna ne tā aizbrauca garām, uzreiz seko [sašutums]: “Nu kas te notiek?” Trakākais ir, ka nekur pasaule nav ideāla. Man ir pilnīgi nepieņemami, tas mani tiešām pavelk –, ja kaut kur kaut kas nenotiek tā, kā vajag, un tad cilvēki uzreiz to visu transformē tā, ka Latvijā viss ir slikti, ka Latvijā nekas nenotiek tā, kā vajag. Nu nav tā! Latvija ir tik fundamentāli mainījusies, salīdzinot ar to Latviju, kādu es atceros, kad biju divreiz jaunāks. Tāpēc ir jānovērtē viss tas, kas ir mainījies uz labu.
Nav arī jāsamierinās, protams, ja kaut kur kaut kas nenotiek tā, kā tam jābūt, bet katrai sliktajai lietai ir savs uzvārds un sava adrese. Runāsim par tiem, kas par to atbild, nevis vispārināsim uz mūsu valsti.
Mūsu valsts esam mēs, tie esam mēs paši. Ja tu saki kaut ko sliktu par savu valsti, tad tu saki, pirmkārt, sliktu par sevi pašu, jo tu esi tas, kas to valsti veido.
Kanādas premjers šo laiku sauc par briesmīgu. Kā jūs raksturotu laiku, kurā mēs šobrīd esam?
Tas ir neparedzams. Šodien nevaram zināt, kas notiks rīt un kāda tam būs ietekme. Protams, Kanādas premjers, kas uzņem lielo septītnieku [G7] pie sevis un ne tikai lielo septītnieku, ir tik daudz investējis, lai visu sagatavotu perfektā veidā, ielūdzis vēl daudz citu valstu un reģionu līderus, un tad Amerikas līderis vienkārši aizbrauc projām. Dabīgi, ka tas nav paredzēts, nav ieplānots, bet tas tā ir sakritis, ka tieši tajā brīdī ļoti karstā fāzē norisinās vai turpinās Tuvo Austrumu konflikts. Ar neparedzamu iznākumu. Mēs vēl joprojām nezinām, kā tas beigsies un kādas būs sekas, kādi līdzekļi tiks pielietoti [saruna ar Andri Teikmani notika pirms ASV trieciena kodolobjektiem Irānā – red.] Arī pats Amerikas prezidents šīs karstās fāzes ietvaros ir mainījis savus it kā sākotnējos uzstādījumus, ir mainījis savu attieksmi, ir mainījis savus vēstījumus. Saglabāsim mieru un skatīsimies, kā attīstīsies šis konflikts tālāk. Es domāju, ka šajā gadījumā ļoti daudz var tiešām mācīties no britiem. Tāds ir viņu leģendārais teiciens – “keep calm and carry on”, kas faktiski iet cauri visam Otrajam pasaules karam. Saglabā mieru un dari, kas tev ir jādara. Tad viss būs kārtībā. No tevis ir atkarīgs.
Šis kārtējais saspīlējums Tuvajos Austrumos, konflikts starp Izraēlu un Irānu, kā tas var atsaukties uz Eiropas, uz mūsu drošību? Ko tas var mainīt kara gaitā Ukrainā?
Tas var atnest risinājumu, kas, teiksim, izmaina visu ģeopolitisko situāciju reģionā. Jautājums, kāda būs Irānas pozīcija pašās beigās, kas notiks Irānā. Vai tur kaut kas mainīsies vai nekas nemainīsies. Šobrīd ir grūti pateikt, uz kuru pusi šī attīstība notiks, bet es domāju – nepaliks tā, kā bija. Tas katrā ziņā var dot cerību uz kaut kādu risinājumu šajā reģionā, jo konflikts turpinās jau 80 gadus pēc būtības, un tas joprojām ir tāds pats, kāds tas bija pirms gadu desmitiem. Šīs rētas joprojām tiek uzplēstas un nekādi miera laiki tur nav iestājušies. No otras puses, ir skaidrs, ka pašas reģiona valstis, izņemot varbūt mazākumu no šīs valstu grupas, tomēr vēlas konflikta atrisinājumu, bet kādā kompromisā tās ir gatavas iesaistīties, to mēs arī šobrīd nezinām. Tas ir pārāk sarežģīti, jo jau vairākas paaudzes ir uzaugušas ar milzīgu ienaidnieka tēla kultu. Tam tikt pāri ir ārkārtīgi grūti.
Amerikāņi var sākt bumbot Teherānu?
Es domāju, ka drīzāk viņi paši to nedarīs, bet kas būs robeža līdz kurai amerikāņi iesaistīsies… Jo sākotnēji prezidents Tramps izslēdza amerikāņu iesaisti. Būtībā šī paša konflikta eskalācija piespieda viņu vairāk iesaistīties, un tagad jau viņš ir pateicis, ka, lūk, mēs kontrolējam Irānas gaisa telpu, mēs sagaidām Irānas kapitulāciju, kaut gan Amerika pirms tam tur vispār nebija klāt.
Ko šis viss saspīlējums var nozīmēt Ukrainai?
Ukrainai tas var nozīmēt diezgan daudz ko. Pirmkārt, es domāju, tas var ietekmēt Irānas spējas apgādāt Krieviju ar ieročiem, no vienas puses. No otras puses, tas var ietekmēt arī Amerikas spējas un gatavību atbalstīt Ukrainu. Tā kā šī situācija arī ir ļoti sarežģīta Ukrainai, bet es nedomāju, ka tādēļ Ukrainas konflikts tiks aizmirsts. Jā, kamēr raķetes lido, kamēr ugunsgrēki liesmo, tikmēr pasaules uzmanība, pirmām kārtām, ir piesaistīta Teherānai, piesaistīta Izraēlai, bet Ukraina nav pazudusi no pasaules politikas.
Teikmaņa kungs, man jāvaicā arī par Trampa un Putina attiecībām, par viņu saspēli, jo jūs abus esat redzējis un saticis mazliet klātienē. Pēc kārtējās Kijivas apšaudes Tramps reiz savā sociālajā medija rakstīja – “Vladimir, apstājies.” Putins nav apstājies…
Putins arī neapstāsies. Putinam nav iemesla apstāties. Putina Krievijas uzstādījums joprojām ir uzvarēt šo karu, un viņu var piespiest – tikai piespiest – neuzvarēt šo karu. Ar viņu nevar sarunāt neuzvarēt šo karu. Lai viņš atsakās uzvarēt, atsakās gribēt uzvarēt šo karu – to ar viņu nevar sarunāt. Tur, es domāju, Tramps tiešām kļūdās, ka viņš kaut kādā veidā ar savu “labo draugu Putinu”, kā divi lieli vīri, sanāks kopā un visu sarunās. Putins nav izmainījis Krievijas pozīciju ne par vienu milimetru, Putins faktiski nerunā par kara beigām. Putins joprojām runā par iemesliem, kas karu ir izraisījuši, un priešknoteikumiem, tātad NATO paplašināšanos, Ukrainas militarizāciju, krievu valodas klātbūtni Ukrainā. Tie visi ir tie iemesli, kādēļ vispār Putins sāka karu, un viņš arī šodien runā tieši par to pašu. Tas nozīmē, ka viņam nav pilnīgi nekādas pozīcijas maiņas, viņš nevēlas šo karu beigt, viņš vēlas to turpināt. Viņu var tikai piespiest to izbeigt. Piespiest ar spēku, kad viņš redz, ka otra puse ir stiprāka nekā Krievija.
(..)
Kas Putina acīs ir, piemēram, Latvija. Kā viņš mūs redz?
Es domāju, attieksme noteikti ir mainījusies, salīdzinot ar laiku pirms 20 gadiem un tagad. Mēs varam būt kaut kādā mērā apmierināti par to, ka jau toreiz, pirms 20 un arī pirms 35 gadiem, Baltija bija kaut kas nošķirts, kaut kas atsevišķs no Padomju Savienības, kaut kas atšķirīgs no pārējās Padomju Savienības. Šobrīd mēs varam kaut kādā mērā no tā profitēt [iegūt] tādā ziņā, ka Krievija lielu daļu no apkārtējā reģiona, es teiktu, iedala divās kategorijās – ienaidniekos un nodevējos. Mēs esam ienaidnieki. Labi, ka tā.
Ja mēs būtu…
… ukraiņi ir nodevēji.
Ā, tādā veidā.
Tas ir sliktāk. Ja Putins ir teicis, ka Padomju Savienības izjukšana ir lielākā ģeopolitiskā katastrofa, tad es gribētu teikt, ka Staļins pieļāva lielāko ģeopolitisko gadsimta kļūdu, 1940. gadā okupēdams Baltijas valstis, jo Baltijas valstis bija tās, kas saindēja pārējo Padomju Savienību ar šo brīvības, neatkarības vīrusu, un tas vīruss ļoti ātri 80. gadu beigās izpletās visā Padomju Savienībā. Ja tas tā nebūtu, ja 1940. gadā Baltija nebūtu okupēta, es nezinu, vai šobrīd Krievija būtu tajās robežās, kurās tā ir pašlaik.
