Hronists, soģis vai advokāts? 4
– Krievu kino zinātnieks, žurnāla “Isskustvo kino” galvenais redaktors Daniels Dondurejs teicis, ka kvalitatīvs nespēles kino vienmēr ir cilvēka pusē. Kas tad īsti ir dokumentālists attiecībā pret filmā attēlojamajām personām, procesiem, norisēm – bezkaislīgs hronists, soģis vai varbūt advokāts?
G. Trekteris: – Dokumentālā filma tomēr lielākā vai mazākā mērā ir autora subjektīvs stāsts par tajā attēlotajiem cilvēkiem vai notikumiem.
U. Cekulis: – Laba filma ir tā, kur režisors ir piekļuvis savam varonim, bet advokātam vai soģim jābūt skatītājam, vērtējot pēc savas pieredzes.
– Jāni, jums nebija vēlmes parādīt arī to otru viedokli – kāpēc viņi ir tur, aiz tām dzeloņdrātīm?
J. Vingris: – Vēlme ir, bet laikam neuzdrošinos. Pārāk daudz ir dzirdēts par nevēlamu viedokļu paudēju nolaupīšanām, izpirkuma naudas pieprasīšanām utt.
– Daudziem vēl atmiņā spilgtais Ivara Zviedra “Dokumentālists” un kolorītā galvenā varone Inta no Ķemeru purva. Cik tālu dokumentālists var iet empātijā pret savu varoni un, vai attiecības ar viņu vispār kādreiz beidzas?
Ivars Zviedris: – Mans jājamzirdziņš ir novērojošais dokumentālais kino, kas pa pusei ir arī dzīvesveids. Varonis var patikt vai arī galīgi riebties, tomēr brīdī, kad tu viņu filmē, lai kaut kas sanāktu, tev ar viņu kopā ir jādzīvo un zināmā mērā arī jāelpo. Attiecībām veidojoties, neizbēgama ir arī komunikācija pēc tam – tā ir arī manā gadījumā, jo kino ar Intu joprojām turpinās. Es nespēju pateikt, tagad man vairs nezvani. Vienīgā izdomātā epizode “Dokumentālistā” bija, kad sapratām, ka citādi pie nobeiguma netiksim – es atbraukšu pie Intas, jo viņa mani grib redzēt, saposies uzvalkā, baltās zeķēs un spīdīgās kurpēs, un pateikšu: “Inta, es vairāk pie tevis nebraukšu.” Īstenībā es dzīvē nespēju tā izdarīt. Dokumentālistiem, tāpat kā aktieriem, ir jāmācās no lomas iziet, tomēr ne vienmēr tas iespējams.
– Būtu tikai organiski, ja dokumentālisti būtu opozīcijā Latvijas iekšpolitikā notiekošajam. Kāpēc tā nenotiek? Ivar, vai jūs savas topošās filmas “Zāģeri” – par kokzāģētājiem – un “Valkātājs” – par cilvēku kontrabandu Latgales pierobežā – pozicionējat šādā kontekstā?
I. Zviedris: – Runājot par “Zāģeriem”, nezinu, vai tā ir opozīcija Latvijas varai. Varbūt zināmā mērā arī ir, jo Latvijā ir ap 15 000 cilvēku, kuriem vienīgā iespēja ir ņemt zāģi un doties mežā. Visiem viņiem ir parādi, konti bloķēti. Mūsu zāģeru brigādes īpašnieks – viņš sevi tā dēvē – teic, ka vidējais zāģera portrets ir – cauriem zobiem, vāju veselību, bloķētiem kontiem un viņam nav īsti māju. Katram no viņiem ir savs rakurss, tomēr viņi nav galīgi ļaunie, kas neko negrib darīt, viņi cenšas nopelnīt naudu paši, nevis diedelē Rīgas stacijas tunelī. Viņi par to ir sašutuši – kā tad tā, es atbraucu (cik nu viņi bieži to var izdarīt) uz Rīgu un redzu – viens tunelī diedelē, bet man jāiet mežā. Par Latgales filmu es pat nezinu, vai gribu ļoti runāt, jo tā ir kā visu laiku pa naža asmeni, lavierējot starp varas iestādēm un tiem, kas to nelabo darbu dara. Indivīda un varas attiecības tur noteikti parādīsies. Būtībā filma būs Latgales pierobežas portrets ar vienu jaunu iezīmi – ir izveidojusies jauna profesija “valkātājs” – cilvēks, kas velk pāri robežai nelegālos imigrantus.
– Vai varoņi ir gatavi atklāt sevi?
– Skaidrs, ka neviens nav gatavs izrādīties, esmu tur jau nodzīvojis gadu, un tikai tagad kāds ir gatavs kaut ko atklāt. Katrs dokumentālists daudzos gadījumos ir arī psihoterapeits. Esi spiests noklausīties daudz ko, kas tevi neinteresē, bet tādā veidā tu saaudz ar to cilvēku. Spēle vienmēr ir divpusēja.
– Uz mani spilgtu iespaidu atstāja Vitālija Manska “Radinieki”. Vai ir kāda robeža šādu personīgo motīvu izmantošanai dokumentālajā kino?
G. Trekteris: – Vitālijs Manskis ir izveidojis vairāk nekā 30 filmu, un šī, iespējams, ir viņa personiskākā filma. Tas, kā ģimene bija ģeopolitiski izvietojusies šā konflikta laikā – daļa atrodas Ļvovā, Krimā vai Doņeckā – visticamāk, bija ļoti pateicīgs materiāls, ko viņš ļoti labi pārzināja un varēja atainot. Viņš pats teica – visgrūtākais šajā filmā bija neiesaistīties strīdos ar ģimenes locekļiem. Vitālijs vienmēr ir skaidri paudis savus politiskos uzskatus, un daži viņa ģimenes locekļi ir pretējās pozīcijās, tomēr viņš spēja sevī atrast spēkus un ļaut viņiem izteikties. Viņš ir ļoti augstas raudzes dokumentālists, kuram šādā veidā izdevās izveidot Ukrainas sabiedrības portretu, parādot arī iemeslus, kas ir šā konflikta pamatā.
– Pieļauju, kad skatītāji būs filmu noskatījušies, viņus interesēs, kas notika ar režisora jauno radinieku, puisi no Kijevas, ko tieši no datorgalda astoņpadsmit gadu vecumā paņēma Ukrainas armijā. Vai viņš ir dzīvs?
– Šis jaunais puisis, kas, tāpat kā daudzi viņa vecuma jaunieši, ne pārāk gribēja mācīties un strādāt, tika iesaukts armijā, un pārsteidzošā kārtā tur viņš arī ir atradis savu piepildījumu, vēloties tur palikt un kļūt par profesionālu karavīru.
