“Ugunsgrēks” debilizē? 4
– Cik mūsu ar labu kino neizlutinātā sabiedrība vispār ir spējīga reflektēt par šīm hiperaktuālajām tēmām?
I. Zviedris: – Tas ir arī jautājums par platformu, kur šo filmu skaties. Dokumentālā kino žanrs ir ļoti plašs, tāpēc gadās, ka, parādot televīzijā, autora iecere izčākst. Filmām būtu rezonanse, ja mēs cilvēkus varētu dabūt kinoteātros, kur viņi tās varētu kārtīgi noskatīties. Jaunajai paaudzei, kas pieradusi pie youtube, šķiet, ka dokumentālajā kino viss notiek par lēnu. Bet, ja viņu iedabū tajā lēnumā un viņš iztur, tad lieta aiziet.
G. Trekteris: – Tā nav problēma tikai dokumentālajam kino. Kultūras patēriņš aizvien samazinās par labu izklaidei. Es gan domāju, ka viena no galvenajām dokumentālā kino platformām tomēr ir televīzija – ar ļoti retiem izņēmumiem kā Ivara “Dokumentālistam”, kam bija ļoti labi panākumi arī kinoteātros. Kopumā skatoties auditorijas, skaitļi dokumentālajām filmām televīzijā ir izcili – sākot no 50 līdz vairāk nekā simt tūkstošiem skatītāju. Arī visās Latvijas bibliotēkās ir pieejams portāls filmas.lv, kur filmas var skatīties par baltu velti.
I. Zviedris: – Piekrītu Guntim, ka televīzija ir dokumentālā kino platforma, tomēr mēs taču filmējam ar samērā labu tehniku, taisām smalkas krāsu korekcijas, bet, rādot televīzijā, tas pazūd.
Nesen varēja novērot, ka Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma seansos “K. Sunī” ir pilna zāle. Domāju – ja mēs, Latvijas dokumentālisti, spētu nodrošināt šim kinoteātrim labas filmas visas dienas garumā, skatītāji būtu. Kad tu esi iedabūjis skatītāju kinoteātrī vai arī nosēdinājis pie televizora tā, lai tas nebūtu tikai fona medijs, tad jau šī filma aizskar dziļāk. Runājot par reģioniem – ir labas kino parādīšanas tehniskās iespējas – Valmierā, Liepājā, Rēzeknē, Cēsīs un citur –, problēma ir, ka nav šāda kino skatīšanās tradīciju.
J. Pakalniņš: – Kā gan citādi var būt, ja televīzijā katru vakaru ir “Ugunsgrēks”, debilizējot skatītāju?
U. Cekulis: – Tā ir tieši sabiedriskās televīzijas funkcija – veidot šo tradīciju, nevis par katru cenu dzīties pēc reitingiem ar izklaides produktiem, kā to dara komerctelevīzijas.
– Šeit labi noderētu ar kultūras tematiku saistītās diskusijas, kas šobrīd no kultūras spektra sabiedriskajā televīzijā ir pazudušas pavisam. Vai tur, izmantojot sabiedrisko pasūtījumu, nebūtu jāiejaucas Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, kuras loceklis esat arī jūs, Ivar?
I. Zviedris: – Ja runa ir par “100 g kultūras” diskusiju, tad, pēc šā brīža integrētās pieejas, tās tēmas ir ietilpinātas kāda cita raidījuma elementā. Es pats gan īsti tam nevaru piekrist, bet tāds nu reiz ir uzskats un balsojums par sabiedrisko pasūtījumu.
G. Trekteris: – Ja paskatāmies, kāpēc Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma piedāvājums ir kļuvis tik populārs, tad viens no iemesliem ir tieši diskusijas. Tas ir sarežģīti, dārgi, bet strādā.
Runājot par sabiedrisko televīziju – noteikti vajadzētu atvēlēt regulāru vietu jaunākajam dokumentālajam kino.
U. Cekulis: – Mums ar Ivaru Briedi ir pirms trim gadiem tapusi filma “Nacionālais pieskāriens” – par krievu un latviešu subkultūrām, kas dzīvo dažādās vidēs. LTV joprojām ļoti uzmanīgi lemj, vai to izrādīt.
