Kur skatīties latviešu kino tiešsaistē? Pēta kinozinātniece Agnese Logina 0
Agnese Logina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Laikā, kad pasaules kino klasika un jaunākie darbi ir pieejami ar vienu klikšķi, izvēle, ko skatīties, ir kļuvusi neciešami sarežģīta. Patiešām, dzīvojam laikmetā, kad liekas – viss ir pieejams tiešsaistē, vajag tikai uzklikšķināt uz pareizās saites, un par lielāko izaicinājumu ir kļuvusi plašā izvēle, nevis pieejamības ierobežojumi.
Jau kādu laiku straumēšanas platformas ir stiprinājušas savas pozīcijas kino izrādīšanas pasaulē, kurā tiešsaistes kino kļuvis par nopietnu konkurentu kinoteātriem. Taču šobrīd, kad jau gadu dzīvojam pasaulē, kurā fiziski nosprausts arvien vairāk robežu, kā arī kinoteātri ir slēgti, straumēšanas platformas ir kļuvušas par galveno vietu, kur legālā veidā iepazīties ar kino.
Taču – kā izvēlēties, ko skatīties? Kinoteātros izvēli nosaka pieejamais repertuārs, kas mainās katru nedēļu, bet straumēšanas platformas strādā pēc citiem principiem, un tajās piedāvātās filmas ir pieejamas jebkurā diennakts laikā.
Piedāvājums ir patiešām plašs, un reizēm ir grūti tajā noorientēties, nemaz nerunājot par to, ka veikt informētu izvēli, ja ikdienā neseko līdzi kino aktualitātēm, paliek arvien grūtāk.
Pieaug arī latviešu kino piedāvājums tiešsaistes platformās, kur savus skatītājus gaida filmas, kas kinoteātros bija īsu laiku vai arī nemaz nenokļuva līdz to repertuāriem.
Iespēja šajās platformās skatīties latviešu kino varētu būt īpaši būtiska skatītājiem reģionos, kur nereti tā regulāri iepazīties ar jaunāko latviešu kino ir ierobežotāka nekā Rīgā.
Daudzveidīgākais piedāvājums – “filmas.lv”
Galvenā un uzticamākā uzziņu vieta, kur iegūt informāciju par Latvijā tapušo kino, ir Nacionālā kino centra uzturētā mājaslapa “filmas.lv”, turklāt šajā platformā iespējams ne tikai iegūt informāciju par kino, bet arī skatīties filmas.
Šobrīd “filmas.lv” Latvijas teritorijā piedāvā noskatīties 255 filmas, starp tām jaunākās ir no 2019. gada. Pieejamais filmu klāsts ir patiešām dažāds: ir vairākas dokumentālās filmas, kas tapušas programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”, “Lupatiņu” sērijas animācijas īsfilmas, kā arī citas neatkarīgajā Latvijā tapušas filmas.
Tāpat ir patiešām plašs piedāvājums ar filmām, kas pārstāv Rīgas kinostudijas periodu, kā arī ir filmas un hronikas gan no Otrā pasaules kara laika, gan no pirmās Latvijas brīvvalsts laika. Piedāvājums nodrošina daudzpusīgu ieskatu Latvijas kino vēsturē.
Šajā platformā ir pieejams arī senākais līdz mūsdienām saglabājies kinohronikas materiāls: cara Nikolaja II vizīte Rīgā, kas uzņemta 1910. gadā. Šāda veida materiāli ir patiešām interesanti, lai arī varbūt nav pārlieku iespaidīgi kinematogrāfiski.
Taču to vēsturisko nozīmi nevajadzētu novērtēt par zemu: redzēt pilsētu, tās dzīvi, kā tā izskatījās pirms vairāk nekā 100 gadiem un pirms diviem pasaules kariem, kas izmainīja arī pilsētas vaibstus, ir nenoliedzami interesanti.
Tāpat arī īpašu uzmanību aicinu pievērst Aleksandra Rusteiķa režisētajai filmai “Lāčplēsis”, kas uz ekrāniem nonāca 1930. gadā un kļuva par nacionālo grāvēju. Tā ir filma, kuru ir saistoši skatīties arī ar mūsdienu skatītāja acīm.
“Lāčplēsis” savij divas pasaules: reālo un mītisko, kurā notiek cīņa par neatkarīgas, brīvas Latvijas izveidi 1918. gadā un kurā šo cīņu iemieso tēli no Lāčplēša mītu pasaules – Lāčplēsis, Melnais bruņinieks, Spīdola.
Filma ir saglabājusies pilnā garumā bez skaņas, un to noteikti iesaku kādreiz noskatīties pilnā garumā visiem, kurus interesē Latvijas kino vēsture: bez Rusteiķa “Lāčplēša” tās aina vienkārši nav pilnīga.
Kā vēl viens interesanta kino piemērs jāpiemin Aloiza Brenča dokumentālā īsfilma “Mana Rīga” (1960) – personīgs stāsts par Rīgu, dzīvi tajā.
Un arī šī filma var kalpot kā patiešām interesants uzskates materiāls tam, kā Rīga izskatījās iepriekš, kā cilvēki dzīvoja Latvijas galvaspilsētā un kas tajā bija aktuāls.
Šo filmu ieteiktu skatīties kopā ar leģendāro 1961. gada īsfilmu “Baltie zvani” (režisors Ivars Kraulītis). Arī tā vērš uzmanību pilsētas virzienā: visu filmu sekojam mazai meitenei, kura meklē baltus ziedus, kurus noskatījusi veikala skatlogā un kuras ceļš ved cauri pilsētai, kur notiek aktīvs darbs: tiek remontētas ielas, cilvēki iet uz darbu, tirgojas, kustība noris visos virzienos vienlaikus.
Lai arī cik reižu “Baltie zvani” jau būtu redzēti, katra skatīšanās reize var atklāt aizvien ko jaunu, jo tajā notvertās pilsētas ainas, dunoņa un sižetā iestrādātā spriedze, kas liek sekot līdzi tam, kā mazajai meitenei sokas ziedu meklēšanā, gan satura, gan formas ziņā ir pārliecinošs meistardarbs.
Daudziem, iespējams, arī paslīdējis garām fakts, ka jau vairākus gadus norisinās intensīvs latviešu kino restaurācijas darbs. Kā viena no filmām, kuras restaurētā versija ir izpelnījusies plašu uzmanību, jāpiemin Rolanda Kalniņa “Četri balti krekli” (1967).
Filmas sarežģītais ceļš caur izrādīšanas aizliegumiem un nonākšanu atkal pie skatītājiem 20. gs. 80. gadu beigās kulmināciju piedzīvoja 2018. gada Kannu kinofestivālā. Tajā filma tika izrādīta “Kannu klasikas” programmā, savukārt filmas režisors Rolands Kalniņš un operators Miks Zvirbulis varēja klātienē pieredzēt sava darba izrādīšanu vienā no būtiskākajiem kinofestivāliem pasaulē, kaut arī 50 gadus pēc pirmizrādes.
Filmas restaurētā versija nu ir visiem pieejama, un tā atklāj patiešām daudzpusīgu, daudzslāņainu darbu, kas ir pelnījis, lai to skatītu kontekstā ar pasaules kino vēstures jaunajiem viļņiem, kas raksturo 60. gadu beigu kino.
Īpašu uzmanību aicinu pievērst arī Jura Podnieka leģendārajai dokumentālajai filmai “Vai viegli būt jaunam?”. Pāragri aizgājušais režisors Juris Podnieks 2020. gadā būtu svinējis 70 gadu jubileju.
Viņa režisētā “Vai viegli būt jaunam?” (1986) turpina uzrunāt arī šodien: kad pirms diviem gadiem rādījām filmu LKA Rīgas Kino muzeja kinolektorijā “Tas, ko Tu nedrīksti nezināt”, kinoteātra “Splendid Palace” lielā zāle bija gandrīz pilna, kas ir patiešām pārsteidzoši, ņemot vērā to, ka filma ir bez maksas un labā kvalitātē pieejama tiešsaistē.
Mēdz teikt, ka “Vai viegli būt jaunam?” ne tikai fiksēja pārmaiņas sabiedrībā, bet arī tās veicināja. Savulaik kādā starptautiskā kultūras teorijas konferencē iepazinos ar franču profesoru, kurš katru gadu studentiem rāda “Vai viegli būt jaunam?” kā perestroikas laika kino piemēru.
Tas viss parāda, ka filma turpina uzrunāt skatītājus arī šodien, citiem vārdiem sakot, filmā notvertā jaunības jauda un spēks, kas veicina pārmaiņas, nenoveco. Filmā attēlotie cilvēki, protams, jau ir mainījušies, viņu dzīve ir gājusi uz priekšu, bet šis uz kino lentes fiksētais viņu dzīves periods ir precīzi iemūžināts paaudzes portrets, kas liekas tik pazīstams arī šodien.
Ar vēstures piesitienu
Jau kādu laiku Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālā krātuve “redzidzirdilatviju.lv” ir plaši pieejama visiem interesentiem. Tajā ir pieejama plaša dažādu arhīva materiālu izvēle, ieskaitot audiovizuālos materiālus.
Tiem, kurus interesē vēsture, ir iespējams vismaz uz vairākām stundām, ja ne vairāk, iegrimt kinožurnālu materiālos, sākot jau ar pašiem kino vēstures pirmsākumiem Latvijas teritorijā. Protams, autortiesību dēļ daudz kas nav pieejams, lai skatītos mājās, taču arhīva digitālās krātuves audiovizuālais piedāvājums ir patiešām plašs.
Lielākoties starp materiāliem, kas pieejami, atrodamas dažādu laiku hronikas un kinožurnāli, kas ir nenoliedzami patiešām interesants un saistošs materiāls. Jāuzsver, ka abās platformās – “filmas.lv” un “redzidzirdilatviju.lv” – filmu un kino hroniku skatīšanās ir bez maksas, kā arī bez reģistrācijas nepieciešamības.
“Kino Bize” mājas kinozāle
Vēl viena vieta, kur iespējams iepazīties ar latviešu kino piedāvājumu tiešsaistē, ir kinoteātra “Kino Bize” mājas kinozāle, kas pieejama kinoteātra mājaslapā “kinobize.lv”. P
andēmijas sākumā “Kino Bize” nāca klajā ar mājas kino konceptu, kas tam kā neatkarīgam kinoteātrim ļauj saglabāt saikni ar skatītāju arī laikā, kad kinoteātris fiziski ir slēgts.
Mājas kino platforma ir veids, kā noskatīties “Kino Bizes” repertuāru, ko varbūt sanāca palaist garām, kad kinoteātris darbojās pilnā jaudā, un, kas nav mazsvarīgi, tas ir arī būtisks veids, kā atbalstīt šo neatkarīgo kinoteātri laikā, kad tā durvis fiziski ir ciet. Tiešsaistes straumēšanas platformas nenoliedzami ir ērts un patīkams veids, kā iepazīties ar kino, bet nekas nestāv blakus kinoteātra nozīmei un lomai kino pieredzes nodrošināšanā, un būtu ārkārtīgi skumji, lai neteiktu vairāk, ja pēc pandēmijas pasaulē vairs nebūtu kinoteātru.
“Kino Bize” piedāvā mazu, kompaktu un dažādu pēdējo gadu latviešu kino programmu, kas atrodama zem nosaukuma “Latvijā ražots”. Šobrīd šajā izlasē skatāmas deviņas filmas, starp kurām tās, kurām visvairāk aicinātu pievērst uzmanību, ir divas.
Pirmā – režisoru Lienes Lindes un Armanda Zača dokumentālā filma “Klātbūtne” (2020), tās režisori 2020. gada “Lielajā Kristapā” saņēma balvu par labāko dokumentālā kino režiju.
Filma seko četrām sievietēm, kas gaida bērnu, un viņu pieredzēm šajā pārveidojošajā procesā. Visas četras sievietes ir dažādas, viņu dzīves apstākļi arī ir atšķirīgi, bet vienojošais ir tas, ka viņas visas piekritušas dalīties šajā intīmajā procesā ar režisoriem un operatoru, tātad arī skatītāju.
Skatoties “Klātbūtni”, nepamet, pirmkārt, pateicības sajūta filmas varoņu virzienā, ka viņas un viņu ģimenes ir piekritušas dalīties šajos notikumos ar skatītājiem, otrkārt, filmas veidotāju virzienā, ka viņiem ir izdevies izveidot dziļu un smalku saiti ar savām varonēm, kas sasniedz sen neredzēta atklātuma un autentiskuma virsotnes.
Otra filma, ko īpaši vēlos izcelt no “Kino Bizes” mājas kino repertuāra, ir Matīsa Kažas filmizrāde “Kino un mēs” (2020), kas ir neparasts hibrīdformas audiovizuāls darbs, kuru režisors veidojis kopā ar trim aktieriem – Andri Keišu, Jāni Skuteli un Egonu Dombrovski.
Iedvesmojoties no latviešu kino vēstures un Rīgas kinostudijas laikiem, tapis patiešām interesants un izklaidējošs, neparasts darbs, kas daļēji ir stāvizrāde, daļēji filma.
“Kino un mēs” sastāv no neskaitāmām atsaucēm uz latviešu kino vēsturi, dažas atsauces tiek paskaidrotas, citas – ne, un tas nenoliedzami ir lielisks veids, kā pārbaudīt pašam savas zināšanas. Savukārt trūkstošās var iegūt, mājās skatoties latviešu kino klasiku.
Protams, šīs nav vienīgās vietas, kur iespējams iepazīties ar latviešu kino, it sevišķi kino vēsturi. Latviešu kino savu skatītāju gaida dažādās platformās, ieskaitot “Shortcut/Helio”, LMT Viedtelevīziju un “Go3”, un katrā no tām ir iespējams atrast latviešu kino veltītu atsevišķu sadaļu.
Izvēloties kino programmu, iesaku nenobīties un skatīties arī to, kas liekas nepazīstams un svešs, piemēram, studentu īsfilmas un dokumentālās filmas par šķietami smagiem tematiem. Pat ja filma izrādīsies ne pārāk laba, vismaz būsiet uzzinājuši ko jaunu.
UZZIŅA
Kur meklēt latviešu filmas internetā
• Nacionālā kino centra uzturētajā mājaslapā “filmas.lv”.
• Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālajā krātuvē “redzidzirdilatviju.lv”.
• “kinobize.lv”.
• “Shortcut/Helio”, LMT Viedtelevīzijā un “Go3” u. c.
