Latvijas dalība ES nav panākusi būtiskas pozitīvas pārmaiņas cīņā pret nabadzību, nevienlīdzību un lauku panīkumu 1
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai un kā Latvija kļuvusi eiropeiskāka – šim jautājumam veltīts Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes ikgadējais pētījums “Pārskats par tautas attīstību 2019/2020”, par kura rezultātiem publiski diskutēja arī Valsts prezidents Egils Levits, Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks un Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Vita Anda Tērauda.
Trīs gaidītie ieguvumi
No Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) tika gaidīti trīs galvenie ieguvumi. Pirmkārt, valsts modernizācija un paātrināta “desovjetizācija”. Otrkārt, strauja ekonomiskā izaugsme, kas ar laiku ļautu Latvijai labklājības līmeņa ziņā panākt vecākās Rietumeiropas dalībvalstis. Treškārt, plašāka latviskās identitātes un vērtību nostiprināšanās Rietumos.
LU veiktais pētījums secina, ka visās jomās panākumus gūt nav izdevies – pozitīvā ES ietekme izteikti jūtama galvenajās politiskajās institūcijās, valdības ministrijās un aģentūrās, Satversmes tiesā, daļā Latvijas likumdevējvaras institūciju, Latvijas Bankā un citās iestādēs, kuras tagad ikdienā sadarbojas ar ES institūcijām un Eiropas partneriem.
Tāpat dalība ES veicinājusi plašu valdības modernizāciju, lai spētu pielāgot Eiropas likumus Latvijas realitātei un piedalīties Eiropas līmeņa politikas veidošanā, formulējot nacionālās nostājas.
Taču, neskatoties uz to, ka Latvijas sabiedrībā notikusi plaša mēroga pārorientācija eiropeisko vērtību virzienā, Latvijas dalība ES nav panākusi būtiskas pozitīvas pārmaiņas cīņā pret valstī iesīkstējušo nabadzību, nevienlīdzību un lauku panīkumu.
LU pētījums uzskata, ka šīs problēmas, gluži tāpat kā ekonomiskā attīstība, ir valsts līmeņa jautājumi, ko var risināt tikai ar Latvijas politiķu iniciētu valsts reformu palīdzību, kuras jāveic Latvijas valdībai, nevis jācer, ka tas notiks pats no sevis.
No nabadzīgas par vidēju
Diskutējot par pētījuma secinājumiem, Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks izteicās, ka Latvijas eiropeizācijas kontekstā būtu jārunā par diviem elementiem – labklājību un drošību.
Pievēršoties labklājības jautājumiem, Kazāks norādīja, ka pagaidām Latvija nav bagāta valsts, tomēr viennozīmīgi var teikt, ka 16 gadu laikā no nabadzīgas valsts tā ir pārvērtusies par vidēju ienākumu valsti.
Latvijas Bankas prezidenta ieskatā, tas ir milzīgs pluss, kas, iespējams, bez ES atbalsta nebūtu izdevies.
Savukārt, runājot par drošību, Kazāks norādīja, ka ES likumdošanas ietvars ļāvis uzlabot institucionālo vidi Latvijā un padarīt drošāku uzņēmējdarbību.
“Eirozona mums ir devusi virkni iespēju, kādas mums iepriekš nebija bijušas. Eirozona ir milzīgs aizvējš, un Covid-19 krīze to ļoti uzskatāmi parāda – Latvijas valstij nevienā brīdī nav bijušas problēmas aizņemties finanšu tirgos par ļoti zemām likmēm,” sacīja Latvijas Bankas prezidents.
Viņa secinājums – pievienošanās eirozonai Latvijai ir bijusi izcili veiksmīga izvēle gan ekonomiski, gan ģeopolitiski.
Tomēr, salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, Latvija joprojām ir nabadzīgāko valstu vidū, kur vidējie ienākumi, ko mēra pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, sasniedz 69% no ES–27 līmeņa 2019. gadā, apsteidzot tikai Rumāniju, Grieķiju, Horvātiju un Bulgāriju.
Tomēr progress ir – 1995. gadā Latvijā bija viszemākais IKP uz vienu iedzīvotāju starp ES–15, kā arī desmit jaunajām Austrumeiropas dalībvalstīm, kuras pievienojās organizācijai 2004. un 2007. gadā, nedaudz pārsniedzot 20% no toreizējā ES–15 valstu vidējā līmeņa.
Kaut arī materiālās labklājības Latvija ir sasniegusi daudz, tā joprojām ir starp ES dalībvalstīm ar augstākajiem nabadzības un sociālās atstumtības rādītājiem (2019. gadā ES vidēji 22,4%, Latvijā 28,2%), augstākajiem ienākumu nevienlīdzības rādītājiem (2018. gadā Džini indekss ES vidēji 30,8, Latvijā 35,6 – jo zemāks, jo labāk), zemu minimālo algu (2019. gadā sešās valstīs tā ir virs 1500 eiro, kamēr Latvija ar 430 eiro mēnesī ir starp četrām valstīm, kur minimālā alga ir zem 500 eiro) un ar salīdzinoši zemu atbalstu cilvēkiem krīzes situācijās un trūkumā (budžets sociālajai aizsardzībai 2018. gadā ES vidēji 19,2% no IKP, Latvijā 11,6% no IKP).
Daļa sabiedrības vīlusies
Neviens no diskusijas dalībniekiem nenoliedza, ka daļa sabiedrības ir vīlusies tajos rezultātos, ko devusi Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai. Runājot par sabiedrības vilšanās cēloņiem, M. Kazāks uzskata, ka daļēji tas saistīts ar nepareiza atskaites punkta izvēli – proti, latvieši nav kļuvuši tikpat turīgi kā vācieši, iespējams, ka šī sabiedrības daļa uzskatīja, ka tas notiks pats no sevis.
Tomēr, Kazāks uzsvēra, ka tas pagaidām nav izdevies nevienai no ES jaunajām dalībvalstīm.
Pēc Latvijas Bankas prezidenta domām, pareizāku priekšstatu par valsts attīstību sniegtu salīdzinājums ar postpadomju valstīm, kas 90. gadu sākumā bija attīstības ziņā līdzīgas Latvijai, piemēram, Ukrainu.
M. Kazāka viedokli atbalstīja arī Valsts prezidenta E. Levita diskusijā teiktais, ka 2004. gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu cilvēku bija 42% no Eiropas vidējā līmeņa, bet patlaban tas sasniedz 82% (69% 2019. gadā pēc “Eurostat” datiem. – Aut. piez.).
Tātad, teica E. Levits, labklājība Latvijā ir augusi divas reizes straujāk nekā ES vidēji un pēdējos 16 gadus objektīvi ir vērojama tautas labklājības līmeņa celšanās.
Analizējot sabiedrības neapmierinātības cēloņus, Latvijas Bankas prezidents uzsvēra, ka vēl viens vilšanās cēlonis ir nevienlīdzības pieaugums, kuram līdz šim nav pievērsta pietiekami liela uzmanība.
Runa ir gan par ienākumu, gan par iespēju nevienlīdzību. Līdzīgi izteicās arī Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Vita Anda Tērauda, kas atzīmēja atšķirīgās iedzīvotāju gaidas, kas rodas no nevienlīdzības, ir kaut kas, ar ko Latvijai ir jātiek galā, lai šīs nepiepildītās gaidas nepārvērstos par eiroskepticisma un iekšējo plaisu avotu.
Tieši tāpēc, Tēraudas ieskatā, nākamajos 15 attīstības gados Latvijai jāpievēršas nevienlīdzības mazināšanai.
