“Ir kas tāds, no kā šogad gribētu atbrīvoties” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Gada sākumā ir pareizi apsvērt, ko darīt tālāk. Ko mainīt, ko pasākt, ko atstāt, ko atmest. Var jau šo pašu apņemties jebkurā citā dienā, bet nav ne vainas arī gada sākumam, kad to dara lielākā daļa cilvēku.
Es zinu, ko darīšu šogad, zinu, ko mainīšu, drīzāk – ko nepavisam nemainīšu, jo iekārtoju savu dzīvi tā, kā vēlos un aizvien mazāk gribas kaut ko mainīt. Bet – kas zina…
Lai nu paliek mani plāni, tie manējie un noteikti realizēsies. Tomēr ir kas tāds, no kā es gribētu atbrīvoties – ne tikai jaunajā gadā, bet ikdienā, vienkārši šis laikam ir īstais brīdis atkal atgādināt.
No uzmācīgu iepazītiesgribētāju vēstulēm! No tām es gribētu atbrīvoties. Vienīgais, kam tās noder – aprakstīt to, kas kuram ienāk prātā un kādos diennakts laikos. Bet citādi – tas ir ļoti kaitinoši.
Iespējams, vajadzētu visas saglabāt un kādreiz apkopot grāmatā, bet grāmatām man ir daudz jēdzīgākas tēmas nekā neveiksminieku savārstījumi. Tie aktivizējas, visticamāk, uz kādām mēness fāzēm vai brīvdienu vakaros/naktīs, kad, kā es saku – sadzērušies drosmi. Tad visās iespējamās vietnēs sabirst no “kaieatasseksi?” līdz gariem savārstījumiem par rakstītāja vajadzībām – pamatā gan ar maksimas maisiņā sabāztu mantu ievākties pie pirmās iespējas, ja tāda gadītos. Tomēr ir ne tik vienkārši gadījumi.
Gada beigās man uzrakstīja kāds Ingmārs: ”labvakar! Meklēju partneri uz Jaungada šovu 27.12.2025. Valmieras olimpiskais centrs”. Es pat apjuku no tik daudz gandrīz pareizi sarakstītiem vārdiem, ka nolēmu papētīt, kas man īsti raksta. Tā teikt – lai sapņu princi nepalaistu garām… Ātri vien atradu bildi ar sievieti pie stūres automašīnai. Uztaisīju ekrānšāviņu un nosūtu potenciālajam “princim” ar komentāru, ka partnere tak jau ir.
“Princis” acīmredzami apjuka un ziņoja, ka tā ir viņa mašīna un sāka pratināt mani, kur esmu dabūjusi to bildi. Uzrakstīju visu, kā ir – paša vien publiski izliktajās bildēs. Un tad sekoja, kas tāds, kas mani nošokēja pa īstam.
“Man 100 m liegums, S (nerakstīšu sievietes vārdu, viņai ar šo nav nekāda sakara) jau policijai iesniegumu uzrakstījusi….”
“Mēs cietumā 06.12.24 Olaine izšķīrāmies”.
Nu. “Princis” ne pa jokam! Protams, es nekur neietu ne ar vienu ne uz kādu šovu, jo, pirmkārt, man ir, ar ko iet uz šoviem un visur citur un, otrkārt, es neesmu “meitene pēc izsaukuma, kas kur skries līdzi svešiniekam”.
Bet tīri teorētiski – iedomājos sevi bijušā cietumnieka sabiedrībā uzturamies publiskā vietā, kur apkārt daudz pazīstamu cilvēku. Ne tikai cietumnieka, bet acīmredzami arī varmākas vai terorizētāja, ja jau ir aizliegums kādam citam cilvēkam tuvoties. Kaut kā tiku vaļā no šī rakstītāja, pasakot vienkārši – “atšujies!”. Atšuvās ar. Bet ir, par ko padomāt.
Staigā taču viņš pa ielām, nesen iznācis no cietuma un uzrunā sievietes. Ja pietika drosmes uzrunāt mani – bijušo iekšlietu ministri, bijušo policisti, tad bail pat domāt, uz ko vēl tāds cilvēks ir spējīgs. Un kas notiek, ja kāda sieviete piekrīt ar viņu kaut kur aiziet?… Cerams, nepiekrita un cerams arī man nekad nekas nebūs par šo vairs jādzird.
Ir, protams, nekaitīgāki gadījumi, kuri nebeidz beigties. Saprotu, ka ne tikai es esmu “pieprasīta” nakts rakstnieku vidū, arī citām sievietēm jāsaņem visādi savārstījumi. Labi, ja tie aprobežojas ar dažiem vārdiem ik pārmēnešus.
Jā, ir arī tādi, kuriem laikam atmiņa restartējas ik pa 2-3 mēnešiem. Tad viņi uzraksta vienu un to pašu un atkal pazūd līdz nākamajai reizei. It kā nekaitīgi, bet nedaudz slimi gan.
Šis nu ir kas tāds, bez kā es savā dzīvē labprāt iztiktu. Bez jebkāda satura spamiem. Bet, diemžēl, ne no manis tas atkarīgs. No kādām fāzēm un grādīgām dzirām, visticamāk. Ja nu tas arī šogad nebeigsies, būs vismaz, par ko rakstīt. 😊
