Rudens depresija, mīļie cilvēki un jaunas ieceres nākamajam gadam – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņās gadu mijas sajūtas 0
Šogad es kā citādi skatos uz gadu maiņu. Laikam esmu pieņēmusi, ka datums ir tikai datums un jaunu dzīvi var sākt kad vien gribas vai dzīvot pa vecam un neko nesākt. Apņemšanos sarakstu arī var sastādīt katru rītu vai var neko nepierakstīt, bet vienkārši darīt to, ko esi ieplānojis. Man ir plāni, mērķi un sapņi. Kas nozīmē, ka manai dzīvei ir jēga un uzdevums to visu realizēt un piedzīvot. Nākamgad, aiznākamgad vai vēl pēc tam.
Apņemties būt veselai nav no manis atkarīgs apņemšanās piepildījums. Bet veselīgi mēģinu dzīvot katru dienu. Svaigais gaiss, lauku vide, peldes līdz vēlam rudenim, fizisks darbs un daudzie soļi pa saimniecību ikdienā dara savu – norūda un uzlabo to, kas uzlabojams gan ķermenī, gan galvā.
Apņemties būt laimīgai gan ir kas tāds, ko varu piepildīt pati. Ja nu gadījumā dažreiz apstākļi nav tam labvēlīgi, tad var mainīt attieksmi pret tiem. Bet kopumā nav par ko sūdzēties – pati vesela, bērni veseli – šis teiciens man vienmēr ir kā atgādinājums, ja sagribas pačīkstēt.
Uz gadu atskatīties gan ir vērts – kas noticis, kas padarīts, kas sastrādāts, pazaudēts vai iegūts. Šāda atskaite man patīk. Kaut kad jau jāpavelk svītra notikušajam un kāpēc lai tas nebūtu gada pēdējā dienā? Nu, vismaz gada beigās.
Es esmu mierā ar sevi un visu, kas ap mani. Jā, bieži ir grūti un grūtāk nekā gribētos, bet saprotu, ka tikai pati varu ar to tikt galā – ar sevi, savām domām un savām sāpēm. Rudens tumšie vakari nav nekāds jaunums un tie nepazudīs arī citus gadus, ar tiem jāmācās sadzīvot.
Vienu brīdi šoruden šķita, ka es to vienkārši nevaru – sadzīvot ar rudeni. Meklēju profesionālu palīdzību un ļoti vīlos. Saruna ar psiholoģi manā gadījumā bija zemē nomesta stunda un samaksa par to. Labāk būtu uz tenisa treniņu aizgājusi, tas noteikti palīdzētu vairāk.
Tāpēc nolēmu ņemt savu dzīvi atkal savās rokās un necerēt uz palīdzību no malas. Lai gan tad, kad biju pasūdzējusies, ka gribētos palīdzību, mani e-pasti piebira ar daudzu cilvēku ieteikumiem, atbalsta vārdiem un palīdzības piedāvājumiem. Sapratu, ka neesmu viena, pat ja meža vidū fiziski tāda esmu.
Izrādās, var sēdēt mežā un būt cilvēku rūpju ielenkts, kaut attālināti. Un šī sajūta palīdz daudz vairāk nekā saruna ar kādu par naudu. Tas nenozīmē, ka neticu – profesionāla palīdzība ir nepieciešama un ir daudz labu terapeitu, kas palīdzētu. Man nepaveicās ar to pirmo, vienīgo un, visticamāk, pēdējo sarunu.
Man ir draugi. Un to skaits šogad nav mazinājies, kas pati par sevi ir laba zīme. Tātad esmu spējusi paturēt savā dzīvē tos cilvēkus, kas man svarīgi un arī es viņiem esmu svarīga un palikusi viņu dzīvēs.
Brīžiem šķita, ka man jāmeklē darbs, jo namiņš vien manu dzīvi nevar nodrošināt ar visu, kas tajā nepieciešams. Tad atcerējos, ka ar manu biogrāfiju darbu atrast ir grūti, jo kam gan vajag par darbinieku divreiz ministri, politiķi, policisti un vēl ar tādu raksturu kā man. Varbūt kaut kur pasaulē vajadzētu, pie mums nevajag gan. Tāpēc nolēmu darīt to, ko protu vislabāk.
Ir divas lietas, kas man padodas – rakstīt un rūpēties. Namiņa viesi novērtē, ka es parūpējos un laikam jau var just, ka daru to no sirds un nevis vien tāpēc, ka tas ir mans darbs. Rakstīt man patīk un padodas. Es laikam varētu paņemt akmeni un ietērpt to vārdos tā, ka akmens pats sev šķitu visskaistākais.
Jā, to es izlēmu darīt – rakstīt. Ne tikai slejas, ne tikai grāmatas, bet tekstus cilvēkiem, kuriem pašiem tas nepadodas – sākot no mīlestības vēstulēm un beidzot ar nekrologiem. Kad “noskries” svētki, ķeršos klāt, pirmie pasūtījumi man jau ir, un es esmu patīkami satraukta par to, kādus vārdus es ielikšu citu cilvēku domās.
Vārdi gada beigās cilvēku mutēs ir daudz mīlīgāki nekā parastā laikā. Visi kļuvuši laipnāki, iejūtīgāki un vēl viens otram labas lietas. Pat ja tas ir tikai formāli, vienalga – labie vārdi vairojas. Ir vērts tos teikt. Pat pavisam svešiem cilvēkiem. Pasakām paldies šim gadam par to, ka tas ir piedzīvots, un esam laimīgi nākamgad!
