Mantojums, ar ko varam dalīties 0
“Mīlestība un darbs ir skaistākās ceļa zīmes, ko Jūs esiet ierakstījusi sava mūža gaitā”, tā 1929. gada 22. janvārī Mērijas Grīnbergas viesu grāmatā rakstīja Anna Brigadere. Un patiesi mīlestība un darbs ir tie divi vārdi, kas vislabāk raksturo Mēriju Grīnbergu.
Mērija Grīnberga (1881–1973) ir zināma kā diplomāta, jurista un ilggadējā Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka Frīdriha Grosvalda meita, diplomāta Oļģerda Grosvalda un mākslinieka Jāzepa Grosvalda māsa, kā arī Krievijas latviešu evaņģēliski luterisko draudžu bīskapa Jāņa Grīnberga kundze, latviešu kultūras vērtību sargātājas Mērijas Grīnbergas jaunākās un izcilā latviešu matemātiķa Emanuela Grīnberga māte. Daži Mēriju Grīnbergu pazīst kā latviešu etnogrāfijas pētnieci un popularizētāju, un par visām šīm savas dzīves lomām viņa ir rakstījusi atmiņas.
Mērijas rakstītais ļauj ceļot laikā, jo stāsta par laiku no 19. gadsimta beigām līdz 1964. gada vidum. Viņa rakstījusi izjusti un atklāti, spilgti atspoguļojot savas dzīves prioritātes – mīlestību un darbu.
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” šoruden iznāk viņas atmiņu un dienasgrāmatu grāmata – apkopojums, kuru papildina arī krāšņas fotogrāfijas. Grāmata tapusi sadarbībā ar Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju, tās izdošanu atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds. Tas bez šaubām ir notikums Latvijas kultūrtelpā.
Par to, kāda ir šī grāmata un kā tā ir tapusi – saruna ar projekta vadītāju Jūliju Dibovsku.
Kāpēc mūsdienu lasītājam būtu interesanti ielūkoties Mērijas Grīnbergas atmiņās un pierakstos?
Šobrīd latviešu lasītājs ir pieaudzis tiktāl, ka spēj, vēlas un prot novērtēt savas pagātnes elpu. Un izdevēji piedāvā ļoti kvalitatīvus pētījumus, kā arī talantīgi sarakstītus romānus par vēsturiskām personībām.
Tāpēc Mērijas Grīnbergas rakstītās atmiņas un dienasgrāmatas ir tīrradnis – tas nav pētījums, lai gan zinātnisks un zinošs skats to ir sakārtojis, tas nav arī fikcija, jo visas izjūtas un notikumi ir patiesi, fiksēti savā laikā un vietā, maksimāli saglabāti tā, lai mūsdienu lasītājs sajūt smaržas, garšas un tā laika valodas nianses.
Kā saka grāmatas zinātniskā redaktore Agita Ančupāne, kura ļoti palīdzēja šai grāmatai dzimt, grāmata caur Mērijas emocionāli un atklāti rakstītajām rindām atklāj lasītājam ne tikai viņas iekšējo pasauli mijiedarbībā ar apkārtējiem procesiem, bet atklāj arī viņas ļoti interesanto personību.
Tā ir iespēja iepazīt 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma latviešu inteliģences vidi, kuras centrā ir Grosvaldu ģimene. Viens no unikālākajiem posmiem Mērijas dzīvē ir uzturēšanās kolonijās Krievijā, kas ir maz zināms un pētīts jautājums. Bet, protams, tur ir arī daudz kas cits!
Kā izdevniecībā nokļuva šis unikālais materiāls?
Jau gadiem sadarbojamies ar muzejiem, un Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, kur glabājas atmiņu un dienasgrāmatu oriģināli, ir īsta zelta krātuve šajā ziņā. Uzsvērsim, ka muzeji ir Latvijas vēl neizpētītās un it kā zināmās vēstures patiesie glabātāji.
Muzeja pārstāve Agita Ančupāne, kura strādāja pie grāmatas sastādīšanas, komentāriem un redakcijas, zina stāstīt, ka muzejs publikācijai šo unikālo vēstures avotu sāka gatavot jau 1990. gadu vidū, kad muzeja darbiniece Tatjana Pāvele atmiņas uzņēmās iztulkot un pārrakstīt mašīnrakstā.
T. Pāvele personīgi pazina Mēriju Grīnbergu, tādēļ nenovērtējamas bija viņas zināšanas daudzu personu atšifrēšanā un komentāru gatavošanā. Jāatzīmē, ka atmiņu un dienasgrāmatu ceļš līdz muzejam arī prasīja ilgāku laiku, jo pirmā atmiņu burtnīca muzeja krājumā nonāca 1978. gadā, bet pēdējo dienasgrāmatu muzejs ieguva pavisam nesen – 2019. gadā.
Grāmata būs vairāk nekā 600 lapaspušu bieza, un tas ir pamatīgs izdevums arī tajā ziņā, ka tapšanas procesā iesaistījušies vairāki cilvēki – muzeja pārstāvji un arī izdevniecības redaktori. Tas ir kā mantojums mums visiem, ar kuru beidzot varam dalīties.
Kā Mērija iedomājās rakstīt šīs piezīmes?
Cik saprotu, viņu pamudināja to darīt māte. Un pirmie pieraksti bija par laiku, ko viņas ģimene pavadīja latviešu kolonijās Novgorodas guberņā pēc Pirmā pasaules kara. No 1919. līdz 1921. gada beigām.
Viņas vīrs bija mācītājs…
Mērijas Grosvaldas dzīve strauji mainījās pēc laulībām ar latviešu luterāņu mācītāju Jāni Grīnbergu. Viņi iepazinās Jūrmalā, kad drauga mudināts, J. Grīnbergas bija devies iepazīties ar Grosvaldiem un īpaši ar Grosvaldu vecāko meitu – Mēriju.
Divus gadus vēlāk – 1907. gada 6. oktobrī – Jānis Grīnbergs un Mērija Grosvalda salaulājās Rīgas Doma baznīcā, bet jau nākamajā dienā jaunais pāris devās uz Pēterburgu, kur Jānis Grīnbergs kalpoja par mācītāju Jēzus baznīcas latviešu un vācu draudzēs. Mērija savam dzīvesbiedram bija līdzās visur – ikdienas un darba gaitās: kāzās, kristībās, bērēs, darbā latviešu kolonijās, dažādos baznīcas pasākumos un darbos.
Mērija gāja līdzi vīram pat uz cietumu, kur mācītājs devās, lai tur vadītu dievkalpojumus ieslodzītajiem. Viņa bija vīra balsts gan viņa darbā, gan ikdienā, kaut pašas Mērijas ikdiena bija piepildīta ar dažādiem mācītāja sievas pienākumiem un mājas darbiem.
Šis stāsts ir kaut kas tīrs un ļoti patīkams. Grāmatu būs silti lasīt ilgajos ziemas vakaros, jo ļoti daudz ko no Mērijas var gan mācīties, gan arī vienkārši daudz ko viņas dzīvē nāksies apbrīnot. Bet tāds bija gadsimts.
Bet noteikti ir arī pesimistiskas notis.
Viens no sarežģītākajiem posmiem viņas dzīvē atspoguļots dienasgrāmatās. Tās Mērija sāka rakstīt 1943. gadā. Laiks bija sarežģīts, Otrais pasaules karš, Latvijā viena okupācijas vara nomainīja otru. Mērija rakstīja, ka ir stipri sarūgtināta par ģimenes dzīves ačgārnībām, par haosu pasaulē, tāpēc ļoti vēlas rakstīt. Neaizmirsīsim, ka rakstīšanai piemīt terapeitiskas īpašības. Tāpat kā lasīšanai.
Nodaļu ar nosaukumu “Beigas”, jo viņai šķita, ka pasaule iet uz galu, viņa sāka rakstīt 1943. gada 23. aprīlī.
Vai Mērija raksta par savu darbošanos VII Dziesmu svētku tautas tērpu komisijā?
Mēs gandrīz neko nezinām par Mērijas iespaidiem laikā no 1924. līdz 1943. gadam, jo muzejā šādas atmiņas nav. Un raksts par Dziesmu svētkiem ir viens no retajiem, kas stāsta par šo posmu. Šajā tekstā spilgti parādās viņas neizsīkstošā enerģija un raksturs.
Kāds ir Mērijas laiks padomju periodā?
Pēdējo dienasgrāmatu Mērija Grīnberga sāka rakstīt 1945. gada pašās beigās un turpināja to rakstīt līdz pat 1964. gadam, spilgti, detalizēti un skaudri raksturojot ikdienas dzīvi Padomju Latvijā, kas bija viņas tagadnes realitāte. Šo dienasgrāmatu M. Grīnberga veltīja savam mazdēlam – Mikum Grīnbergam, cerot, ka kādreiz viņš lasīs viņas rakstītās rindas un sapratīs, cik ļoti viņa ilgojās atkal satikt savu mazdēlu.
“Es atceros, ka kādā reizē, apmeklējot Mēriju Grīnbergu seniori, es redzēju viņas rokās šo burtnīcu. Viņa teica, ka tā ir viņas “melnā grāmata”, pretstats viņas gaišajām atmiņu burtnīcām. Tur viņa var “izlādēties”, kad paliek neizturami grūti,” tā savās piezīmēs pie mašīnrakstā pārrakstītās dienasgrāmatas norādīja T. Pāvele. Varbūt tieši tādēļ bērnības un jaunības atmiņas izdevušās tik gaišas un pacilājošas gluži, kā pasaku zeme pretstatā Mērijas pēckara laika ikdienas aprakstiem.
Vai Mērijas izteiksmes veids liks sagaršot to laiku un raksturus?
Grāmatā iespēju robežās saglabāts autores izteiksmes veids, arī Mērijas Grīnbergas rakstīšanas maniere papildināt tekstu ar kādu vārdu vai teikumu krievu vai vācu valodā. Tas noteikti būs garšu un neparastu atklājumu pilns teksts.
Grāmatu iespējams iegādāties šeit!
