Attēlā: AS “Valmieras enerģija” šķeldas katlumāja, ko atklāja 2020. gada oktobrī. Pateicoties arī tai, “Valmieras enerģijas” darbība vairs nav atkarīga no dabasgāzes cenas svārstībām.
Attēlā: AS “Valmieras enerģija” šķeldas katlumāja, ko atklāja 2020. gada oktobrī. Pateicoties arī tai, “Valmieras enerģijas” darbība vairs nav atkarīga no dabasgāzes cenas svārstībām.
Foto: Evija Trifanova/LETA

Šķelda, kūdra, saule, vējš – kādas ir siltumražošanas tuvākās perspektīvas? 0

Zigfrīds Dzedulis, Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Krievijai negaidīts sitiens zem jostasvietas – laikapstākļi var satracināt tautu 85
Veselam
Kā saprast, ka jūsu partneris ir toksisks cilvēks? Viņus nodod šīs 9 frāzes
Kokteilis
FOTO. Dziedātāja Aminata Savadogo iestūrējusi laulības ostā
Lasīt citas ziņas

Ko varam darīt, lai pārvarētu briestošo enerģētisko krīzi, un kādi siltumenerģijas ieguves avoti mūsu rīcībā ir pašlaik, kad līdz jaunās apkures sezonas sākumam atlicis nepilns pusgads, par to Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta telpās “Latvijas Avīze” aicināja uz sarunu šī institūta direktori, profesori Dagniju Blumbergu, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomnieku enerģētikas lietās Andri Akermani, Latvijas Kok­rūpniecības asociācijas izpilddirektoru Kristapu Klausu, Jelgavas siltumražošanas uzņēmuma “Gren” valdes priekšsēdētāju Andri Vanagu, kūdras ieguves un pārstrādes uzņēmuma “Laflora” valdes priekšsēdētāju Uldi Ameriku.

K. Klauss: Valdība jau ir piešķīrusi ap 70 miljoniem eiro, lai aizstātu dabasgāzi ar šķeldu. Tomēr diezin vai kāds tic, ka jau līdz nākamās apkures sezonas sākumam par šo summu visur Latvijā būs iespējams uzbūvēt ar šķeldu vai granulām darbināmas katlu mājas. Visticamāk, ka gada laikā tas nebūs iespējams un šī pārkārtošanās notiks pakāpeniski.

CITI ŠOBRĪD LASA

Par koksnes šķeldu, arīdzan sauli, vēju un citiem iespējamiem un nākotnē izmantojamiem siltumenerģijas avotiem, ar kuriem varētu aizstāt no Krievijas saņemto dabasgāzi, protams, varam runāt daudz. Bet nav pamata sarunām, vai visas dabasgāzes aizstāšanai mums pietiks šķeldas. Pirmkārt, visas dabasgāzes pielietojumam šķelda nav alternatīva kaut vai gāzes plītiņu dēļ. Otrkārt, vispirms vajag infrastruktūru, kur šķeldu kurināt. Tuvākajos gados šīs infrastruktūras veidošana būs noteikti lielāks izaicinājums nekā pašas šķeldas sagāde.

Sen pagājuši tie laiki, kad šķelda sapuva sētmalēs. Šobrīd tai ir atrasts pielietojums. Tāpat jāņem vērā, ka ar starptautiskajām sankcijām pret Baltkrieviju esam zaudējuši iespēju ievest no tās šķeldu, kuru to pārdeva par dempinga cenām, spiežot pašu mājās iegūtajai meklēt citu noietu, tostarp – eksportēt.

No Baltkrievijas ievestās šķeldas apjoms bija aptuveni tikpat liels kā no Latvijas izvestās. Turpmāk šis apjoms paliks Latvijā, ja vien vietējie siltumražotāji gribēs maksāt par to tādu cenu, kādu maksājuši ārzemju pircēji. Sadārdzinājums ir aptuveni 15 eiro par megavatstundu (MWh), kas salīdzinājumā ar dabasgāzes sadārdzinājumu ir maza bēda. Apdzīvotu vietu siltumtarifos šķeldas cena līdz šim svārstījās no 50 līdz 60 eiro par MWh. Turpmāk būs no 65 līdz 70 eiro par MWh. Salīdzinot ar dabasgāzi, tas nav daudz.

Arī nākamajā apkures sezonā koksne būs pats lētākais kurināmais. Tajā Ādažu rajonā, kur dzīvoju pats un kur apkurē izmanto tikai dabasgāzi, par siltumu, piemēram, pērn novembrī maksāju 185 eiro par MWh. Līdzīgs sadārdzinājums, piemēram, ir Rēzeknē – arī tur jau šoruden diezin vai būs iespējams dabasgāzes vietā izmantot tikai šķeldu.

Lai nepieaugtu šķeldas cena, jāpalielina tās piedāvājums tirgū, tātad jāpaplašina mežizstrāde. Tas ir iespējams. Šo resursu mums pietiek. Pašlaik nocirst un nodot pārstrādei mazvērtīgu baltalkšņu audzi varētu būt pat sevišķi izdevīgi. Bet valsts to neregulēs, par to jālemj mežu īpašniekiem pašiem.

Uldis Ameriks
Foto: Timurs Subhankulovs

U. Ameriks: Reiz nejauši uzdūros 2016. gadā publiski izteiktam Somijas ekonomikas ministra paziņojumam par to, ka līdz 2021. gadam valsts plāno krasi samazināt Krievijas naftas importu, tās vietā plašāk apkurē izmantot vietējo kūdru. Vēlāk Eiropas Parlaments gan nolēma pieskaitīt kūdru fosilajam kurināmajam, kas rada ogļskābās gāzes izmešus. Bet Krievijas iebrukums Ukrainā un agresora savaldīšanai plānotā atteikšanās no dabasgāzes piegādēm vēlreiz apliecina, ka vairāk jāpievēršas vietējo resursu izmantošanai.

Reklāma
Reklāma

Kūdra ir mūsu vietējais, plaši pieejams resurss, kuru maisījumā ar šķeldu varētu sekmīgi izmantot apkurē. Pašlaik jebkuram kūdras uzņēmumam ir vismaz 20% kurināmās kūdras resursu. Piemēram, “Laflora” nekavējoties varētu nodrošināt 20 līdz 30 tūkstošus tonnu kūdras, kas būtu līdzvērtīgi enerģētiskajai jaudai 88 800 MWh apmērā. Kūdras izmantošana apkurē nav nekas jauns, to esam jau sekmīgi izmantojuši agrāk.

Vienlaikus enerģētiskās drošības vārdā būtu jāpārskata Zaļā kursa uzstādījumi, kas nosaka izmešu kvotas un kas pieskaita kūdru fosilajam kurināmajam. Diemžēl Krievijas izraisītais karš nekā nav ietekmējis Eiropas Savienības noteikto Zaļo kursu. Latvijai būtu svarīgi paust savu nostāju, proti, mūsu apstākļi ir īpaši, ņemot vērā 283,6 kilometru robežu ar Krieviju un 173 kilometru robežu ar Baltkrieviju, kas reizē ir arī Eiropas Savienības ārējā robeža.

Dagnija Blumberga
Foto: Timurs Subhankulovs

D. Blumberga: Pati lielākā problēma kūdras izmantošanā apkurē jau ir nevis ogļskābās gāzes, bet sēra dioksīda izmeši. Attīrīt kūdru no sēra – tas maksātu nesamērīgi daudz, sadārdzinot šī resursa izmantošanu apkurē. Otra iespēja – ar filtriem attīrīt dūmgāzes. Bet arī tas nozīmētu krasu izdevumu sadārdzinājumu.

U. Ameriks: Es, protams, neaicinu turpmāk apkurē izmantot tikai kūdru. Visas katlu mājas ar kūdru nekad nedarbināsim. Bet vai šajos apstākļos varam likt vienos svaru kausos valsts enerģētisko drošību un izmešus, kuri rastos, sadedzinot kūdras un koksnes šķeldas maisījumu, par to neesmu pārliecināts.

Kaut arī kurināmās kūdras ieguve nav mūsu uzņēmuma pamatdarbība, šī brīža situācija spiež rīkoties, pirmajā vietā liekot mūsu valsts iedzīvotāju un uzņēmēju drošību un intereses – nodrošināt siltumenerģiju par pieņemamu cenu. Vēsturiski kūdra bijusi viens no Latvijas enerģētiskās neatkarības balstiem kā pieejams vietējais un salīdzinoši lēts energoresurss.

A. Vanags: Arī es domāju, ka kūdras izmantošana apkurē varētu būt viens no īstermiņa pasākumiem enerģētiskās krīzes mazināšanā. Jelgavā kūdru esam izmantojuši apkurē jau agrāk. Jelgavā mums ir arī vajadzīgās izmešu attīrīšanas iekārtas. Tā kā, visticamāk, Krievijas izraisītā kara un starptautisko sankciju ietekmē enerģētiskā krīze pastiprināsies, īstermiņa pasākumi būs nepieciešami. Jelgavā apkurē varam izmantot arī kūdru, iekārtas mums ir. To gan nevaram ekonomisku apsvērumu dēļ, jo ir jāpērk oglekļa dioksīda kvotas. Kūdra, kā zināms, jāsagatavo izmantošanai apkurē jau vasarā. Bet, ja valdība lems kompensēt izmešu izmaksas tikai septembrī, tad būs jau par vēlu.

Foto: Timurs Subhankulovs

A. Akermanis: Latvijas Pašvaldību savienības ietvaros aptaujājām pašvaldības, vai līdz jaunās apkures sezonas sākumam tām būtu iespējams pilnīgi pāriet uz šķeldas izmantošanu apkurē. Trīs ceturtdaļas aptaujāto pašvaldību atbildēja, ka tas nav iespējams. Jau gatavu šķeldas apkures iekārtu trūkst, bet esošās ir jāpārbūvē. Šī gada 16. martā valdība nolēma piešķirt 170 miljonus eiro pārejai uz atjaunojamo resursu izmantošanu apkurē. Tātad nauda it kā būtu. Bet nav fizisko iespēju. Latvijas Siltumražotāju asociācijā spriež, ka kūdras izmantošana apkurē varētu būt apšaubāma katlu mājās, kuras atrodas pilsētu centros. Tām būtu vieta aiz pilsētu robežām. Tas savukārt nozīmē, ka jāuzbūvē jaunas siltumapgādes cauruļu trases. Pašlaik LPS kopā ar siltumražotājiem strīdas ar ministrijām par to, lai daļu no piešķirtajiem 170 miljoniem novirzītu šai būvniecībai. Diemžēl trasēm tā nav paredzēta.

A. Vanags: Arī es uzskatu, ka šo naudu nevar iztērēt tikai enerģijas ražošanas iekārtām. Siltuma trases ir būtiski svarīgas arī jaunu klientu piesaistīšanai. Ar to pašlaik saskaramies Jelgavā, kur paredzēts pieslēgt centrāl­apkurei divas slimnīcas un vairākas Latvijas Lauksaimniecības universitātes ēkas.

A. Akermanis: Kur jau šogad ir iespējams pilnīgi pāriet uz šķeldas izmantošanu, tur, protams, tas ir jādara un nekavējoties, uzstādot konteineru katlu mājas. Bet tas gan būs iespējams nelielajām siltuma ražotnēm mazpilsētās un ciematos.

A. Vanags: Konteineru katlu mājas nebūs iespējams uzstādīt visur tāpēc, ka pašlaik visur Eiropā pēc tām ir milzīgs pieprasījums. Tās ir arī mazjaudīgas, tādējādi nav izmantojamas pilsētās, kuru apkurei nepieciešamas lielākas jaudas katlu mājas.

D. Blumberga: Man liekas, ka apkures nodrošināšanā mēs atkal mēģinām lāpīties, izraujot no kopējās centralizētās siltumapgādes sistēmas kādu posmu un tikai tam vienīgajam meklējot risinājumu. Bet tas iznāks dārgāk, nekā tikt skaidrībā par visu sistēmu, sākot no tā, kādas jaudas katlu mājas turpmāk būs vajadzīgas, un beidzot ar siltuma lietotājiem ēkās. Apkures sadārdzināšanās arvien vairāk piespiedīs iedzīvotājus siltināt ēkas.

No vienas puses, neskaidrību rada siltuma lietotājs, par kuru nav zināms, ko viņam īsti vajadzēs. No otras puses – kā viņš mazinās sadārdzinājuma slogu. Būs tādi, kas liks uz jumtiem saules paneļus vai veidos energokomūnas, izstājoties no centralizētās siltumapgādes sistēmas. Tās alternatīvas ir pat vairākas.

A. Akermanis: Kā man šķiet, pašlaik, kad līdz jaunajai apkures sezonai atlicis pavisam maz laika, šo alternatīvu nav nemaz tik daudz. Valdībai steigšus būs jādara viss, ko vien tā spēj, lai noturētu dabasgāzes piegādes. Citādi, kā man šķiet, mums klāsies bēdīgi. Jā, no Krievijas piegādēm jāatsakās, tas nu ir pilnīgi skaidrs. Un, kur vien var, nekavējoties jābūvē ar šķeldu darbināmas katlu mājas.

Tikko apstiprināts mūsu koksnes mobilizācijas projekts, lai palielinātu šķeldas ražošanas apjomus. Taču jāņem vērā, ka eksports uz mūsu tuvākajām kaimiņvalstīm pašlaik nesamazinās.

K. Klauss: Pašlaik, kad līdz jaunās apkures sezonai atlicis mazāk par pusgadu, lielākas problēmas varētu būt lielajām pilsētām – Rīgai, Daugavpilij, Rēzeknei, kā arī Ādažos, Olainē, Babītē un citām apdzīvotajām vietām Rīgas tuvākajā apkārtnē, kur apkurē līdz šim lielākoties vai pilnīgi izmanto dabasgāzi. Manuprāt, šo apdzīvoto vietu iedzīvotājiem jāspiež uz valsts pārvaldes iestādēm, vietējām pašvaldībām, siltuma ražotājiem, lai iespējami ātrāk ar dabasgāzi darbināmo apkures iekārtu vietā uzbūvētu ar šķeldu darbināmās. Ja to nedarīs, tad dažam labam siltuma ražotājam būs vienalga, ar ko turpmāk kurināt. Lai tikai iedzīvotāji samaksā!

Iespējams, pašlaik iedzīvotājiem pat neienāk prātā, ka šoruden Inčukalna pazemes krātuvē varētu nebūt dabasgāzes. Diemžēl tas ir iespējams, kaut arī pašlaik tiek darīts viss, lai tā tomēr nenotiktu. Siltuma ražotājus šobrīd uztrauc ne tik daudz cena, par kādu būs jāpērk sašķidrinātā dabasgāze, bet gan tas, vai to varēs nopirkt vispār. Un situācija mainījusies ne tikai šajā ziņā. Līdz šim siltuma ražotājs varēja nopirkt dabasgāzi tad un tādā apjomā, kādā tas viņam bija vajadzīgs. Tagad situācija mainījusies – kuģis ar sašķidrinātās gāzes kravu maksā 100 miljonus eiro un tas jāpērk viss pilnībā. No šīs kravas apjoma, piemēram, siltumražotājam “Rīgas siltums” apkures nodrošināšanai vajadzētu pusi, tātad – būtu uzreiz jāsamaksā un līdz nākamās apkures sezonas sākumam jāiesaldē 50 miljoni eiro. Vai uzņēmumam ir šādi 50 miljoni, par to es šaubos. Atšķirība ir tajā, ka no regulārām dabasgāzes piegādēm pa cauruļvadiem būsim spiesti pāriet uz krājumu veidošanu.

Šaubos arī par to, ka valsts budžets nākamziem spēs sniegt atbalstu iedzīvotājiem apkures rēķinu samazināšanā tādā pašā apmērā kā pagājušajā ziemā. Kur apkurē jau izmanto šķeldu, tur, visticamāk, lielu problēmu nebūs, bet citur gan.

Andris Vanags
Foto: Timurs Subhankulovs

A. Vanags: Tas būs atkarīgs no tā, cik lielā mērā valsts varēs atļauties atbalstīt iedzīvotājus, īpaši lielajās pilsētās dzīvojošos, kuri nespēs samaksāt. Būtu jānosaka tas iedzīvotāju loks, kuriem šis atbalsts būs vajadzīgs visvairāk.

D. Blumberga: Jau kopš 2009. gada valsts piedāvā iedzīvotājiem atbalstu dzīvojamo namu siltināšanai. Tā kā daļa vienā namā dzīvojošo iedzīvotāju naudas trūkuma vai citu iemeslu dēļ atsakās to darīt, tad daudzviet nekas nenotiek. Bet tagad apkures rēķinu segšanai valsts viņiem vēl piemaksā par to, ko viņi paši savulaik nav izdarījuši. Un turpinās piemaksāt! Bet vajadzētu būt citādi. Pirms prasīt valsts atbalstu, vispirms sāc domāt pats, kā ietaupīt siltumenerģiju! Negribi izdot naudu nama siltināšanai? Tad nu pats no savas kabatas maksā to, kas ir jāmaksā!

A. Vanags: Dabasgāze mums būs nepieciešama arī pēc pieciem un trīsdesmit gadiem, tiesa, būtiski mazākā apjomā. Bet pašlaik jābūt skaidram īstermiņa plānam, kā šoruden nodrošināt iedzīvotājiem apkuri. Un jābūt ilgtermiņa plānam turpmākajiem trīsdesmit gadiem. Tāpēc būs nepieciešami sašķidrinātās gāzes termināļi Lietuvas Klaipēdā un Igaunijas Paldiskos.

D. Blumberga: Man rodas iespaids, ka sliecamies tikai uz dabasgāzes izmantošanu. Bet nākotne jau ir skaidri iezīmējusies, un tā piederēs enerģijas akumulācijai! Proti, sezonāla rakstura enerģijas avotiem – saulei, vējam! Vēja spārni jau griežas, jārod tikai atbilde uz jautājumu – kā saražoto enerģiju uzkrāt. Tā kā Eiropas Savienība uzkrāšanas iespēju izpētei pievērš arvien lielāku uzmanību, esmu pārliecināta, ka atrisinājums tiks atrasts. Jā, tas nebūs rīt. Bet parīt būs noteikti gan! Labi, būs mums terminālis Klaipēdā, Paldiskos, varbūt vēl trešais tepat Latvijā – Skultes ostā. To izbūvē būsim iztērējuši milzu naudu. Bet kādā brīdī atklāsies, ka tie sašķidrinātās gāzes termināļi nemaz nav vajadzīgi. Uzstādot vēja parkus, jau iepriekš zināms, ka daļa elektroenerģijas paliks pāri. Piemēram, naktīs elektroenerģijas patēriņš ir mazāks. Šos pārpalikumus ir iespējams izmantot ūdeņraža ražošanai elektrolīzes procesā. Šo ūdeņradi un oglekļa dioksīdu var izmantot biometāna ražošanai. Tās tehnoloģijas jau klauvē pie durvīm. Tāpēc nevar teikt, ka, lūk, tik drīz tas nenotiks un ka tam būs vajadzīgs ilgs laiks. Es sagaidu, ka pavisam drīz pašvaldības pašas sāks būvēt enerģijas akumulācijas iekārtas.

A. Akermanis: Jā, pilnīgi piekrītu, tā būs. Bet to gan zinu pavisam droši – tas noteikti nebūs šajā apkures sezonā. Tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka par apkuri būsim spiesti maksāt vairāk, nekā maksājām līdz šim.

Kristaps Klauss
Foto: Timurs Subhankulovs

K. Klauss: Nākamo trīsdesmit gadu laikā pavisam no dabasgāzes neatteiksimies – tas notiks neatkarīgi no tā, kādu enerģētikas politiku turpmāk īstenosim. Taču tikpat liela kļūda būtu cerēt, ka turpmāk dzīvosim tāpat kā agrāk. Pāreja uz jaunām tehnoloģijām notiks. Bet pakāpeniski, soli pa solim. Jā, laboratorijās tās tehnoloģijas ir izstrādātas. Bet, tiklīdz nonāksim līdz to ieviešanai, pēkšņi atklāsies, ka vajadzēs ieviest vēl kādu OIK vai pat vairākus. Tikai nelaime tā, ka neviens negribēs par tām maksāt. Būtībā ar līdz šim ieviesto OIK esam apmaksājuši citu valstu atjaunojamās enerģijas iekārtu un tehnoloģiju izstrādi. Zaļais kurss iezīmē to, ka pēc aptuveni desmit gadiem mums būs tas viss, ko pieminēja Blumbergas kundze. Jā, tad gan varbūt varēsim pakāpeniski atteikties no dabasgāzes. Bet ne jau pilnīgi.

Amerikāņi mums tagad pārmet, kāpēc no viņiem nepirkām sašķidrināto dabasgāzi, kad tā maksāja 10 eiro par MWh. Bet tagad lūdzat sašķidrināto gāzi un vēl uzbūvēt termināļus un visu infrastruktūru. Un vienlaikus mēs paziņojam, ka plānojam atteikties no dabasgāzes pavisam…

Jāatzīst, kokapstrādes nozare nemaz nav sajūsmā par to, ka pašlaik uzsvars tiek likts tikai uz koksnes kurināmo, šķeldu. Kok­rūpniecības nozarei plāns līdz 2030. gadam bija pavisam cits – samazināt apkurei paredzētās koksnes apjomu, palielinot koksnes izmantošanu plātņu, koksnes ķīmijas un citu produktu ar lielāku vērtību un garāku lietošanas ilgumu ražošanai. Iespējams, koksnes kurināmais pēc divdesmit gadiem pat vairs nebūs nepieciešams.

D. Blumberga: Tieši tā!

K. Klauss: Bet līdz tam laikam mums vēl jānodzīvo.

SAISTĪTIE RAKSTI