Nebūt iesprostotam savā prātā. Saruna ar romāna “Dāčinieki” autoru Jāni Valku 4
Romāns “Dāčinieki” sākas ar ainu, kurā pilsētnieks, topošais literatūrzinātnieks Kalvis, izkāpis no autobusa pieturā Malasgrāvis, meklē krustmātes dārza mājiņu. Viņš apsolījies radinieces slimības laikā to pieskatīt un cer, ka minimālos dārza darbus izdosies apvienot ar pētniecību. Proti, Kalvis nolēmis krustām šķērsām izpētītajā Raiņa daiļradē atrast jaunu, interesantu skatpunktu.
Tomēr jaunais pētnieks nav rēķinājies ar mazdārziņu kooperatīva savdabīgo ekosistēmu, kurā vislabākie nodomi noved, nu, kur jau tie parasti mēdz novest, atklājot lasītājam parasti samērā noslēgtu vidi un ļaujot sirsnīgi izsmieties.
“Dāčinieki” ir Jāņa Valka ceturtais publicētais romāns.
Kā saprotu, pats dzīvojat privātmājā, taču mazdārziņu raksturojums izdevies tik spilgts, ka skaidrs – esat šo mikropasauli pētījis tuvplānā.
J. Valks: Mana māja ir laukos, bet netālu no Ventspils robežas, un apmēram pusotra kilometra attālumā atrodas dārzkopības kooperatīvs. Bērnībā daudz laika pavadīju, ar velosipēdu braukājot pa dāču ielām. Un vēl nedaudz tālāk ir liels ciemats “Kurzeme”. Šīs divas vietas tad arī kalpoja par pamatu mana romāna vasarnīcu megapolei. Vienu no kooperatīviem sauc “Ķīmiķis”, romānā tas pārtapa par “Fiziķi”. Pirms pāris gadiem pierakstīju idejas, un, kad, meklējot iedvesmu, šīs piezīmes atradu, nolēmu par mazdārziņiem uzrakstīt.
Kā jūs īsumā raksturotu mazdārziņu “ekosistēmu”?
Tas ir padomju laika mantojums, diezgan interesants – pilsētā visi dzīvo, saspiesti betona būrīšos, un, kad izbrauc atpūsties, atkal visi ir kopā kā skudras pūznī. Agrāk mazdārziņš bija nepieciešamība; protams, arī tagad tā dažiem ir nepieciešamība, bet daļai arī modes lieta.
Vai pats arī nodarbojaties ar dārzkopību?
Nē, tikai tik daudz, ka palaikam iestādu kādu etiķkoku vai iebakstu zemē kādu sīpolpuķi. Gribu pie mājas izaudzēt etiķkoku džungļus.
Kādēļ savam Kalvim uzdevāt tik neiespējamu misiju kā uzrakstīt pētījumu tieši par Raini?
Rainis ir redzamākā un lielākā mūsu literatūras ikona, tādam jaunam censonim ar ideju un degsmi īstais darbs, pie kā ķerties. Man vajadzēja izdomāt savam varonim nodarbošanos, un, tā kā literatūras vide vistuvākā, tad nu viņš kļuva par literātu.
Kas jums pašam kā autoram šajā savā romānā šķiet vislabāk izdevies?
Man liekas, vislabākais ir vasarnīcu pilsētiņas vides apraksts, pie tās strādāju diezgan cītīgi – gāju uz kooperatīvu, zīmēju plānus, galvenā varoņa mītnes plānojumu. Man vispār patīk zīmēt plānojumus. Žēl, ka nebija vairāk vietas. Vai lasītājam to tikpat interesanti lasīt – nezinu, bet ir grāmatas, kurās arī man pašam patīk lasīt garus aprakstus.
Jums ir divas publiskas radošas izpausmes – koka darbi un grāmatu rakstīšana. Vai ir kāds koka priekšmets, ar kura izgatavošanu var salīdzināt romāna rakstīšanu?
Varētu laikam salīdzināt ar dažādu veidu kāpņu izgatavošanu, kas ir sarežģītākais no koka darbiem, ko esmu darījis. Plānošana, materiāla sagatavošana, piedomāšana – tas kopīgs abiem. Kāpņu izgatavošanā darbojas matemātika un ģeometrija, romāns, protams, veidojas atšķirīgi. Kāpnes vieglāk izplānot, toties romānu vieglāk izlabot. Kāpņu izgatavošanā meistars nav tik brīvs, ir rūpīgi jāturas pie plāna, kamēr romāns reizēm sāk dzīvot pats savu dzīvi, arī “Dāčinieki” bija ieplānoti atšķirīgi no gala varianta.
Kādreiz amatnieki paši sagatavoja arī izejmateriālus, proti, izvēlējās kokus, laida dēļus. Vai to darāt pats vai tomēr piemeklējat no veikalos atrodamajiem?
Kokus mežā negāžu, materiālu no tiem netaisu, tas tomēr ir pārāk sarežģīti. Pērku gateros, pasūtu ražotnēs, ja vajag ko specifisku, ir specializētie kokmateriālu veikali. Bieži vien izmantoju arī otrreiz iegūto materiālu – teiksim, ja kādā vecā mājā jauc starpsienas vai jumta konstrukcijas, tur var dabūt ļoti labus materiālus. Reiz, kad taisīju dārza mēbeles no materiāliem, kas bija iegūti, Āgenskalnā nojaucot mājai starpsienas, uz tiem atklāju uzrakstu, ka tos savulaik dēļu placī apķīlājusi banka…
Rakstnieki ne velti savus varoņus mēdz ievietot lielākā vai mazākā mērā slēgtā vidē, pie kādas pieskaitāms gan jūsu romāna dārzkopības kooperatīvs, gan tas, kas šobrīd notiek pašizolācijas apstākļos. Kā jūtaties šajā realitātē, un vai jūs ietekmējusi koronavīrusa pandēmija?
Nav tā, ka nejustu nemaz, mani notiekošais visvairāk ietekmē tā, ka paputēja kopā ar ģimeni ieplānotais vasaras ceļojums un vēl daži vasaras pasākumi. Bet, tā kā dzīvoju laukos, pulcēšanās ierobežojumi mani neietekmē, un arī citādi ne, jo darbavieta atrodas nost no lielās kustības, tik vien, ka veikalos uz grīdas salīmētas lentes.
Martā gan pavadīju divas nedēļas pašizolācijā, jo tieši tajā laikā atgriezos no rakstnieku rezidences ASV – aizbraucu uz Viskonsinu, kad nekādu piesardzības pasākumu vēl nebija, tur lasīju par vīrusa izplatību, un, braucot atpakaļ, stāvoklis jau bija pavisam cits.
Vai esat atklājis ko jaunu par sevi un pasauli, un kā jums šķiet, vai piespiedu izolācijā spilgtāk izpaužas cilvēku pozitīvās vai negatīvās īpašības?
Par apkārtējiem esmu gan kaut ko jaunu uzzinājis – iepriekš nezināju, ka Latvijā ir tik daudz sazvērestības teoriju piekritēju un vaimanologu. Tie, kas iesprostoti četrās sienās un neprot būt neiesprostoti prātos, uz nebēdu lamā valdību, Ameriku un Ķīnu… Diemžēl pārsvarā izolācija paspilgtina cilvēku sliktās īpašības.
Un, protams, tradicionāli– vai šobrīd top kas jauns?
Šobrīd neko jaunu vēl nesāku, jo pie izdevējiem ir divi gatavi romāni, kam būs jāpiestrādā vai kas jāpārstrādā, bet vīrusa dēļ viss apstājies. Protams, ir arī vairāki iesākti darbi, idejas sarkanajā blociņā. Gan jau kādreiz tajā ieskatīšos.
