Bet ko mēs saprotam ar lustrāciju? Tiesisku procesu, kam varētu sekot dažu profesiju aizliegums? Jeb vai pietiktu ar atklātu izrunāšanos? 1
Tāda jau ir sākusies. Pēdējos gados notikušās atzīšanās, kas izpaudušās, piemēram, visai atklātās intervijās ar padomju laikos pazīstamiem cilvēkiem, arī uzskatāmas par sava veida lustrāciju. Patiesībā nekas nav nokavēts, īpaši zinot to, ka dažās stratēģiski svarīgās komercstruktūrās Latvijā joprojām šiverē “bijušie”. Arī Vācijā tā sauktie denacifikācijas procesi turpinājās vēl ilgi pēc kara, pat 60. gados. Tiesa, tas notika galvenokārt amerikāņu spiediena ietekmē, paši vācieši īpašu centību neizrādīja.
Lustrācija var kļūt problemātiska tad, ja mēs to pārvēršam par kārtējām raganu medībām. Jāvairās no vienkāršotiem mehānismiem, kad pasaule rādās vien baltās un melnās krāsās. Zinot sabiedrības brieduma pakāpi, no tā gan būs visai grūti izvairīties. Un tomēr neviens mūs netraucē šādu procesu veikt gudri, pārdomāti, uzmanīgi un taktiski. Apzinoties, ka okupāciju laiks bija sarežģīts, pretrunīgs, traģisks, ka katrs cilvēks bija nolikts individuālos, tikai viņam vien piemītošos apstākļos. Izvēles bija smagas, it īpaši tiem, kuri atradās nevis kartupeļu vagā, bet kaut cik atbildīgos amatos.
Vēl vienas lamatas, kurās nedrīkst iekrist, – mēs nekādā gadījumā nedrīkstam skaitliski mērīt abas okupācijas, padomju un nacistisko, ka vienā bija tik, otrā atkal tik upuru, ka viena varbūt bija “maigāka” par otru. Abi režīmi mūsu un citām Latvijā dzīvojošām tautām atnesa tik neizmērojamas ciešanas, ka tās ir neiespējami, bezjēdzīgi salīdzināt.
