“Nepārprotamā manis apķeršana mani tā šokēja, ka pat neaptvēru, kas notiek,” Latvijas Universitātes studentes atmiņas par bakalaura darba konsultāciju 125
Beidzamajās dienās tēma par pasniedzēju uzmākšanos studentēm plaši izskanējusi sabiedrībā un medijos. Arī LA.LV redakcijā esam saņēmuši kādas sievietes vēstuli par pašas piedzīvoto. Sieviete savu identitāti plašākai auditorijai atklāt nevēlējās, taču LA.LV komandai tā ir zināma.
Stāsts šoreiz ir par Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju programmā piedzīvoto. Turpinājumā stāsta pati bijusī studente, kura atzīstas, ka senie notikumi atkal uzjundījušies pēdējās dienās, kad par šo tēmu sabiedrībā tik plaši tiek runāts.
“Tobrīd man bija atlicis vien uzrakstīt bakalaura darbu, studijas bija jau teju galā. Par tā vadītāju izvēlējos pasniedzējus, kas vienlaikus bija arī mana tā brīža drauga krusttēvs. Likās – tas, ka esam pazīstami, veicinās sadarbību un diplomu iegūšu veiksmīgāk.
Man pat prātā neienāca, ka tā būs mana lielākā kļūta, jo tā arī pie kārotā diploma netiku…
Tā kā šo cilvēku pazinu un draudzējos ar viņa krustdēlu, biju pat ciemojusies viņa lauku mājās, man pat prātā neienāca, ka tikšanās kafejnīcā, lai apspriestu darba gaitu, būtu kas slikts un neparasts. Visu izrunājām, viss bija kārtībā.
Nākamo tikšanos pasniedzējs nolika pie sava drauga mājās. Arī tas man neradīja aizdomas, jo mēs taču esam pazīstami. Pat prātā nenāca, ka kaut kas nav kārtībā.
Satikāmies, sākām runāt par bakalaura darbu, tomēr sapratu, ka kaut kas nav tā… Dīvaina izturēšanās, neērti jautājumi man lika justies aizdomīgi. Nepārprotamā manis apķeršana mani tā šokēja, ka pat neaptvēru, kas notiek.
Situācija bija ļoti neērta. Es sastingu, jo neko tādu negaidīju. Paldies Dievam, kaut kā attapos no šoka, kamēr tika gatavota tēja, nemanot aizgāju. Tagad domāju, kā gan es nesapratu.. Bet es nebiju devusi nekādus mājienus ne par kādām simpātijām vai vēl kaut ko, nerunājot par kopā dzeršanu vai ko tādu, kas šobrīd klejo pa medijiem dažādos stāstos. Biju un laikam joprojām esmu šokā par ko tādu.
Visvairāk dusmojos, ka neko neteicu, jo neticu, ka biju tāda vienīgā šī pasniedzēja dzīvē… un, protams, no visa šī pametu studijas. Lai arī bija palicis uzrakstīt tikai bakalaura darbu, nespēju pārkāpt pāri tai sajūtai, ka kaut kas tāds varēja notikt un kā pēc tā visa uzticēties kādam citam pasniedzējam…”
