Trīsgadīgā Anna raud sāpēs, bet tētim jāpaliek ārpusē: tikai pēc likuma piesaukšanas ģimene panāk savu 0
Dodoties uz slimnīcu ar mazu bērnu, vecākiem vismazāk gribētos domāt par to, vai brīdī, kad bērnam ir bail un sāp, nāksies atsaukties uz konkrētiem likuma pantiem, lai abi varētu būt viņam līdzās. Tomēr tieši šādu pieredzi Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) piedzīvojusi kāda ģimene pēc šķietami neliela negadījuma zoodārzā.
Par piedzīvoto sociālo mediju platformā “Facebook” plašāk pastāstījusi Santa. Viņas trīsgadīgā meita Anna zoodārza apmeklējuma laikā nokritusi un savainojusi celi, kura mīkstajos audos bija iekļuvis neliels akmentiņš. Tā kā mājas apstākļos to izņemt nav izdevies, ģimene devusies uz BKUS.
Tomēr slimnīcā ģimenei nācies saskarties ar ko negaidītu. Santa stāsta, ka jau pie Neatliekamās medicīnas centra ieejas saņemta norāde – iekšā drīkst doties tikai viens no vecākiem. Vēlāk, kad bērnam svešķermeņa izņemšanas laikā bijis nepieciešams abu vecāku mierinājums, ģimenei nācies atsaukties uz Pacientu tiesību likumu.
Santa raksta:
“Pacientu tiesību īstenošanas diagnostika “Bērnu klīniskā universitātes slimnīca”: viens mazs akmentiņš bērna celī rāda, ka vēl ceļš ejams, līdz pacientu tiesības tiks ievērotas ārstniecībā
1. Mazam bērnam var vajadzēt abus vecākus Zoodārza apmeklējuma izskaņā, tieši iepretim vakariņojošiem kamieļiem, Anna mācījās to, ko draudzene sauca par planēšanu. Ar planēšanu draudzene domāja to, ko plašāk pazīstam kā ieskrējienu tāllēkšanai. Tiesa gan, šajā versijā bija divi soļi un lēciens.
Annas otrais planēšanas mēģinājums iesākās strauji. Vārdu “Meitiņ, lēnām!” skaņa vēl nebija sasniegusi Annu, kad viņas ceļi jau bija sastapušies ar zoodārza izejas ceļa asfaltu. Kritiens nebija pārāk veiksmīgs – ne vien nobrāzts celis, bet arī mīkstajos audos iekļuvis mazs akmentiņš.
Šī atvaļinājuma rotaļu tematika ir dakteri. Annai ir savs ārsta koferītis, un viņa ir arī iemācījusies atšķirību starp dakteri un doktoru, kā arī to, ka var būt dakteris, kurš ir doktors.
Šoreiz palīdzību līdz galam neizdevās sniegt ne ģimenes dakterim, ne arī doktoram – akmentiņš bija pārāk liels un atradās pārāk dziļi, lai ome vai mamma to varētu izņemt bez anestēzijas. Braucām uz slimnīcu, bet atbilstoši bērna vēlmei un Civillikuma burtam par kopā dzīvojošajiem vecākiem līdzi devās abi vecāki.
Jau pie BKUS Neatliekamās medicīnas centra ieejas saņēmām norādi, ka centrā drīkst ienākt tikai viens no vecākiem. Pēc likuma burta piesaukšanas arī otrs vecāks varēja doties iekšā.
Īsā sarunā noskaidrojās, ka triāžas ārsta palīgs likumu zina, taču tas netiek piemērots. Tam esot arī iemesls – vīrusi un vēlme mūs pasargāt. Tomēr lēmumam par to, vai vecāks vēlas atbalstīt bērnu, kuram tas nepieciešams, vai pasargāt sevi, būtu jāgulstas uz paša vecāka pleciem. Turklāt izrādījās, ka Annas traumas gadījumā šis apsvērums nemaz nav īsti aktuāls: nepieciešamais pakalpojums tiek sniegts vietā, kur šāda liela riska nav.
Sarunas noslēgumā tikām informēti, ka abi vecāki var doties tālāk, taču to, vai abi varēs būt klāt veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas laikā, konkrētā ārstniecības persona nevarot apsolīt.
Gaidīšanas laiks traumas aprūpei bija gana īss. Drīz pienāca Annas kārta – un līdz ar to arī ziņa, ka vienam no vecākiem jāpagaida ārpusē. Pēc mirkļa tomēr tika atļauts doties līdzi telpā, bet jau drīz atkal izskanēja norāde gaidīt ārpusē. Aprūpes telpā neesot tik daudz vietas. Tas nenoliedzami ir gana saprotams iemesls ierobežot atbalsta iespējas bērnam.
Svešķermeņa izņemšana no mīkstajiem audiem nav patīkama – ne lielam, ne mazam. Vēl jo vairāk, ja sākumā to mēģina darīt, kā izrādījās, bez anestēzijas.
Annas pārdzīvojums bija tik liels, ka kļuva skaidrs: vajadzīgs arī tētis. Izrādījās, ka, citējot Pacientu tiesību likuma 13. pantu, ārstniecības telpa brīnumaini paplašinās un arī bērna tētis iegūst iespēju atbalstīt savu bērnu. Pēc laiciņa svešķermenis tika izņemts, gādīgi sniegtas norādes par turpmāko aprūpi, un šis aprūpes posms noslēdzās.
Šis nav stāsts par to, ka ārstniecības personas nezina pacientu tiesības. Pirmā ārstniecības persona, kura Annu uzņēma, tās zināja. Arī pārējās, kā izrādījās, zināja.
Šis ir stāsts par to, ka pacientu tiesības netiek ievērotas – izejas pozīcija ir vispirms pārkāpt, tad darīt pareizi. Man Pacientu tiesību likuma 13. pants, kas īpaši regulē bērna tiesības ārstniecībā, tā civiltiesiskais un bērnu tiesību konteksts ir labi zināms. Normas tulkošana lielu bēdu nesagādā un varu nodrošināt Annas interešu aizsardzību.
Tomēr… ne jau tāpēc atrados BKUS otrdienas vakara izskaņā… Taču ir virkne mazo pacientu pārstāvju, kuri šo normu nezina. Iespējams, ir bērni, kuriem, tāpat kā Annai, nepieciešams gan mammas, gan tēta mierinājums, bet viens no vecākiem netiek pat pāri BKUS Neatliekamās medicīnas centra slieksnim.
Un tad… ir gan jau vēl kāds, kā Annas tētis, kurš šis normas zina, bet neuzdrošinās tās pieminēt Annas interešu dēļ. Jo visi taču vēlamies labvēlīgu vidi un attieksmi ārstniecībā.
2. Kad apskatīšana kļūst par manipulāciju
Anna ir liela meitene. Kā viņa pati saka: “Man jau trīs gadiņi. Drīz būs četri.” Runātprieks Annai ir liels, un arī ar kautrīgumu Annai īsti nav pa ceļam. Šo pavasari viņa pavadīja aiz ne gluži trejdeviņām jūrām, bet gan aiz okeāna. Īsā laikā Anna apguva dažus vārdus angļu mēlē un tos uzreiz labprāt lika lietā, uzrunājot teju katru sastapto garāmgājēju.
Annas tiesības tikt uzklausītai un atbilstoši savam vecumam piedalīties lēmuma pieņemšanā tika uzteicami īstenotas. Anna ne tikai varēja izstāstīt, kas īsti noticis, bet arī piekrita savā krēslā, kuru bijām iesaukuši par princeses krēslu, ripot uz nākamo kabinetu veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanai.
Tas, kas sākās kā apskatīšana, pavisam ātri pārtapa manipulācijā. Drīz vien atskārtu, ka no Annas apskaušanas un mierināšanas esmu nonākusi līdz tam, ka pavisam cieši turu sāpēs esošo bērnu…
Pacientu tiesību likuma 4. panta otrā daļa noteic tiesības saņemt informāciju par ārstēšanas plānu. Savukārt 13. panta pirmā daļa regulē informācijas sniegšanas un piekrišanas jautājumu. Tomēr ar to vien, ka likums šīs tiesības noteic, nepietiek. Tās ir arī jāievēro.
Pēc mirkļa manipulācija tika pārtraukta, lai izmantotu anestēziju. Par to, gods kam gods, informācija tika sniegta un piekrišana saņemta.
Šis nav stāsts tikai par informācijas nesniegšanu un pienācīgas piekrišanas nesaņemšanu. Ja informācija par plānoto ārstniecības gaitu būtu sniegta, es būtu varējusi pateikt, ka akmentiņu jau mēģinājām izņemt. Būtu varējusi pastāstīt arī to, cik tas ir liels un cik dziļi atrodas.
Varbūt tas būtu ļāvis izlaist pirmo soli – mēģinājumu izņemt akmentiņu bez anestēzijas – un aiztaupīt bērnam izbīli, asaras un pārdzīvojuma izraisītu trīcēšanu. Katram bērnam pārdzīvojums ir individuāls. Ko viens jau rīt aizmirsīs, cits vēl ilgi atcerēsies.
Pacientam ir pienākums būt līdzestīgam un līdzdarboties. Annas gadījumā šo pienākumu lielā mērā īsteno vecāki. Tomēr, ja informācija par ārstniecības gaitu netiek pienācīgi sniegta, iespēja nodrošināt šo pienākumu izpildi ir stipri ierobežota.
Tagad, atskatoties uz notikušo, atceros, ka Annai tika jautāts, kas bija noticis celītim. Arī es papildināju viņas stāstīto. Acīmredzot vajadzēja izmantot šo mirkli, lai pastāstītu arī par to, kas pirms ierašanās slimnīcā jau bija darīts.
3. Pacientu tiesību likuma īstenošanas īsa papildus diagnostika
Tik lielu, bet vienlaikus arī tik mazu pacientu kā Anna kopā pārstāv abi ar viņu kopā dzīvojošie vecāki. Pacientu tiesību likuma 13. pants pieļauj, ka lielākajā daļā situāciju pārstāvību īsteno viens no vecākiem.
Tomēr tas pats par sevi nav pamats otra vecāka atraidīšanai, ja viņš ir klāt un vēlas piedalīties, turklāt – kas ir īpaši svarīgi – ja tas ir būtiski arī pašam bērnam.
Atbilstoši Pacientu tiesību likuma 5. panta trešajai daļai pacientam ir tiesības ārstniecības laikā saņemt savas ģimenes un citu personu atbalstu. Saprotams, ka šī norma neparedz absolūtas tiesības.
Tās var ierobežot, ja tas ir nepieciešams un samērīgi. Piemēram, ārstniecības telpa patiešām var būt tik maza, ka nav iespējams nodrošināt citas personas klātbūtni. Tomēr, kā izrādījās, šis nebija tāds gadījums. Likuma normas spēks paplašināja ārstniecības telpu tā, ka tajā varēja iekļūt ne tikai tētis, lai palīdzētu mierināt bērnu, bet ap galdu vēl palika daži kvadrātmetri, kur uzgriezt danci, ja nu kādam būtu luste.
Tāpat nešķiet, ka būtu veikta tāda iejaukšanās, kuras laikā varētu rasties nepieciešamība steidzami pārvest pacientu un tādēļ visas ejas būtu jātur maksimāli brīvas.
Informācija par ārstniecības procesu ir sniedzama savlaicīgi — pirms ārstniecības uzsākšanas. Likumā ir paredzēti izņēmumi, piemēram, ja tūlītēja informācijas sniegšana varētu būtiski apdraudēt pacienta vai citu personu dzīvību vai veselību.
Ja informācija par ārstniecības gaitu netiek sniegta tā, kā to paredz Pacientu tiesību likuma 4.¹ pants, ārstniecības process rit savu gaitu un piekrišanas jautājums netiek skaidri risināts, pacienta pārstāvība kļūst aktuāla visā ārstniecības procesa laikā. Pacientu tiesību likuma 13. panta pirmā daļa, neizkropļojot tās garu, nekādā gadījumā nedod tiesības atraidīt vienu no pacienta pārstāvjiem.
4. Juridiskais izraksts no ārstniecības posma
Pacientu tiesību likums jau labu laiku noteic: “Ārstniecības iestādei ir pienākums sistēmiski un sistemātiski veicināt pacientu tiesību ievērošanu, rūpēties par pacientu tiesību aizsardzību un īstenošanu ikvienā veselības aprūpes situācijā.” Īsās sarunas ar BKUS personālu skaidri parādīja – personāls pacientu tiesības zina. Tomēr paliek jautājums: kādēļ tās netiek īstenotas, ja tās ir zināmas?
Vakarā mājās man līdzās jau mierīgi gulēja bērns. Annai bija brīnišķīga diena un īpaša pēcpusdiena ar jauno draudzeni. Neraugoties uz nelielajiem amerikāņu kalniņiem, diena tomēr bija noslēgusies pozitīvi – akmentiņš no ceļa bija izņemts.
No rīta Anna priecīgi spēlējas ar savu daktera koferīti un savu pacienti mammu un tēti lūdz vispirms apgulies, lai apskatītos, kas tad īsti noticis.
Tomēr ir skumji… Pacientu tiesības ir skaidrotas. Vairākkārt. Un no daudziem. Šorīt kafiju malkoju no Latvijas Ārstu kongresa 2013. gada krūzītes, kas bija mana pirmā runa par Pacientu tiesību likumu ārstniecības personu auditorijai. Virknei kolēģu ir šādas krūzītes no citiem, vēl senākiem un arī ne tik seniem pasākumiem, kur tiesības viņi skaidrojuši.
Mācoties no skandaloziem pārkāpumiem, likumdevējs Pacientu tiesību likumu ir grozījis, nosakot ārstniecības iestādēm pienākumu sistēmiski un sistemātiski veicināt pacientu tiesību ievērošanu, kā arī rūpēties par to aizsardzību un īstenošanu ikvienā veselības aprūpes situācijā. Tāpat ārstniecības iestādēm ir pienākums izstrādāt un ieviest pacientu tiesību īstenošanas plānu un nodrošināt tā izpildi.
Tomēr šīs tiesības ārstniecībā joprojām pilnvērtīgi nedzīvo. Annu laipni aprūpēja. Annu uzklausīja atbilstoši vecumam. Viņa arī varēja piedalīties lēmuma pieņemšanā. Anna saņēma nepieciešamo medicīnisko palīdzību, un rezultāts bija pozitīvs. Vecāki cita starpā saņēma informāciju par to, kā rūpēties par Annu tuvākajās dienās.
Tomēr pozitīvais mijas ar atziņu, ka vēl tāls ceļš ejams, lai Pacientu tiesību likums tiktu ievērots ikvienā ārstniecības situācijā.
Kopā ar savu brīnišķīgo autoru komandu turpināšu neatlaidīgi skaidrot Pacientu tiesību likumu, cerot, ka reiz pienāks diena, kad pacienti savas tiesības varēs pilnvērtīgi izmantot arī ārstniecībā.
Plašāka informācija par darbu šajā sakarā, kam gaisma tuneļa galā tuvojas, sekos šoruden.
Tomēr ceru, ka arī citi darīs savu darbu. BKUS sāks rīkoties, lai nodrošinātu Pacientu tiesību likuma normu izpildi ikvienā ārstniecības situācijā. Piemēram, sākot ar tik vienkāršu soli, ka ārstniecības personas izpilda pienākumu ar sevi iepazīstināt atbilstoši Pacientu tiesību likuma 4. panta otrajai daļai.
Veselības ministrija informēs sabiedrību par pacientu tiesību īstenošanu ārstniecības iestādēs un par to, ko ministrija kā politikas plānotāja un īstenotāja dara, lai veicinātu likuma iedzīvināšanu ārstniecībā.”
