28
Okupācija ebrejiem jo īpaši smaga
Latvijas okupācija bija smaga reliģiozajiem ebrejiem, jo PSRS nebija iespējams ievērot tradīcijas, tāpēc reliģiozajiem ebrejiem bija nepieciešams bēgt no PSRS. Advokāte norādīja, ka PSRS bija aizliegts jaundzimušajiem veikt apgraizīšanu. Notika vajāšana ebreju vārdu dēļ un par piedalīšanos lūgšanās. Tika grauts sestdienu un svētku dienu svētums, jo PSRS laikā sestdienās bija jāmācās un jāstrādā (par atteikšanos strādāt sestdienās cilvēki tika atlaisti no darba un vēlāk vajāti). Bija aizliegts ebreju kāzu rituāls HUBA. Aizliegts ievērot ģimenes rituālo tīrību. Tika iznīcinātas ebreju kapsētas. Nebija iespējams ievērot kašrutu (reliģisko likumu kopumu, kas attiecas uz atļautajiem un aizliegtajiem ēdieniem) un kaut lopus atbilstoši tradīcijai. Nepastāvēja ebreju izglītība. Valsts drošības komitejas aģenti novēroja visus ebreju kustības aktīvistus. Nebija iespējams uzturēt sakarus ar Izraēlu. Notika vajāšanas par ebreju tradīciju, vēstures un ivrita mācīšanos pagrīdē, par ko draudēja arests. Tika veikta ebreju asimilācija un ierobežotas iespējas iegūt augstāko izglītību. Vienīgo sinagogu Rīgā pastāvīgi novēroja Valsts drošības komitejas aģenti.
Tamāra tāpat kā viņas ģimene centās ievērot ebreju tradīcijas un reliģiskās normas, piedalījās reliģiskos pasākumos, pagrīdes ebreju tradīciju, ivrita un ebreju vēstures mācīšanā.
T. Gorelikas brālis, Rīgas un Latvijas ebreju reliģiskās draudzes un biedrības “Šamir”, Rīgas Geto un Latvijas Holokausta muzeja valdes priekšsēdētājs rabīns Menahems Barkahans tiesai sacīja, ka māsai Latvijas pilsonības iegūšana esot principa lieta, ka viņa prasot tikai to, kas viņai pienākas. Rabīnam esot žēl, ka viņam tiesai jātaisnojas, kā viņu tēvs brīnumainā kārtā izglābies no holokausta, kā viņu arestējusi padomju vara, cik daudz laba tēvs un visa dzimta darījusi Latvijai.
“Man kauns, ka man jāstāv tiesas priekšā un jāstāsta, kā palikām dzīvi, kāpēc mēs saglabājām savas tradīcijas un reliģiozo dzīvesveidu, kāpēc mums, vairāku paaudžu ebreju pēctečiem, jāpierāda un jāaizstāv savas tiesības būt savas dzimtenes pilsoņiem. Mēs esam godīgi cilvēki, un mums viss ir, bet pilsonība ir principa lieta,” tiesā sacīja M. Barkahans.
Uz PMLP argumentu, ka māsa varētu būt pierakstījusies Uzbekijā, brālis atbildēja, ka Tamāras pieraksts bijis fiktīvs: lai viņa būtu kopā ar vīru un varētu saņemt izbraukšanas atļauju no PSRS. Rabīns tiesai neslēpa, ka padomju laikos ebreji, lai varētu kopt savas tradīcijas, par daudz ko bija spiesti nelegāli maksāt padomju varu pārstāvošiem cilvēkiem un iestādēm.
Tiesa piemēro bēgļu konvenciju
Tiesa nostājās T. Gorelikas pusē – Latvijas pilsonība viņai pienākas, arī neskatoties uz to, ka sieviete nevēlas atteikties no Izraēlas pilsonības. Nav strīda par to, ka Tamāra ir Latvijas pilsoņu rabīna Natana Barkāna un Ciļas Lermanes meita. Ir hasīde un piekopusi tradīcijas. Bijusi pierakstīta Rīgā un līdz izbraukšanai nav izrakstīta.
Vērtējot gadījumu kopumā, tiesa secināja, ka lielāka vērība jāpiešķir nevis apstākļiem, kādā veidā T. Gorelika pameta Latviju, bet apstākļu vērtējumam no bēgļu tiesību skatpunkta. Un te tiesa atsaucas uz 1951. gada 28. jūlija Konvenciju par bēgļa statusu, kas noteica, ka termins “bēglis” attiecināms uz jebkuru personu, kas “to notikumu rezultātā, kas izraisījušies pirms 1951. gada 1. janvāra, un sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ, atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību (..)”.
Un tiesa lēma, ka T. Gorelika atbilda bēgles statusam un viņai pastāvēja pamatotas bailes no vajāšanas, tāpēc sieviete atstāja Latviju, glābdamās no PSRS režīma. Par bailēm un vajāšanu tiesai kļuvis skaidrs gan no viņas, gan advokātes, gan liecinieku iesniegumiem un liecībām. Tāpat tiesa norāda, ka jaunā sieviete nav speciāli apprecējusies ar Taškentas rabīna dēlu, lai varētu pamest Latviju un dzīvot Taškentā.
Tiesa uzskata, ka PMLP pārlieku formāli vērtējusi tikai T. Gorelikas izbraukšanas apstākļus, nevis visu situāciju kopumā. Sieviete atstāja Latviju, glābdamās no PSRS okupācijas režīma un tāpēc līdz 1990. gada 4. maijam nav atgriezusies Latvijā uz pastāvīgu dzīvi un līdz ar to atbilst nosacījumiem, lai viņu reģistrētu par Latvijas pilsoni saskaņā ar Pilsonības likuma 8.1 panta pirmo daļu, kas paredz pilsonību personām, kuras cietušas no PSRS un Vācijas okupācijas režīmiem, deportētas vai bēgušas no tiem.
T. Gorelika, viņas brālis un arī advokāte I. Nikuļceva ir apmierināti ar tiesas spriedumu. Advokāte gan piebilst, ka tiesa pozitīvu lēmumu viņas klientei varēja pieņemt, vienkārši pamatojoties uz to, ka viņa ir Latvijā dzimusi Latvijas pilsoņu meita, nevis atsaukties uz konvenciju par bēgļa statusu.
Spriedumu apgabaltiesā PMLP var pārsūdzēt mēneša laikā.
