Skats no izrādes “Nebiju. Nezinu. Neatceros” mēģinājuma. Viktora Arāja tiesas prāvas pieraksti liecina, ka apsūdzētais tiesāts, atrodoties ratiņkrēslā. Attēlā (no kreisās) Matīss Budovskis, Anta Aizupe, Āris Matesovičs (krēslā), Sandija Dovgāne.
Skats no izrādes “Nebiju. Nezinu. Neatceros” mēģinājuma. Viktora Arāja tiesas prāvas pieraksti liecina, ka apsūdzētais tiesāts, atrodoties ratiņkrēslā. Attēlā (no kreisās) Matīss Budovskis, Anta Aizupe, Āris Matesovičs (krēslā), Sandija Dovgāne.
Publicitātes (Andra Kaļiņina) foto

Nozieguma anatomija. Tapusi izrāde par kara noziedznieku Viktoru Arāju 40

Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

VIDEO. “Es pavisam cits cilvēks tagad būšu…” Olga Kambala Turcijas klīnikā piepilda savu sapni
Izskan ziņas, ka Lukašenko pēc tikšanās ar Putinu smagā stāvoklī nogādāts slimnīcā
FOTO. “Būt hokejista sievai nav viegli” talantīgais vārtsargs Artūrs Šilovs mīļoto sievieti apprecēja 18 gadu vecumā
Lasīt citas ziņas

Rīt, 21. martā, Rīgas cirkā pirmizrādi piedzīvos teātra trupas “Kvadrifrons” iestudējums “Nebiju. Nezinu. Neatceros”, kas balstīts latviešu holokausta īstenotāja, ebreju šāvēja Viktora Arāja 70. gadu tiesas sēžu pierakstos.

Izrādi, kuras centrā ir jautājums par neaptverama smaguma nozieguma un tā soda samēru, iestudē režisore Paula Pļavniece, bet V. Arāja tiesas dokumentāciju teātra valodā dramatizējis dzejnieks un literatūras kritiķis Kārlis Vērdiņš. Lomās – Anta Aizupe, Āris Matesovičs, Matīss Budovskis, Sandija Dovgāne, Ance Strazda un Reinis Boters.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Pēc gadu desmitiem ilgas slapstīšanās Viktors Arājs arestēts un stājies vācu tiesas priekšā. Viņa vārds sen kļuvis par holokausta simbolu Latvijā, daudzi viņa komandas vīri sodīti ar nāvi, nokļuvuši Sibīrijā vai cietumā, par citiem interesējas rietumvalstu izmeklētāji,” pauž izrādes veidotāji.

Viktora Arāja tiesas prāva Hamburgas zemes tiesā ilga vairāk nekā divus gadus – no 1977. gada 7. jūlija līdz 1979. gada 21. decembrim. Tiesas sēžu dokumentāciju veidojis trimdas žurnālists Kārlis Štamers (1921–1994), 2020. gadā izdevniecība “Latvijas Mediji” to publicēja vēstures doktora Ulda Neiburga zinātniskajā redakcijā.

“Darbs pie izrādes teksta atklāja šī tiesas procesa sarežģītos politiskos un vēsturiskos kontekstus,” izrādes pieteikumā pauž dramaturgs Kārlis Vērdiņš.

“Tas uzrādīja atšķirīgās pieejas holokausta noziegumu izpētē un noziedznieku sodīšanā abās dzelzs priekškara pusēs, kā arī “brīvās pasaules” tiesas paradoksālo dabu, kurā apvienota gan vajadzība pēc ētiski izsvērtiem, taisnīgumu atjaunojošiem spriedumiem, gan arī apsūdzētā interešu un vajadzību respektēšana, kas brīžiem draud pārvērst šo procesu bezgalīgā absurdā, kurā taisnīguma atjaunošana kļūst neiespējama.”

Kādēļ tieši šobrīd vajadzētu pievērst uzmanību latviešu kolaboranta Viktora Arāja smagajiem nodarījumiem un ko atklās izrāde, “Latvijas Avīze” jautā dramaturgam Kārlim Vērdiņam un režisorei Paulai Pļavniecei.

Kas jums, Kārli, lika piekrist “Kvadrifrona” aicinājumam veidot izrādi par kara noziedznieku Viktoru Arāju?

Kārlis Vērdiņš
Foto: Paula Čurkste/LETA


K. Vērdiņš: Man gribējās sadarboties ar teātra “Kvadrifrons” ļoti talantīgajiem māksliniekiem. Tēma likās izaicinājums, tāpēc piekritu. Par to joprojām ir ļoti daudz pretrunīgu viedokļu un priekšstatu – to redzam “Facebook” komentāros par izrādes pieteikumu.

Vai un kādēļ mums šodien vispār vajadzētu runāt par tādu personu kā Viktors Arājs, gribot negribot nevaroni savā ziņā padarot par varoni?

Izrāde nekādā gadījumā nepadara Arāju par varoni.

Tā drīzāk ir nozieguma un tā pēdu anatomija – skatāmies uz šo noziedznieku un to, kāda ir bijusi viņa dzīve, kā vispār ir iespējams viņu notiesāt un lemt par viņam piemērotu sodu.

Gribu uzsvērt, atšķirībā no mūzikla par (Herbertu) Cukuru (“Cukurs. Herberts Cukurs”, 2014), kas bija daudz pro­blemātiskāks, mēs galīgi necenšamies padarīt Arāju par varoni. Vai šis brīdis ir piemērots? Uzskatu, ka tas ir ļoti piemērots, jo varam saskatīt ļoti daudzas paralēles Ukrainas karā un noziegumos pret civiliedzīvotājiem ar to, kas notika Latvijā Otrā pasaules kara laikā.

Kāda tur būs tiesa, kāds būs sods – par to cilvēki aktīvi šobrīd runā. Jau tagad varam jautāt, vai notikušajam vispār ir iespējams sods pēc būtības.

Paula Pļavniece
Foto: Zane Bitere/LETA


P. Pļavniece: Kopā ar Klāvu Melli un Anci Strazdu plānojot “Kvadrifrona” sezonu, domājām par to, kas mums šķiet svarīgs šajā, 2023., gadā. Kara un ļauno spēku dominances kontekstā attīstījām jautājumu par to, kā mēs kā sabiedrība varam justies ar šāda veida noziegumiem un kā mums ar to dzīvot, kā par to domāt – kā tos sodīt un tiesāt, lai tas vairs nenotiktu. Nonācām līdz Kārļa Štamera grāmatai – Viktora Arāja tiesas pierakstiem. Eiropas kontekstā mums šķita, ka šāda veida vēstures lappuses ir pāršķirtas, bet kopš pagājušā gada februāra saprotam, ka nav.

Vai pievēršaties Arāja dzīvei pirms tiesas? Nozieguma motīviem, tam, kāpēc viņu tik ilgi netiesāja? Iespējams, “Daugavas vanagi”, bijušie leģionāri, zināja, kur viņš uzturas, tomēr apcietināšana ilgāku laiku nenotika…

K. Vērdiņš: Arī tas ieskanas izrādē. Tomēr izveidot viencēliena izrādi no 600 lappušu tiesas pierakstiem ir izaicinājums. Faktu apjoms ir milzīgs – varētu nofilmēt dokumentālu seriālu. Centāmies to izdarīt ļoti koncentrēti, lai skatītājiem būtu saprotams, kas, kur, kāpēc notiek. Tiesas prāvā Arājs stāsta par savu dzīvi, tur piedalās liecinieki – tā ir veltīta tam, lai noskaidrotu, kāda bija viņa dzīve, tomēr uzsvars likts uz 1941. gadu.

Pie Arāja tiesāšanas nonāca ilgu laiku pēc viņa nodarījumiem (1977. gadā), un arī pēc notiesāšanas viņš dzīvoja salīdzinoši mierīgu, tīkamu dzīvi, līdzīgi kā, piemēram, slepkava Breivīks aizvada dienas diezgan labos apstākļos.

Šis motīvs noteikti ieskanas šajā izrādē. Ir izpētīts, kādos apstākļos dzīvoja Arājs. Sanāca, ka nav iespējams notiesāt šāda mēroga noziedzniekus pēc būtības.

Viņus nevar desmitreiz sodīt ar nāvi, nošaut, pakārt – viņi saņem humānu sodu, kas var likties nesalīdzināms ar to, ko pārdzīvoja viņa upuris.

Šie jautājumi ir tik dzīvi un klātesoši mūsdienās. Lielā atbilde, kas nolasāma izrādē – noziedzniekam tomēr ir jāsaņem pelnītais sods, tomēr liela daļa no izrādes parāda, cik mūsdienu sabiedrībā ir grūti nonākt pie šī soda. No otras puses – nedrīkst būt linča tiesa uz emociju pamata, nedrīkst arī slikti izturēties pret noziedznieku – visam ir jābūt likuma robežās. To redzam arī vairākās tiesas prāvās mūsdienu Latvijā.

Lai runātu par noziegumu un sodu, tomēr izvēlējāties ar Latviju saistītu cilvēku, nevis kādu citu vēsturiski zināmu smagu noziedznieku.

P. Pļavniece: Protams, varējām abstrahēties no tā un nekustināt kaut kādas lietas, bet, mūsuprāt, ir svarīgi saprast, no kurienes tas rodas mūsu platuma grādos – ar mūsu nacionālo identitāti, ar mūsu vēsturi. Skaidrs, ka, runājot par holokausta īstenotājiem vai vēl citiem jebkāda veida masu slepkavām Eiropā, piemēram, Polijā, uz to raugāmies ar distanci. Man liekas, ir svarīgi saprast, kā tas rodas mūsu vidū – varbūt tajā visā ir kaut kādas ideoloģijas problēmas.

Ja no šīs problēmas bēgam, mums tā neeksistē un par to nerunājam, tad neatbildam arī uz jautājumu, kā tad pēkšņi sākās karš Ukrainā.

Uzskatu, ka ir jāmācās no vēstures kļūdām – ir jābūt godīgam. Man liekas, šī ir savā ziņā veselīga pašanalīze. Skatāmies uz tā laika notikumiem, lai dotu tiem rezonansi mūsdienu kontekstā. Lai, vērtējot aizgājušo, varam domāt par to, kā vērtēt šāda veida noziegumus. Kā var būt tā, ka morālais taisnīgums nesakrīt ar tiesisko taisnīgumu.

Nedomāju, ka izrādē pateiksim kaut ko jaunu par vēsturiskajām ideoloģijām, mūs interesē tiesas process un morālā konteksta samērojamība ar to. Absolūti neliekam uzsvaru uz Arāja biogrāfiju vai viņa motivāciju izskaidrošanu. Nepieņemam šī cilvēka ārprātīgos noziegumus un pat neraugāmies uz to pusi, lai tos kaut kā skaidrotu.

Arājs ir leģiona pārstāvis, bet viņa darbība gan Rietumos, gan šābrīža Krievijas propagandā met ēnu uz citiem leģionā dienējušajiem.

K. Vērdiņš: Ēnu uz Arāju met tas, ka viņš vadīja savu Arāja komandu. Uzreiz pēc kara taču tika atzīts, ka latviešu leģionāri nav uzskatāmi par kara noziedzniekiem. Ir zināms fakts, ka daudzi no Arāja komandas uz leģionu pārgāja vēlāk, kad beidzās holokausts, bet leģionu holokaustā neapsūdz.

Ir arī skaidrs, ka šo saistību jau padomju laikā izmantoja propaganda. Jāatzīst, ka arī trimdas latviešu sabiedrība īsti nerunāja par šīm lietām. Arāja komandas darbība īsti netika pētīta. Kad holokaustu Latvijā sāka pētīt izcilais vēsturnieks Andrievs Ezergailis, trimdas sabiedrībā pret to bija liela pretestība.

Vai ar izrādes faktu mēs paši nedodam ieročus Krievijas propagandas rokās?

Krievijas propagandai der jebkāds temats, un, protams, par tādu var kļūt šāda izrāde.

Tomēr nevaram savu dzīvi pakārtot Krievijas propagandai. Nevaram tai padoties. Mūsdienās cilvēkiem būtu laiks attapties un saprast, kas ir propaganda.

Izrāde balstīta Kārļa Štamera tiesas pierakstos, vai varbūt ir vēl kādi avoti?

Izrādē nestāstīsim neko tādu, kas nav Štamera grāmatā. Visas šīs lietas ir zināmas, aprakstītas, vienkārši uzliekam to uz skatuves. Svarīga bija arī “Latvijas Mediju” izdotā Ričarda Pļavnieka monogrāfija (“Apsūdzības pret Viktoru Arāju un latviešu drošības palīgpoliciju” (2020)).

Kādu skatītāju vēlaties uzrunāt – to, kuram jau ir viedoklis, vai to, kurš vispār nezina šo stāstu?

P. Pļavniece: Vēlos uzrunāt jebkuru pieaugušo. Ņemu vērā, ka vecākajā paaudzē daudziem ir stereotipi, viedokļi, un jau tagad saņemam komentārus par to, kāpēc vispār šo vajag kustināt. Jaunā paaudze ir atvērtāka, un tā arī būs paaudze, kas dzīvos nākamajā pasaulē, lai cik skarbi tas neizklausītos. Gribētos, lai mēs kopā ejam uz pasauli, kur šādas lietas neatkārtotos vairs nekad. “Nebiju, nezinu, neatceros” ir atsauce ne tikai uz toreiz tiesā pausto, bet arī uz sabiedrības daļu, kas to neatceras, nezina.

Viktors Arājs. Simbols latviešu kolaboracionismam ar vācu varu

* Viktors Bernhards Arājs (1910–1988) bija vācu Drošības policijas (SiPo) un Drošības dienesta (SD) pakļautībā izveidotās Latviešu drošības palīgvienības komandieris, kura vadībā tika noslepkavoti vairāk nekā 30 000 civiliedzīvotāju nacistu okupētajā Latvijā un citās teritorijās.

* 1943. gadā viņu oficiāli uzņēma latviešu leģionā, 1944. gadā – ieskaitīja 15. latviešu ieroču SS divīzijā.

* Līdz 1949. gadam V. Arājs atradās britu internējumā Rietumvācijā un Beļģijā, bet vēlāk ar svešu vārdu Viktors Arnolds Zeibots dzīvoja Hamburgā.

SAISTĪTIE RAKSTI

* Tikai 1975. gada jūlijā V. Arāju arestēja VFR policija.

(Avots: Uldis Neiburgs, “Nacionālā enciklopēdija”)

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VIDEO. “Es pavisam cits cilvēks tagad būšu…” Olga Kambala Turcijas klīnikā piepilda savu sapni
Izskan ziņas, ka Lukašenko pēc tikšanās ar Putinu smagā stāvoklī nogādāts slimnīcā
FOTO. “Būt hokejista sievai nav viegli” talantīgais vārtsargs Artūrs Šilovs mīļoto sievieti apprecēja 18 gadu vecumā
Summa ir iespaidīga: aprēķināts, cik miljonus valsts ekonomikai izmaksāja “hokeja brīvdiena”
FOTO. “Bet neviens neievēroja, kā esmu mainījies…” kas noticis ar populāro aktieri Jāni Jarānu?
Lasīt citas ziņas
Latvija jauna prezidenta gaidās. Kādam jābūt Valsts prezidentam? Atbild Mārcis Auziņš un Andrejs Ēķis
Babītē izcēlies plašs ugunsgrēks kādā ražotnē; mājsaimniecībām jārēķinās ar pazeminātu ūdens spiedienu krānos
“Kāds padzīvojis ārzemēs un izvilkts no cilindra kā zaķītis pēc ausīm…” Puče komentē Pinto kandidatūru uz Valsts prezidenta amatu
“Pirmkārt, mēs bijām kā viena liela ģimene. Otrkārt, neapšaubāmi Rīga bija fantastika, atbalsts – vienreizējs!” Intervija ar Ralfu Bukartu
Zivis labi redz košās krāsas – sarkano, zaļo, arī zilo…
22:50
16 psihiskās un emocionālās veselības pazīmes
22:26
Babītē izcēlies plašs ugunsgrēks kādā ražotnē; mājsaimniecībām jārēķinās ar pazeminātu ūdens spiedienu krānos
22:20
FOTO. Vīru lietas: Tukumā notikuši motorsporta svētki ar seno braucamrīku izstādi un autosprinta sacensības
VIDEO. Pie Zviedrijas krastiem pamanīts baltvalis ar Krievijā ražotiem iemauktiem
FOTO. “Būt hokejista sievai nav viegli” talantīgais vārtsargs Artūrs Šilovs mīļoto sievieti apprecēja 18 gadu vecumā
FOTO. Patiešām sirsnīgi un patiesi! Hokejists Mārtiņš Dzierkals pēc svinīgās sagaidīšanas Rīgā izdara mīļu sirdsdarbu
Slinkais mājas rasoliņš: viens divi un gatavs!
“Saslimstot ar vēzi, jābūt iespējai izdzīvot.” Finansējums onkoloģijai aug pārāk lēni
ATD nolemj vienpusēji izbeigt līgumu ar “Nordeka” autobusu maršrutos Cēsīs, Limbažos un Siguldā
FOTOREPORTĀŽA. “Lejaslīvēs” sparģeļu sezona: “Sākām pirms 8 gadiem ar 2 sparģeļu vagām, nu mums ir ap 20 tūkstošiem stādu”
NATO izvietos miera uzturēšanas papildspēkus Kosovā, kur izcēlušās sadursmes ar policiju
SPECIĀLIZLAIDUMS. Aktuālais par karadarbību Ukrainā
16 psihiskās un emocionālās veselības pazīmes
VIDEO. ASV viens otru sašauj autobusa vadītājs un uzmācīgs pasažieris
Summa ir iespaidīga: aprēķināts, cik miljonus valsts ekonomikai izmaksāja “hokeja brīvdiena”
VIDEO. “Es pavisam cits cilvēks tagad būšu…” Olga Kambala Turcijas klīnikā piepilda savu sapni
Lai arī Latvijas izlases hokejistus sagaidīja tūkstošiem fanu, Rīgas centra puķu dobes nav izmīdītas!
Trešdien pēc dzestras nakts gaidāma saulaina un vējaina diena
Tu šodien būsi viegli ietekmējams un ātri iesaistīsies dažādās provokācijās! Horoskopi 31.maijam
No Rīgas parka aizvākta krievu dzejnieka Puškina skulptūra
“Es runāju ar Erdoganu.” Baidens ar Turcijas prezidentu apspriedis Zviedrijas iestāšanos NATO
“Pēkšņā” brīvdiena? Pēc uzvaras pār Šveici Saeima piesardzīgi jau varēja sagatavoties visādiem lēmumiem
PVD pieļauj, ka Liepājas piekrastē vairāki roņi miruši no durtām brūcēm
VUGD 31. maijā veiks trauksmes sirēnu pārbaudi
Sportojot izdalās endorfīni – laimes hormoni! Padomi veselīgām aktivitātēm visai ģimenei
“Tā ir iespēja Rīgai piesaistīt jaunu, unikālu tūristu interesi.” Jenzis uzsver PČ hokejā pozitīvo ietekmi uz tūrisma un ēdināšanas nozarēm