“Palīdzu, lai cilvēkiem būtu vieglāk”. Stāsts par Andri Ondzulu, kurš kopš bērnības pats cieš no kustību traucējumiem. 0
Ivars Soikāns, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Andris Ondzuls jau kopš bērnības cieš no kustību traucējumiem. Divu mēnešu vecumā Daugavpilī viņam tika veikta neveiksmīga operācija, pēc kuras atteicās klausīt gan rokas, gan kājas. Līdz sešu gadu vecumam Andris vispār nevarēja staigāt. Mātei savulaik pat ticis piedāvāts ievietot dēlu kādā no sociālās aprūpes iestādēm, ko viņa darīt atteikusies. Vēlāk Andris tika operēts Rīgā. Pēc pusotra desmita operāciju izdevās panākt, ka Andris nostājas pats uz savām kājām un, lai arī ne bez grūtībām, tomēr spēj pārvietoties pats. Patlaban viņš dzīvo pilnvērtīgu dzīvi – ir izveidojis ģimeni, nodibinājis uzņēmumu un arī cenšas palīdzēt grūtībās nonākušiem līdzcilvēkiem.
Kā nonāci līdz domai par sava uzņēmuma izveidi?
A. Ondzuls: Teju pusi savas dzīves esmu pavadījis slimnīcās, rehabilitācijas centros. Esmu redzējis daudzas raudošas mammas, kuras pārdzīvo par saviem slimajiem bērniem, daudzus vecus un slimus cilvēkus. Tāpēc saprotu, cik tas ir nopietni cilvēkiem, kuri nonāk šādās situācijās.
Ne jau uzreiz sāku nodarboties ar palīdzības sniegšanu citiem. Sākumā mācījos, pēc tam strādāju par projektu vadītāju un mentoru mācību centrā, kas īstenoja dažādus Eiropas Savienības atbalstītus projektus un apmaiņas programmas.
Toreiz, pirms gadiem 15, pie mums viesojās pārstāvji no Vācijas, kas neslēpa savu izbrīnu par to, kāpēc es vispār strādāju, turklāt daru to par tik niecīgu samaksu. Vācijā man nevajadzētu neko darīt un būtu gan pabalsti, gan arī aprūpe.
Aizgūstot pieredzi no tiem pašiem vāciešiem, kopā ar paziņām un draugiem nolēmām pievērsties biznesam – patstāvīgi pārvietoties nespējīgu, gulošu un sēdošu cilvēku pārvadāšanai. Nez vai to vispār var nosaukt par biznesu, drīzāk tā laikam ir tāda sociālā uzņēmējdarbība.
Kādus pakalpojumus piedāvājāt?
Piemēram, ir cilvēki, kas dzīvo dzīvoklī un gadiem netiek ārā. Patiesībā šādu cilvēku ir ļoti daudz, tikai mēs tos ikdienā neredzam. Mēs atbraucam, nonesam cilvēku pa kāpnēm, aizvedam uz izvēlēto vietu, pēc tam nogādājam atpakaļ mājās.
Daudzviet Eiropā cilvēkiem, kam ir ārsta atzinums, ka viņš nevar staigāt, no pašvaldības vai valsts ir kvota, kas paredz iespēju divas trīs reizes mēnesī saņemt pakalpojumu, kas paredz viņa izvešanu ārā, pastaigāšanos un nogādi atpakaļ mājās. Latvijā šāda pakalpojuma pagaidām nav. Sadarbībā ar valsti, pašvaldību vai sociālo dienestu mēs tādu varētu nodrošināt. Turklāt šādam pakalpojumam nebūtu nepieciešami lieli līdzekļi. Patlaban mēs cenšamies aktualizēt šo jautājumu.
Cilvēki, kam šāds pakalpojums būtu nepieciešams, ir kautrīgi, noslēgti un baidās runāt. Ja atceramies, tad deviņdesmitajos gados daudzi vispār domāja, ka valstī nav invalīdu, jo uz ielām viņus praktiski neredzēja. Tas bija tādēļ, ka viņi visi bija spiesti sēdēt mājās. Uz labo pusi situācija sāka mainīties pirms gadiem 10–15.
Kādēļ nolēmāt paplašināt pakalpojumu?
Tā kā visai bieži pie mums pēc palīdzības vērsās cilvēki, kas bija nokļuvuši dažādās sarežģītās situācijās un nezināja, kā rīkoties, sapratām, ka pakalpojumu klāsts ir jāpaplašina.
Tie, kam kopjami cilvēki mājās ir gadiem, zina, kā rīkoties, viņiem ir arī nepieciešamais aprīkojums. Savukārt cilvēkiem, kas ar šādu situāciju saskaras pirmo reizi, ir sarežģīti, jo viņi nezina, ko darīt un kam lūgt padomu. Piemēram, zvana sieviete, kurai māte pēc insulta palikusi guloša un tiek izrakstīta no slimnīcas. Es viņai jautāju – vai jums ir speciāla gulta, iekārtas, kas nepieciešamas slimnieka aprūpē. Viņai, protams, nekā no tā nav, un viņa arī nezina, ko un kā tālāk darīt, kam jautāt padomu.
Tagad vajadzības gadījumā mēs varam sniegt pilnu pakalpojumu kompleksu, piedāvāt nepieciešamo aprīkojumu un apmācīt cilvēku ar to rīkoties. Teorētiski tas būtu jādara valsts vai sociālā dienesta struktūru pārstāvjiem. Mums ir arī pacēlājs, ar kuru cilvēku var pacelt, pagriezt, nogādāt uz vannu. Parasts cilvēks šādu aprīkojumu pats diez vai tā vienkārši spēs atrast.
Jūs nolēmāt piedāvāt arī skābekļa terapiju.
Sākās viss ar to, ka saņēmām lūgumu pārvest cilvēku no Francijas uz Rīgu. Viņa pārvešanai bija nepieciešams gan medicīniskais personāls, gan arī skābeklis. Toreiz izlīdzējāmies ar skābekļa baloniem. Taču skābeklis balonā pa ceļam var beigties, tādēļ sākām skatīties uz skābekļa koncentratoriem.
Īpaši aktuāls pieprasījums pēc skābekļa koncentratoriem kļuva Covid-19 izplatības laikā. Tie cilvēkiem bieži bija nepieciešami rehabilitācijas laikā pēc pārslimošanas, jo daudziem šis vīruss bija nopietni ietekmējis plaušu funkciju.
Izsniedzot koncentratorus, pats braukāju pa dzīvokļiem un redzēju dažādus smagus slimniekus. Ilūkstē sastapu kādu 20 gadus gulošu pacientu ar traheostomu, kurš pats nevarēja elpot. Sadarbībā ar Daugavpils reģionālās slimnīcas speciālistiem pielāgojām koncentratora pieslēgšanu caur traheostomu.
Tāpat atceros, atbraucām pie kādas ģimenes – vīrietis, bērni, grūtniece un tikko pēc pārslimošanas ar Covid-19 no slimnīcas izrakstīta guloša vecmamma, kura cieta no elpas trūkuma. Visi viņi dzīvoja vienā istabā, un visi bija slimi ar kovidu. Apmācīju, kā lietot skābekļa koncentratoru gan vecmammai, gan arī grūtniecei.
Bija arī gadījums, kad Covid-19 izplatības laikā sniedzām pakalpojumu arī komandantstundas laikā. Cilvēks nakts laikā brauca no Rīgas un Daugavpili, lai dabūtu skābekļa koncentratoru, jo Rīgā neviena firma nakts laikā to nepiedāvāja.
Kad sākām nodarboties ar pacientu pārvadāšanu, nebijām domājuši, ka šis pakalpojums aizies tik tālu sociālajā jomā. Patlaban, lai nodrošinātu nepieciešamās palīdzības sniegšanu cilvēkiem, piesaistām arī sociālos aprūpētājus un cilvēkus ar medicīnas izglītību. Sadarbojamies ar Daugavpils un Rīgas slimnīcām, sociālo dienestu, pansionātiem Vācijā.
Tā kā līdzīgus pakalpojumus Latgalē neviens cits nepiedāvā, mums zvana cilvēki no visas tuvējās apkaimes, tostarp brīvdienās un naktī. Esam veduši pacientus arī tālu – uz Vāciju, Itāliju.
Vai ir kāds, kas jums palīdz iegādāties nebūt ne lēto medicīniskoaprīkojumu?
Jā, viss šis aprīkojums ir dārgs. Pagaidām visu nopelnīto naudu ieguldām aprīkojumā. Situāciju sarežģījis tas, ka viss ir kļuvis daudz dārgāks. Labi, ka man ir arī citi projekti, ka ir cilvēki, kas vienkārši palīdz, kam es varu piezvanīt, piemēram, trijos naktī un kas man neatsaka un brauc. Ideāli, protams, būtu darboties ar valsts un dažādu projektu atbalstu, bet pagaidām mums tas nav izdevies.
Interesanti, ka pacienta pārvešana no Daugavpils uz Rīgu un atpakaļ maksā 150 eiro, bet no Rīgas uz Daugavpili un atpakaļ – 400 eiro. Tas ir tādēļ, ka mēs šo pakalpojumu sniedzam lētāk. Turklāt tas nav tādēļ, ka mums tas būtu nekvalitatīvāks. Vienkārši mūsu cilvēki nav spējīgi samaksāt vairāk.
Kas jums kremt visvairāk?
Tas, ka cilvēkiem pastāvīgi jāvāc nauda bērnu un invalīdu ārstēšanai, tas, ka valsts šos cilvēkus noraksta, pasakot, ka nav naudas viņu ārstēšanai.
Man kā darba devējam darbinieks, kurš saņem minimālo algu, izmaksā teju tūkstoti, jo ir jāsamaksā valstij nodokļi par viņu. No izmaksātās minimālās darba algas valsts arī darbiniekam uzreiz noņem vēl divus simtus. Pērkot preces un pakalpojumus, cilvēkiem nākas samaksāt 21% PVN, kā arī virkni citu nodokļu. Bet ko mēs saņemam pretī no valsts par šīm iemaksām, kur ir nepieciešamā palīdzība? Tādēļ mēs, cik nu varam, cenšamies palīdzēt cilvēkiem, jo saprotam, ka viņiem nav diži uz ko cerēt.
Man kremt arī niecīgie invaliditātes pabalsti: 120 eiro – otrajai invaliditātes grupai un 80 eiro trešajai. Kā lai cilvēks par šādu naudu šodien izdzīvo? Bieži vien nepatīkami pārsteidz arī Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas darbība, kurai regulāri ir jāpierāda, ka tev nav ataugusi roka vai kāja vai izaugusi jauna acs. Tas ir jādara arī invalīdiem kopš bērnības, turklāt var nākties arī uzklausīt pārmetumus, piemēram, kādēļ tu līdz pat šim brīdim neesi izārstējies! Bet, ja nu tu esi bijis pietiekami čakls un tev ir izdevies iekārtoties darbā, tad pienākošos invaliditāti tu vispār vari nesaņemt.
Ko plānojat nākotnē?
Turpināsim attīstīties, piesaistīsim nevienaldzīgos, cerēsim, ka kādreiz kaut kas izmainīsies un varbūt kādreiz Labklājības ministrija man atbildēs, kā invalīdiem turpmāk izdzīvot. Cilvēkiem jau patiesībā nevajag daudz. Vajag, lai par viņiem zinātu, atcerētos un vajadzības gadījumā palīdzētu.
Zini, kā mani dakteris izklaidēja, kad biju mazs? Atceros – gatavojamies operācijai, vajag vilkt masku narkozei, bet dakteris redz, ka man ir bail. Bail ir pirms katras operācijas, lai cik tev to jau būtu bijis. Viņš man saka – skaties, šī ir parastā melnā maska, bet šodien mums ir zilā, vai gribi to? Es, bērns, saku: “Jā, gribu!” un smaidu. Smaida arī dakteris un dod man šo zilo masku. Arī mēs šodien cenšamies piedāvāt cilvēkiem šo “zilo masku”, cenšamies palīdzēt, piedāvāt nepieciešamo aprīkojumu, lai viņiem būtu vieglāk.
Es, kāds esmu ar savām kājām, tāds arī palikšu visu dzīvi, neviena operācija situāciju nemainīs un pavisam vesels es laikam nekad nekļūšu. Man ir paveicies, man ir ģimene – sieva un divi bērni, un es viņu labā izdarīšu visu, ko spēšu. Es gribu, lai arī citi cilvēki redzētu, ka līdzās “melnajai maskai” kaut kur var atrast arī “zilo”, bet var varbūt arī “balto”.
