Ivars Ijabs: Parādus taisīt ir nepatīkami – tomēr reizēm tas ir vajadzīgs ilgtermiņa interešu vārdā 1
Ivars Ijabs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sevis lielīšana un publiska sišana sev pašam uz pleca parasti ir bezgaumīga. Tomēr reizēm to nākas darīt, ja no tās ceļas kāds ilgtermiņa labums.
Tā acīmredzot domā Eiropas Komisija, kura pagājušonedēļ ar pompu Eiropas Parlamentā prezentēja savu priekšlikumu budžetam Eiropas pēckrīzes atjaunotnei.
Daļa no tā ir “parastais” ES septiņu gadu budžeta 1,1 triljons, bet otru daļu veido 750 miljardu “naudas lāde”, kuru investēt četros gados tieši Covid-19 krīzes seku mazināšanai.
Tieši šī otrā daļa izraisa vislielākās diskusijas, jo pirmo reizi Eiropas Komisija aizņemsies naudu, no kuras daļu (310 miljardus) tā dalībvalstīm nevis aizdos, bet gan piešķirs dotācijās. Šai budžeta daļai eirovalodā dots dzejiskais nosaukums “Next Generation EU”.
Kad runa ir par šādām summām, eirokrātiem ir saprātīgi publiski “dzīt vilni”, lai arī dalībvalstis šādam vērienīgam plānam piekristu. Skaidrs, ka virknei valstu kopīgajā kasē nāksies vairāk iemaksāt, nekā saņemt no tā pretim.
Tādēļ galīgais kompromiss par kopējās glābšanās budžetu vēl ir aiz kalniem. Cerams, ka arī t. s. “sīkstuļu četrinieks” (Zviedrija, Dānija, Nīderlande un Austrija) novērtēs, ka viņu pašu turīgums ir iespējams, tikai pateicoties ES vienotajai ekonomiskajai telpai, kuras saglabāšanai ir domāts palielinātais ES budžets.
Pirms pievērsties detaļām, uzreiz jāpasaka, ka šī iecere noteikti atbilst Latvijas interesēm. Ekonomikas kritums un krīzes dziļums kombinācijā ar lielajām atšķirībām valstu starpā ne tikai apdraud pašas ES pastāvēšanu.
Arī Latvijai tuvākajos gados būs ļoti nepieciešama “svaiga” nauda, lai atjauninātu daudzviet pamirušo vai stagnējošo ekonomiku.
Turklāt tie 2,3446 miljardi, kas no Eiropas “Atveseļošanas un noturības mehānisma” un 398 miljoni no “Taisnīgas pārkārtošanās” fonda tuvāko četru gadu laikā varētu nonākt Latvijā, būtu dotācijas, nevis aizņēmumi.
Precīzāk, Latvijas daļu par Eiropas kopīgo aizņēmumu (un tā ir kādi 1,5 miljardi) būs jāmaksā tikai nākamajām paaudzēm – laikā no 2028. līdz 2058. gadam.
Parādus taisīt ir nepatīkami – tomēr reizēm tas ir vajadzīgs ilgtermiņa interešu vārdā.
Savukārt no visiem parādu taisīšanas veidiem “Next Generation EU” ir politiski vissvarīgākais – tas rada precedentu kopīgai Eiropas fiskālai solidaritātei.
Turklāt 27 valstu kopīgs parāds no kopīga budžeta uz 30 gadiem ir diezgan labs signāls pasaulei par to, ka šīs valstis vēl vismaz 30 gadus grib palikt šajā savienībā.
Tomēr ir virkne lietu, kurām tuvākajā laikā būtu jāpievērš īpaša uzmanība – lai “Next Generation EU” piedāvātā kariete no jauna nepārvērstos par ķirbi.
Vispirms, būsim piesardzīgi pret deklarācijām, ka Latvijai “Eiropas naudas būs vairāk”, un vispār, ka dāsnā ES mūs visus teju nolies ar zelta lietu. Tas vienkārši neatbilst patiesībai, jo neņem vērā kopējo ainu.
Latvijai no ES fondiem nākamajos septiņos gados no ES fondiem pienāksies mazāk, jo Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju arvien pietuvojas Eiropas vidējam un līdz ar to samazinās tai piekritīgais kohēzijas finansējums.
Kādi būs precīzie skaitļi, vēl rādīs laiks un budžeta sarunas, tomēr pārmēru paļaušanās uz Eiropas dāvanām būtu nevietā.
Otrkārt, lielās Eiropas valstis, kuras ES kopējā kasē iemaksā visvairāk, apmaiņā pret savu dāsnumu sagaida no Eiropas Komisijas labvēlīgāku attieksmi pret dalībvalstu atbalstu saviem lielajiem uzņēmumiem.
Pārmēru “elastīga” pieeja konkurences politikai noteikti nav Latvijas interesēs, jo skaidrs, ka palīdzēšanā saviem uzņēmumiem Latvijas budžeta iespējas nekad netuvosies vācu vai franču iespējām.
Mūsu palīdzība nacionālajai lidsabiedrībai “airBaltic” gan ir vērienīga, taču tā ir apmēram 40 reizes mazāka par valsts palīdzību “Lufthansa”, un šādai praksei nākotnē vispār nebūtu vietas.
Pretējā gadījumā vienotais tirgus tiktu grauts ar nevienlīdzīgiem nosacījumiem dažādiem spēlētājiem.
Visbeidzot, mums būtu nepieciešama pārdomāta stratēģija, kā lielākā Eiropas budžeta nauda palīdzēs Latvijas attīstībai nepieciešamajām reformām.
Te nu ir vietā pārdomāt, cik lietderīgi ir tikuši izmantoti šo programmu līdzekļi, bieži vairāk domājot par projektu “politisko piederību”, nevis par atdevi tautsaimniecībai vai sabiedrībai. Varbūt šoreiz vajadzētu investēt ne tikai betonā, bet arī cilvēkos – prasmēs un zināšanās.
Tas vienlaikus ir arī vektors, kuru mums rāda kopīgās attīstības tendences. Nākotnē mums Eiropas fondu nauda arvien mazāk būs pieejama pašsaprotamu “aploksnes” dotāciju formā.
Vairāk tās būs projektu konkursos, kur daudz kas būs atkarīgs no mums pašiem, mūsu spējas piedalīties zaļas, digitālas un inovatīvas Eiropas veidošanā. Un tam būtu jāgatavojas savlaicīgi.
