Eiropas nelaime 6
Plašāk raugoties, 20. gados pašnāvību vilnis bija vērojams visā Eiropā. Latvija, kas bija trešajā vietā pēc pašnāvnieku skaita uz miljonu iedzīvotāju, tajā periodā nebūt neizskatījās unikāli. Pirmajās vietās bija Austrija un Vācija. Bet Polijā, kad 1925. gadā Varšavā pašnāvību skaits bija sasniedzis līdz 20 dienā, izveidoja pat īpašu valdības komisiju “pašnāvību epidēmijas apkarošanai”. Par problēmu to tāpat uzskatīja Francijā, kur 20. gadu vidū ap 7000 pašnāvības gadījumu analīze parādīja, ka lielākoties cilvēki meklē nāvi finansiālu grūtību dēļ, otrajā vietā – nesaskaņas ģimenē, tad – īpašuma zaudēšana un “žūpība”. Turklāt šajos gadījumos dominēja vīrieši, un tikai “žūpības” situācijā abu dzimumu pašnāvnieku attiecība bija teju vienāda. Tikmēr nelaimīgas mīlestības gadījumā visbiežāk galu sev darīja dāmas. Tas pats bija saistībā ar “goda aizskaršanas” gadījumiem.
Rietumu pasaulē tāpat bija ievērots, ka atsevišķi grūtsirdīgi klasiskās daiļliteratūras darbi nelaimīgu mīlnieku aprindās spēj radīt veselu “pašnāvnieku kustību”. Starp tādiem bija J. V. Gētes “Jaunā Vertera ciešanas”, G. E. Lesinga “Emīlija Galoti”, Lorda Bairona “Manfrēds” un Fransuā Renē de Šatobriāna darbi.
Agrāk sabiedrība pašnāvniekus nosodīja, bet 20. gadsimtā virsroku guva priekšstats, ka atņemt sev dzīvību nav amorāli, ka tā ir paša cilvēka darīšana un šāds cilvēks pelnījis līdzjūtību, nevis nosodījumu. Anglijā pašnāvnieku bēres dienas laikā atļāva rīkot vien kopš 1882. gada. Līdz tam viņus vajadzēja aprakt naktīs, bez pienācīgiem rituāliem. Tātad uz pašnāvību tendētam cilvēkam 20. gadsimtā, sastopoties ar, viņaprāt, nepārvaramām grūtībām, bija daudz mazāk bremžu nekā, piemēram, 19. gadsimtā.
